Sekojot
iekšējam pamudinājumam, cilvēkam nav obligāti jābūt kaut kādu
teoloģisku/reliģisku koncepciju pakļautībā, jo mums ir iespējams apzināties, ka
tiešā pieredze atklāj iekšējās pašizziņas ceļu. Koncentrācijas un meditācijas
prakse arvien ir bijusi brīva no reliģijas nosacītības. Tā agri tika apzināta
kā primārāka par ticējumiem. Mūsdienu indivīdam nav pat obligāti vajadzīgs ne
Om, ne Šiva vai Kālī, vai kāda cita hindu, daoistu, islāma, jūdaisma vai
kristietības sakrālā persona vai dievība, lai beidzot varētu veiksmīgi meditēt
un iedvesmoties no vispārcilvēciskām vērtībām, no Vēdantas vai Kristus vai
Budas filosofiskā pasaules redzējuma atziņām, no savas dvēseles ierosmes.
Lai koncentrētos un meklētu īstāko un labāko savā sirdī, nav obligāti vajadzīgi
kādi īpaši rituāli, pudžas, ārati, kirtānas, jantras, mandalas. Tanī pat laikā
tas viss var būt iemīļots un izmantots.