Svētceļojums uz Sevi

Mēs traucamies apskatīt svešas un tālas zemes, bet cik daudz neparastu vietu ir mūsu pašu dzimtenē! Dejotāja Vija Vētra reiz teica – īstā Latvija ir laukos. Tad nu dosimies pie mātes dabas!

Par vienu no noslēpumainākajām Latvijas vietām uzskata  Velnezeru – 1,9 ha lielu ezeru, kura unikalitāte raksturojama ar dzidrākā Latvijas ezera godu, kaut tur nav avotu un caurteces, un ar netipiski mazu ūdensaugu un zivju daudzumu.
Ezers atrodas dažu kilometru attālumā no Aglonas, dabas lieguma statusā ir 32 gadus.

Šeit nav trokšņainu izklaižu un peldvietu, kas aprīkotas ar laivām, teltīm vai makšķerēšanas iespējām. Vieta ir patiesi neparasti klusa un noslēpumaina, nedzird civilizācijas radīto trokšņu fonu un putnu balsis.

Savs skaidrojums vēl aizvien tiek gaidīts no radiologiem, ģeologiem, ihtiologiem un citiem profesionāliem ūdeņu pētniekiem šo noslēpumu pētīšanā un skaidrošanā. Mans skatījums no biedrības „Viedums” ekspedīcijas būs balstīts uz subjektīviem iespaidiem.

Cik noprotu, kristīgajai reliģijai pakļauti ļaudis apiet ar līkumu šo vietu, jo nosaukums taču liecina – te notiek velnišķīgas lietas... Šādu attieksmi pastiprina nepārbaudāmie šausmu stāsti par noslīkšanas gadījumiem, apkārtnē zudušiem cilvēkiem un nesaprotamām parādībām. Ja katoļi uzlūko Aglonas baziliku kā svētvietu epicentru, tad netālu esošo Velnezeru - kā pretstatu, tumšo spēku, Velna aci. Intrigu pilnu gaisotni rada arī minējumi par ezera vidū nogrimušu citplanētiešu kuģi un rodona gāzi izdalošu melnu objektu. Citi uzskata, ka ezera 18 metrus dziļā centra piltuvveida iedobe izsista, krītot meteorītam.

Ja nepieķeramies idejai par labā un ļaunā striktu nodalījumu, tad varu apgalvot, ka Velnezers vienādi sagaidīs ikvienu – kristieti, hinduistu vai komunistu. Tiesa, ne gavilējoši atplestām rokām - ezers pret atnācējiem ir neuzbāzīgi neitrāls. Tajā pašā laikā jūtams, ka apmeklētājus it kā kāds vēro, caurskata, uzmana. Varbūt šo sajūtu rada apbrīnojamais klusums, kas daudziem liekas spocīgi neomulīgs, ausīs spiedošs. Īpatno noskaņu pastiprina vēja trūkums, jo ezeru apņem diezgan augsti un ļoti stāvi krasti. Raugos gleznainā ezera ainavā kā daiļā skatu kartītē. Priedēm un bērziem noaugušais ezers izskatās aizsnaudies. Koku galotnes nešūpojas un bērzu zaros nerotaļājas draisks vējš. Pavisam reti ezera vidū noņirb viegli vilnīši. Neierastajā klusumā nedzird ne putnu dziesmas, ne kukaiņu dīkšanu. Viss apkārt ir svētsvinīgi nopietns. Es apzinos savu elpošanu, dzirdu sirdspukstus, sajūtu savu domu un jūtu virmojumu. Kādam ekskursantam pat kļūst slikti, viņš vēlas pamest šo vietu. Jebkurā gadījumā ezers ar tikai sev raksturīgo viedumu atstāj spēcīgas personības iespaidu.

Dzidri zaļganais ūdens precīzi atspoguļo ačgārni izvietotos kokus. Atspulga ainā veroties, labāk izprotu principu – kā augšā, tā apakšā, kā sauc, tā atskan, utml. Apeju goda apli ap ezeru, fotogrāfēju, pieliecos pēc kādas mellenes. Lūkojos no krasta uz ezera balti skaidro dibenu, kur novizuļo tūristu mestās monētas. Ūdens liekas silts un viegls, turoties pie krasta koku saknēm, ieslīdu tajā uzreiz līdz viduklim. Pārvietojoties pa gludajām, līdzīgi betonam sablīvētajām smiltīm, ir sajūta, ka virzos pa mākslīgi veidotu baseinu. Stāvu līdz kaklam ūdenī un skaidri redzu savas pēdas – tik dzidrs ir ūdens. Tūrisma bukletā rakstīts, ka ūdens caurredzamība ezerā sasniedz pat 8 metrus! Ap mani nav ūdenszāļu, vien neliels ziņkārīgu asaru bariņš. Raksturojot ezeru, daudzviet literatūrā minēta netipiski trūcīgā flora un fauna. Tālab īpaši modru aci pētīju šo nabadzību - ap ezeru aug mellenāji, parasta izmēra ogas, sastopamas gailenes, ir sūnas, priedes un bērzi. Kamēr gar krastu snaikstījos, meklējot labu fotorakursu, man plecā iekoda dundurs, garām aizlidoja pāris dažādu sugu spārītes. No manis iztraucētas aizlēca prom dažas pavisam nelielas vardītes. Ja Velnezerā vismaz pie krasta nemaz nebūtu nekā ēdama, tad arī asaru te nebūtu. Varu piekrist, ka nemanīju gandrīz nevienu putnu. Savādi, jo jebkurš ūdens klajums kā magnēts varētu pievilkt putnus. Varbūt putnus labāk pievilina netālu esošais Jazinka ezers?

Vai tiešām Velnezerā ir mirušais ūdens? Vai visus gružus ezera piltuve ierauj sevī? Kā ezeram izdodas gadu simtiem vai tūkstošiem saglabāt savu neparasto dzidrumu? Varbūt kādi ūdenī šķīstoši sāļi to nemitīgi dezinficē? Vai pelde ezerā cilvēkam ir dziednieciska vai kaitīga?

Ezera aizspoguliskais rāmums dažu var stindzināt, citu - apskaidrot. Kad cilvēku neapdullina kliedzošie kairinājumi un murdoņa, nākas palikt pašam ar Sevi. Ezeru uztveru par šīs vienpatības veicinātāju. Neviens nebūs vienaldzīgs – te var nomest bruņas, atbrīvotai dvēselei saplūstot ar Dabu. Tad pārpasaulīgais var likties silti pazīstams un intuitīvi saprotams. Citam gan gribas no biedējoši skaistā ezera norobežoties, piesegties ar mītiem un bēgt...

Varbūt ezers atspulgo tava paša dvēseles dzīles? Varbūt ļauj apjaust tavu attieksmi pret sevi? Izgaismo kādus kompleksus, problēmas? Varbūt liek aptvert, cik dziļi esi apmaldījies dzīvē? Kāda meitene pārvarējusi bailes un izpeldējusies ezerā. Viņa vēlāk atrakstīja man, ka raudājusi no emocionāla sprieguma, jo jutusies kā pēc šķīstītavas. Tūrisma stendos norādīts, ka vairāki apmeklētāji uzskata ezeru par kaut ko līdzīgu Bermuda trijstūrim. Pārdrošnieki, kas mēģinājuši pārpeldēt ezeru, esot jutuši, ka tilpnes vidū reibst galva un joņo sirds. Diez` - no bailēm vai no noslēpumainā objekta ietekmes?

Ezers ar katru izrīkojas dažādi, atkarīgi no tā, ciktāl esi gatavs ļauties un iepludināt sevī jaunās sajūtas. Svarīgi, ar kādu attieksmi atnāc – bravūrīgu, patērniecisku, vīpsnājošu vai gaišu un cieņpilnu. Vai arī ar vēlmi izzināt, apjaust, atskārst un pieņemt Sevi.

Ja ezotērikas speciālisti izjūt, ka Pokaiņu svētmežs pēc tūristu uzlidojuma raud un ir noguris, tad Velnezers savā atturībā šķiet nesatricināms un joprojām dziļdomīgi klusē. Ļauj būt savā tuvumā, bet neļauj sevi pilnībā atklāt. Liekas, ka viņā snaudošais noslēpums gaida savu x stundu, lai varētu atklāties...

Sanita Dejus