Kas kaiš man (latvietim) nedzīvot?

Novembrī – mūsu tautas un valsts apzināšanās mēnesī – ielūkosimies sevī. Vairākums no mums esam seno baltu un somugru pēcteči. Bet mēs nevairojamies, aizbraucam, zaudējam (neapjaušam) savu identitāti, vārdu sakot – izzūdam acu priekšā. Kāpēc tā notiek, kas mums kaiš? Saruna ar cilvēkiem, kuri par šo tēmu domājuši daudz, plaši 
un no sirds. "Zināt, es joprojām sapņos redzu, kā izskatās saullēkts pie Ineša ezera vasaras saulgriežu naktī. Visu mūžu atcerēšos reiz piedzīvoto dzirkstoši skaidro ziemas rītu Madonā un to, kā rudenī čaukst krāsainas lapas Ērgļos, kā šalc jūra Pāvilostā, kā pēc silta pavasara lietus smaržo Rīgas bruģis,"

Dievturība un indoeiropiešu reliģiozitāte: kopīgais un atšķirīgais

Kalnietis Baltu Krivulē 2012.
(pirmais no kreisās puses)

Jau kopš Renesanses laikmeta Rietumu pasaulē ir vērojama pastāvīga interese par savu seno garīgo mantojumu, ar to saprotot tautu pirmskristīgās tradīcijas.

Nenoliedzami, ka visām daudzajām indoeiropiešu tautām ir kopīgas saknes. Tālā aizvēsturē indoeiropieši (turpmāk IE) ir bijuši viena tauta ar kopīgu valodu, kas jau daļēji ir restaurēta, kopīgu teritoriju, par kuras atrašanās vietu vēl turpinās strīdi.

Loģiski, ka ir bijuši arī kopīgi ticējumi, kopēja reliģiozitāte – kopēja Tradīcija.

Cik tuva šai kopīgajai garīgajai Tradīcijai ir atjaunotā latviešu (baltu) reliģija - Dievturība?

KLUSUMS

        Kas īsti ir klusums? Kur to varam atrast? Lai iedziļinātos šajā jēdzienā, veiksim kādu eksperimentu. Tipisku pilsētas iedzīvotāju aizvedīsim dziļi, dziļi ziemas mežā, lai tur vairs nedzird ne mašīnu rūkoņu, ne putnu čalas. Tur nav ne TV, ne radio un Interneta, un pat mobilais telefons atrodas ārpus uztveršanas zonas. Cik ilgi viņš to varēs izturēt? Pēc pavisam neilga laika cilvēks izjutīs psiholoģisku stresu. Paradoksāli, bet arī klusums var izraisīt spēcīgu diskomfortu. Tik tiešām – ja dziļi koncentrē uzmanību uz klusumu, var justies apdullināts. Tāpat kā lauku iedzīvotājs no skaļuma jūtas lielpilsētā.

       Var jau teikt, ka tas, ko civilizācija dara ar cilvēku, ir vienkārši šausmīgi. Bet pats galvenais kairinātājs, kas nemitīgi ietekmē cilvēku psihi ir informācija.

         Daudzi  jau atsakās no televizora un preses izdevumiem. Viņi nopietni domā par to, kur aizmukt no neskaitāmām politiskām un ekonomiskām ziņām (un vairs nav tik būtiski, cik tās ir pozitīvas vai negatīvas)

IEELPO NĀKOTNES AROMĀTU

Mūsu, indoeiropiešu, priekšteči - Vēdu viedie bramaņi, cilvēces  senāko filozofisko tekstu Upanišadu rindās pauduši atziņas, kuras  neizsakāmi vienkārši un reizē dziļdomīgi raksturo tās izjūtas, ko izjutu savā sirdī jau tad, kad neko daudz par pasauli un dzīvi vēl nezināju. Kad saskāros ar atsevišķām trīs tūkstošus gadu  senajām Upanišadu  rindām, tās mani piepildīja  ar tādām atklājuma  prieka trīsām, kādas es līdz šim nebiju piedzīvojis. Iedomājieties, ka ilgi, ilgi meklējat vārdus gandrīz netveramai zinībai savā sirdī un pēkšņi  tos izlasāt vai kāds jums tos pasaka - tas ir neaizmirstami. Līdzīgā veidā sirds palīdz cilvēkiem atrast  sūtības ceļu un dzīves skolotāju. Ko tad es izlasīju? 

