07 jūnijs, 2018

Mistisks stāsts no žurnāla Ievas stāsti



Mistisks stāsts
Kaija Zemberga
FOTO – Mārcis Gaujenietis

Kā apjaust savu dzīves uzdevumu
Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam ir jāpilda savs dzīves uzdevums. Kā apjaust savu misiju – to bieži jautā Liepājas latgalietim dziedniekam un ekstrasensam Voldim Prancānam.
Ar zintnieka asinīm
«Dzīvē nav problēmu, bet ir uzdevumi,» saka ekstrasenss Voldis Prancāns. «To, ko kristieši dēvē par grēku, budisti par karmu, latvieši sauc par uzdevumu. Un katram dzīves posmam tie ir savi. Pirms pāris gadiem Pokaiņos rīkoja pasākumu un organizatori no mana piedāvājuma izvēlējās jautājumu par dzīves misiju. Reklāma bija vilinoša: ekstrasenss Voldis palīdzēs tev atklāt savu dzīves misiju. Pie manis izveidojās gara apmeklētāju rinda. Pasākums bija beidzies, bet cilvēki pie manis vēl divas stundas gaidīja. Varbūt es dažiem sagrāvu priekšstatu par viņu dzīves misiju, jo ne bērnībā, ne jaunībā, ne brieduma gados nevar pateikt cilvēka dzīves pēdējo uzdevumu. Mums katram visu laiku nāk priekšā jauni uzdevumi, kas jāpilda noteiktā dzīves posmā. Mūsu senči dzīvi bija sadalījuši trīs posmos – Dēkla (bērnība), Dārta (darbīgais mūžs) un Kārta (mūža noslēgums), kas ir mūža likteņa licējas Laimas (Laimes) meitas jeb izpausmes. Cilvēks ir laimīgs, ja viņš pilda savus dzīves uzdevumus, jo Laima viņu pavada. Es redzu cilvēka tuvāko mērķi, un, izejot no šī brīža situācijas, varu pateikt, kas darāms, lai viņš to sasniegtu. Un tā būs viņa izvēle, kas iespējama līdz pēdējam elpas vilcienam. Laima kā likteņa licēja ir noteikusi cilvēka dzīves ceļu, virzienu, bet cik tālu viņš pa to aizies, ir atkarīgs no daudziem apstākļiem. Varbūt viņam vajadzēs vairākas dzīves, lai savā attīstībā būtiski pakāptos, bet jebkurā gadījumā, sasniedzot vienu mērķi, parādīsies jauns apvārsnis. Tāpēc dzīves uzdevums ir jāskatās pa posmiem. Slimība ir galvenais indikators, kas parāda, ka cilvēks kādā dzīves posmā ir novirzījies no mērķa. Bet kā to apjaust? Tas ir grūti.
Risināt savu dzīves uzdevumu – tas nenozīmē būt paraugpilsonim, kas izpilda valsts un/vai reliģijas noteikumus, likumus. Cilvēks ir laimīgs, ja viņš pilda savas dvēseles šīs dzīves misiju, nevis tikai seko sabiedrības norādēm un stereotipiem. Iespējams, kāds iepriekšējā dzīvē bija tiesnesis – ievērojams, cienījams, gudrs, izglītots cilvēks. Tiesāja prostitūtu un sabiedrība brēca – tai maitai ir jāsaņem bargs sods, viņa visu ciemu aplaidusi ar sifilisu. Tiesnesis pakļāvās sabiedrības spiedienam un piesprieda maksimālo sodu. Taču viņam palika uz sirds neatbildēts jautājums – jo profesionālim ir jāsaprot tiesājamā rīcības motivācija – kāpēc sieviete tā rīkojās, piekopa tādu dzīves veidu? Un ar šo neatbildēto jautājumu dvēselē atnāca uz šo dzīvi. Ideālais veids saprast prostitūtas motivāciju ir pašam kļūt par prostitūtu. To, kāpēc otrs rīkojas tā vai citādi, var nojaust, tikai iejūtoties otra ādā.
