LATVIETIS DIEVATZIŅAS MEKLĒJUMOS

Voldis Prancāns

Garīgās attīstības meklējumos demokrātijas apstākļos latvietis neturas tikai pie kristietības vai ateisma, bet droši vērš skatienu uz jebkuras tautas "pūra lādi" - varbūt to atslēgas noder latviskās jeb baltu Dievatziņas, dzīvesziņas atklāsmei. Lai arī krustneši gadsimtiem fiziski nīcināja latviešu zintniekus un citus viedos latviska gara nesējus, daudz kas palicis iekodēts Dainās un teikās. Intuitīvi jūtam, ka Tibetā un Indijā ir saglabājusies radniecīga pieeja pasaules uztverei. Ceru, ka no tā ar laiku izaugs arī svaigi latviskās Dievatziņas asni, kas pacels latvieša dvēseli tikpat cienījamos augstumos. Lasot Vēdas, Upanišadu, atrodam līdzību ar kosmogoniskajām tautas dziesmām. Tas varētu liecināt par objektīvu realitāti, kas bagātina mūsu garīgo dzīvi, izpratni par šo Dieva pasauli, kā tā iekārtota, kur tajā ir mums paredzētā vieta.

Kristietības izcelšanās

Materiālu sagatavojis Indulis Ķēniņš.“Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.”
(Mateja 10; 34)
Mūsu ēras pirmajos gadsimtos milzīgā Romas impērija, ārēji saglabādama un pat palielinādama savu varenību, iekšēji kļuva aizvien nespēcīgāka.
Šādam impērijas spēku izsīkumam bija vairāki cēloņi, no kuriem par būtiskāko varētu uzskatīt, lai cik dīvaini tas arī neliktos, tieši šo ārējo varenību – visdažādāko ģeogrāfisko reģionu, visdažādāko etnosu savienošanu vienā saimnieciskā un administratīvi politiskā sistēmā, kurā vienīgais kopā saturētājs faktors bija militārais spēks, - tas nozīmē, ka impērija varēja pastāvēt tikai, balstoties uz šo spēku, no kura bija atkarīga ne vien valsts ārējā un iekšējā drošība, bet arī administratīvi politiskā vadība kopumā: vairāk vai mazāk sekmīga varēja būt tā imperatora darbība, kurš spēja izpelnīties karaspēka vairākuma atbalstu.