Es izlasīju vienkāršas rindas, kas man atklāja  Visuma pirmavota un cilvēka dvēseles saikni :

ESMU TIKAI SĪKS PUTEKLIS UZ DIEVA VAIGA. Manī slēpjas kosmoss

     Nav noslēpums, ka vieni gāna dziedniekus, jo daudzus cilvēkus esot viņsaulē aizlaiduši ar savām dīvainajām dziedināšanas metodēm, savukārt citi neuzticas klasiskiem mediķiem, jo nekur neparādās statistika, cik daudzi mirst no nepareizi uzstādītas diagnozes, nepiemērotas ārstēšanas, tai skaitā slimnīcu palātās ārstu uzraudzībā. Atzīšos, uzskatu, ka tikpat daudz, cik dziednieku vidū mēdz būt pelēkas viduvējības, tikpat daudz to varētu būt arī mediķu vidū. Man savulaik ir palīdzējuši atgūt veselību gan tautas dziednieki, gan mediķi, par ko esmu ļoti pateicīga. Tāpēc nevaru strikti nostāties kādā pusē, noliedzot pretējo pusi. Izjūtu, cik tomēr daudz atbildības ir arī pacienta rokās, no viņa izvēles, kam noticēt un kā PAŠAM ar sevi strādāt. 

Piedāvāju dziednieka ekstrasensa Volda Prancāna skatījumu uz šo neviennozīmīgo tematu.

VINGROT AR PRIEKU

   Dziedniecības un garīgās attīstības biedrībā „Viedums” divas reizes nedēļā domubiedru grupa vienojas vingrošanas priekā.

    Šie vingrojumi, kas saistīti ar asinsrites un mugurkaula atveseļošanu, izpildāmi lēni, bez smagas piepūles relaksējošas mūzikas pavadībā. Vingrošanas instruktors Gunārs Narbuts aicina darīt tik, cik var izdarīt, jo pamatā ir jābūt komforta sajūtai, bez pārslodzes. Katram vingrojumam ir sava jēga. Pildot to, ir jāsajūt muskuļi un jāvēro sevi. G. Narbuts Kacudzo Niši atveseļošanās sistēmu apguvis, mācoties dziedniecības akadēmijā „Akvilona”.

"Esmu sajūsmā par šo vienkāršo un praktisko metodi. Tā šķita interesanta un aizraujoša!

SAVAS DVĒSELES SAULĒ

      Ceļš ir miers, ceļš ir tiekšanās, ceļš ir piepildījums. Katrs mūsu solis ir diena, katra ieelpa ir mirklis, kurā ris mūsu ceļš. Kad tuvojas kārtējā gadumija,  mēs varam skaidri sajust šī mūsu ceļa īpašo vērtību, mēs varam atskārst  tā netveramo svētību dzīvē.

      Kas ir mūsu dzīve, un kas ir tas laiks, ko mēs saucam par dzīvi?  Kas īsti būs tas, ko mēs spēsim nosaukt par savu dzīvi šī vārda dziļākajā un šķīstākajā nozīmē?

     Tas būs mūsu ceļš, mūsu dienas un nakts sirds rūpes, kad mēs atmetam kā vecas grabažas vienaldzību , iedomību un  slinkumu;  kad mums ir ko dod , pat ja mums it kā nekā nav; kad sirds saka, ka dzīves piepildījums ir sapņot un pakāpties pāri pat visneiedomājamākajiem sapņiem;

DZIEDINĀŠANA AR MANTRĀM

       Mantra – tā ir skaņas vibrācijā sakoncentrēta enerģija, kas nes īpašu garīgu spēku caur kodu, kurā ir šifrētas augstākās zināšanas.

  Lai saprastu dziedināšanas ar mantrām mehānismu, nepieciešams paskaidrot, kā un no kurienes rodas slimība. Es, dziednieks, Dmitrijs Guļajevs, mēģināšu to izdarīt, pamatojoties uz savu sešpadsmit gadu ilgo darba pieredzi.

    No kurienes rodas slimības? Cilvēka organisms ir uzbūvēts viedi, ar lielu izturības rezervi. Tā ir pašregulējoša sistēma, ko var izjaukt ārējie un iekšējie faktori.

PIEDZĪVOTA SIMTĀ ZIEMA

2012. gada 1.janvārī nīceniecei Katrīnai Laurei apritēja 100 gadi. No skata gaiša un trausla, bet var just gara stiprumu, lauku cilvēka skarbo dzīves tvērienu. Viņa mums ir Dieva dota dāvana – tā par viņu mīļi saka radinieki.

- Viegla dzīve nav bijusi, strādāju dūšīgi, vienos darbos. Dzīvoju pie patēva. Lika strādāt no četrpadsmit gadiem kā šujmašīnai.
Bija jādakšo siena vezumi. Dunduri pa to dienu ēda zirgus nost! Patēvs mina, bet es dakšoju. Bet es biju vēl bērns!

KLUSUMS UN NESTEIDZĪBA – SPĒKA AVOTS DVĒSELEI

       Jaunais gads sagaidīts. Decembrim raksturīgie svinēšanas trakumi nu aiz muguras - vairs nav jāsteidz sautēt kāpostus, aulekšot pie friziera un gādāt dāvaniņas. Iestājies atslābums, ļaudis kļuvuši rāmāki. Pasaulē arvien pieaug Nesteidzības jeb lēnīguma (varbūt palēninājuma?)  (slow mowement)  filozofijas piekritēju skaits - tie ir cilvēki, kas nevēlas traukties līdzi joņojošam baram un kratīties līdzi drudžainajos materiālās pasaules ritmos.