Tuvākos dzīves uzdevumus var pateikt, bet tālākos nav jēgas skatīties. Ja es klientam pateikšu, ka viņš būs valsts prezidents, viņš varbūt atslābs – sēdēs un gaidīs, kad viņu ievēlēs par prezidentu. Lai noteiktu šībrīža uzdevumu, es pieslēdzos cilvēkam, it kā es būtu viņš, uztveru viņa informācijas lauku, domās formulēju jautājumu, uzdodu papildjautājumus, un atbildes "no augšas" nāk. Mēs katrs varam saņemt atbildi uz savu jautājumu, bet tai ir jānotic. Nedrīkst šaubīties. Pirmā atbilde, kas nāk, ir pareiza. Mēs visi esam kaut kādā mērā ekstrasensi, burvji, burtnieki, zintnieki.
Pirmajos dzīves gados bērns atceras savu dzīves programmu, plānu, taču iejaucas vecāki ar stereotipiem, nerealizētiem sapņiem, uztiepjot to, kas pašiem nav izdevies, nevis ļaujot bērnam brīvi izvēlēties, ar ko dzīvē nodarboties. Izvēli ietekmē arī sabiedrības uzskati par to, kas dzīvē ir svarīgi un pareizi. Mūs padomju skolā baidīja – ja tu slikti mācīsies, būsi sētnieks vai cūku gans. Kad biju seminārā Zviedrijā, man stāstīja labāku piemēru, ka kāda augstskolas pasniedzēja, lai piepelnītos, uzkopj birojus. Katrs darbiņš ir svētīgs. Bērnības sapņi parāda jomu, kurā darboties. Ja bērnu interesē lego vai citi konstruktori, viņš var būt inženieris, arhitekts, ja viņš mācīja pagalma bērnus, savu dzīvi var saistīt ar pedagoģiju, sociālo sfēru. Es bērnībā biju lidotājs un dakteris. Un rau - varu nokļūt pie jebkuras dvēseles Visumā bez lidmašīnas. Par ķirurgu nekļuvu, taču palīdzu cilvēkiem atgūt veselību ar savām metodēm. Mūža nogalē esmu sapratis savas dzīves misiju.

Esmu dzelzceļnieka dēls, uzaugu Viļakas novada Žīguros, kur kādreiz bija dzelzceļš uz Abreni. Latgalē visos laikos bijuši zintnieki, dziednieki un zāļu sievas. Par spīti represijām un svešu režīmu spaidiem, viņi ir dzīvojuši savā dzīvesziņā. Arī mana mamma bērnībā mani dakterēja ar dabas līdzekļiem. Viņa zināja, ka ceļmallapa ir jāpieliek pie pušuma. Kad slimoju, vārīja kumelīšu vai liepziedu tēju, dzērveņu sulu deva antibiotiku vietā. Latgales sievas ar visu tika galā bez speciālām zināšanām. Tas ir asinīs un kaut ko no tā es bērnībā esmu uzsūcis. Pēc studijām Rīgā teātra jomā, darbu Latgalē man nepiedāvāja. Okupācijas laikā politika bija vienkārša – latgaliešus sūtīja uz Kurzemi, bet Latgalē ienāca krievi, baltkrievi un citi cittautieši. Es nokļuvu Liepājas teātrī. Man bija problēmas ar latgaļu akcentu, taču pats izstrādāju metodiku un apguvu pareizu valsts valodas izrunu. Kā iesācējs biju kopā ar tajā laikā Liepājas teātra vadošajiem aktieriem Juri Bartkeviču, Leonīdu Locenieku, Voldemāru Zandbergu, Voldemāru Zembergu, Veru Šneideri u.c. Liepājā atšķirībā no Latgales sausā, kontinentālā klimata ir mitrs un vējains laiks, un es saslimu ar hronisku balsenes iekaisumu. Zaudēju balsi un pusgadu runāju čukstus. Mēms aktieris nevienam nebija vajadzīgs, un es pārkvalificējos par gaismotāju. Liepājas teātris bija uz riteņiem – devāmies desmit dienu izbraukuma tūrēs pa lauku kultūras namiem, tad bija divas brīvdienas un atkal – prom. Kad apprecējos un piedzima pirmais bērniņš, es vairāk laika gribēju veltīt ģimenei. Jaunuzceltajā Metalurgu kultūras pilī man piedāvāja gaismu mākslinieka darbu. Man izveidojās laba sadarbība ar "Līviem" un Metalurgu Tautas teātra vadītāju Dainu Kandevicu – spēlēju lugās, neklātienē studēju režiju un kā režisors arī pats iestudēju izrādes. Man tas patika, domāju, ka to darīšu visu mūžu, taču sākās Atmodas laiks. No Tautas frontes mani ievēlēja par Liepājas pašvaldības deputātu, un es kļuvu par pilsētas Kultūras komisijas priekšsēdētāju.»
