17 jūlijs, 2012

Par garīgo praksi un reliģiju

Sekojot iekšējam pamudinājumam, cilvēkam nav obligāti jābūt kaut kādu teoloģisku/reliģisku koncepciju pakļautībā, jo mums ir iespējams apzināties, ka tiešā pieredze atklāj iekšējās pašizziņas ceļu. Koncentrācijas un meditācijas prakse arvien ir bijusi brīva no reliģijas nosacītības. Tā agri tika apzināta kā primārāka par ticējumiem. Mūsdienu indivīdam nav pat obligāti vajadzīgs ne Om, ne Šiva vai Kālī, vai kāda cita hindu, daoistu, islāma, jūdaisma vai kristietības sakrālā persona vai dievība, lai beidzot varētu veiksmīgi meditēt un iedvesmoties no vispārcilvēciskām vērtībām, no Vēdantas vai Kristus vai Budas filosofiskā pasaules redzējuma atziņām, no savas dvēseles ierosmes.
Lai koncentrētos un meklētu īstāko un labāko savā sirdī, nav obligāti vajadzīgi kādi īpaši rituāli, pudžas, ārati, kirtānas, jantras, mandalas. Tanī pat laikā tas viss var būt iemīļots un izmantots.
  Jebkura patiesa garīga prakse nenoraida reliģijās meklējumus, pat pasmeļas iedvesmu, reizē apjaušot reliģijas nepilnību un ierobežotību. Cilvēks, praktizējot garīgo īpašību , tikumu praksi, principā var būt brīvs no reliģijas, kuras kultūras kontekstā viņš atrodas. Sirds pieredze un tās atkārtojamība ļauj pacelties pāri jebkurai reliģiskai/ ideoloģiskai /politiskai mācībai - jo tur vairs nav ticējumu, rituālu, utt – tur ir vien sirds vienotības pieredze. Mēģināt strikti piesaistīt un pakļaut garīgo praksi kādam noteiktam pagātnes laikam vai kultūrai un apgalvot, ka patiesības gaisma cilvēka sirdī var iet tikai un vienīgi caur grāmatu zīmēm, kādu reliģisku ticējumu vai rituālu kopumu - vien nozīmētu nenovērtēt garīgas pilnveidošanās potenciālu.
  Garīgā pilnveidošanās izriet no cilvēka tiešās iekšējās pieredzes, kas sakņojas iedzimtā apziņas paplašināšanās spēkā un nav pielīdzināmas rituālu un ticējumu sistēmām. Lai sekotu kaut vai Plotīnam un Platonam filosofijas un patības pilnveides jomā, man nav vajadzīgs iesaistīties sengrieķu vai senromiešu reliģijā. Lai iedvesmotos no dižā Rumī vārsmām, nav kā priekšnosacījums tam obligāti jāpieņem islāms. Garīgais, tāpat kā dvēseliskā mūzika intuitīvi sniedzas pāri rituālismam un mitoloģizētiem ticējumiem. Garīgā praksē mūsu dvēseles putns lido augstāk par prāta ieradumu un tradīciju tīklojumiem, tos nenoraidot, bet izprotot un izgaismojot.

Valdis Svirskis. 17.07.2012.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana