SŪTĪT MĪLESTĪBU

13.02.2014. laikrakstā Kurzemes Vārds publicēta intervija:

PARUNĀSIM PAR TO

Daiga Lutere:

Voldis Prancāns sacīja, ka zinību apguve Profesionālās dziedniecības akadēmijā bija intuīcijas vadīta nepieciešamība viņa garīgajai attīstībai. Akadēmijā lekcijas lasīja vairāk nekā trīsdesmit profesionālu dziednieku, ekstrasensu, psihologu, mediķu u.c. Tagad V.Prancāns pats ir sertificēts dziednieks un ekstrasenss, izveidojis biedrību "Viedums". Lūk, viņa pārdomas un atziņas.

     Mācībstundas dvēselei

Redzi, viena lieta ir pazīt un lepoties ar savas tautas kultūras bagātībām, bet daudz būtiskāk - tās reāli izmantot savā dzīvē. Mēs esam pieņēmuši, ka katram cilvēkam ir dvēsele, taču pastāv arī reāla energoinformatīva substance, ko sauc par tautas dvēseli. Ja mēs piekopjam svešas reliģijas, kalpojam svešām tautām, mūsējā nīkuļo. Tāpat tagad varu teikt, ka nav nāves. Man vajadzēja vairākus gadus pavadīt kapsētu pārvaldē, lai to izjustu, kaut vēl jaunībā biju lasījis gudrajo atziņu, ka nāve ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.

Cilvēks sastāv no trim daļām: gara, dvēseles un miesas. Mūsdienās aizvien vairāk arī akadēmisko aprindu zinātnieki gatavi to pieņemt. Fiziskā ķermeņa sabrukšana nav cilvēka nāve. Es neesmu šis ķermenis. Fizisko iemiesošanos dvēsele var veikt neskaitāmas reizes. Ja kāds man lūdz ielūkoties savā iepriekšējā dzīvē, tad jautāju, kurā īsti no daudzajām, jo tas nav svarīgi. Vajag pildīt dvēseles pašreizējos uzdevumus tagad - šajā dzīvē. Katra dvēsele iemiesojas ar mērķi iegūt konkrētu, tieši šai dvēselei vajadzīgu pieredzi, no kuras izdarītie secinājumi kļūst par ieguvumu garīgajai attīstībai.

Ieskats latviešu mūža godu seminārā

http://dziveszinazaltis.blogspot.com/2012/12/seminara-gimenu-godi.html

ESMU TIKAI SĪKS PUTEKLIS UZ DIEVA VAIGA. Manī slēpjas kosmoss

     Nav noslēpums, ka vieni gāna dziedniekus, jo daudzus cilvēkus esot viņsaulē aizlaiduši ar savām dīvainajām dziedināšanas metodēm, savukārt citi neuzticas klasiskiem mediķiem, jo nekur neparādās statistika, cik daudzi mirst no nepareizi uzstādītas diagnozes, nepiemērotas ārstēšanas, tai skaitā slimnīcu palātās ārstu uzraudzībā. Atzīšos, uzskatu, ka tikpat daudz, cik dziednieku vidū mēdz būt pelēkas viduvējības, tikpat daudz to varētu būt arī mediķu vidū. Man savulaik ir palīdzējuši atgūt veselību gan tautas dziednieki, gan mediķi, par ko esmu ļoti pateicīga. Tāpēc nevaru strikti nostāties kādā pusē, noliedzot pretējo pusi. Izjūtu, cik tomēr daudz atbildības ir arī pacienta rokās, no viņa izvēles, kam noticēt un kā PAŠAM ar sevi strādāt. 

Piedāvāju dziednieka ekstrasensa Volda Prancāna skatījumu uz šo neviennozīmīgo tematu.