17 jūlijs, 2012

Par garīgo praksi un reliģiju

Sekojot iekšējam pamudinājumam, cilvēkam nav obligāti jābūt kaut kādu teoloģisku/reliģisku koncepciju pakļautībā, jo mums ir iespējams apzināties, ka tiešā pieredze atklāj iekšējās pašizziņas ceļu. Koncentrācijas un meditācijas prakse arvien ir bijusi brīva no reliģijas nosacītības. Tā agri tika apzināta kā primārāka par ticējumiem. Mūsdienu indivīdam nav pat obligāti vajadzīgs ne Om, ne Šiva vai Kālī, vai kāda cita hindu, daoistu, islāma, jūdaisma vai kristietības sakrālā persona vai dievība, lai beidzot varētu veiksmīgi meditēt un iedvesmoties no vispārcilvēciskām vērtībām, no Vēdantas vai Kristus vai Budas filosofiskā pasaules redzējuma atziņām, no savas dvēseles ierosmes.
Lai koncentrētos un meklētu īstāko un labāko savā sirdī, nav obligāti vajadzīgi kādi īpaši rituāli, pudžas, ārati, kirtānas, jantras, mandalas. Tanī pat laikā tas viss var būt iemīļots un izmantots.