Kas es esmu
«Asiņu balss aicināts, iestājos Profesionālās dziedniecības akadēmijā. Kā mēs visi, intuitīvi jutu, ka ir kaut kas vairāk, kā māca fizikā un bioloģijā, diemžēl tikai baznīca piedāvāja tam savu skaidrojumu. Tālab, kad Atmodas sākumā nodibināju Liepājas Latgaļu kultūras biedrību, ar lielu atbildības sajūtu iesaistījos Katoļu draudzes valdē. Man bija jāsaprot, ko es daru un kas esmu, man bija tūkstoš jautājumu bīskapam. Bet viņam nebija atbilžu uz maniem neērtajiem jautājumiem, un tās man bija jāmeklē pašam. Studēju Svētos rakstus, reliģijas vēsturi un sapratu, ka reliģijā nav ne grama taisnības. Vecā derība ir ebreju mācības Toras neprecīzs, tendenciozs tulkojums. Pat pamatjēdzienos ir ieliktas apzinātas blēdības. Jaunā derība ir plaģiāts, pārrakstīts vairumā no citu reliģiju nezināmu autoru tekstiem. Atklājās daudz neatbilstību. Es jutos apmānīts un izmantots. Aizgāju no baznīcas, jo biju tai nepamatoti uzticējies. Vārds Dievs ir baltu vārds, kas lietots tūkstošiem gadu pirms reliģiju rašanās. Kristieši to ir paņēmuši no baltiem. Bībelē nav vārda Dievs, tajā ir Kungs. Pravieša Ecēhiēla vēstījumā, kur viņš ir kontaktējies ar jūdu Kungu Jahvi, ir aprakstīts gan Kunga gaisa kuģis, ar kuru viņš atbraucis, gan Kunga izskats, gan viņa atriebīgie, slepkavnieciskie darbi. Baltiem vārds Dievs nozīmē Debesis un dainās var lasīt, ko mūsu senči ir domājuši ar vārdu Debesis. Cilvēka dvēsele aiziet pie Dieva - Debesīs. Jēdzienā Debesis ietilpst absolūti viss – arī zvaigznāji, planētas, t.sk. Zeme, un viss, kas uz tās atrodas. Ikviens no mums ir Dieva sastāvdaļa. No vārda viss ir cēlies jēdziens visums. Ar jēdzienu visums ir vieglāk izprast vārda Dievs jēgu. Un tam nav nekāda sakara ar ebreju kungu Jahvi. Reliģija mākslīgi Visumu ir sadalījusi divās daļās – labajā (Jēzus) un ļaunajā (Sātans). Dabā Dievs nav sadalīts labajā un ļaunajā. Tas atkarīgs tikai no mūsu attieksmes. Reliģija ir izmantojusi arī baltu vārdu vells, kas ir pārtapis par velnu. Vells latviešu folklorā ir velis. Nav ne sātana, ne glābēja. Tikai es pats – dvēseles, dzimtas, tautas, civilizācijas kopībā – varu atrast atbalstu un spēju izdzīvot. Jūdu Toru es pieņemu kā vēsturisku materiālu, kurā tā laika cilvēki ir aprakstījuši, ko redzējuši, piedzīvojuši, kādu mācību no tā augstākas civilizācijas pārstāvja ir dabūjuši. Taču Jahve neapgalvoja, ka ir vienīgais Kungs, viņš teica – tos citus nevajag klausīt, tikai mani! Tātad viņu ir vairāk. Arī dainās bieži minēti kontakti ar Dieva dēliem un Saules meitām, piemēram Jānis ciemojies vasaras Saulgriežos. Esmu latgaļu valodā atradis dainu, kur aprakstīts reāls kontakts ar Dieva dēliem un Saules meitām, kas Daugavas otrā krastā puķes plūkuši. Puisis brīnījies un, kad viņu pamanījuši, piebraukuši ar "vara kamanām", apģērbuši speciālā tērpā un viņš varējis Saules meitas tajās vizināt pa ūdeni. Dainās var lasīt reālus, draudzīgus kontaktus ar citām civilizācijām. Mūsu senči regulāri telepātiski, meditatīvi, jeb dziļās pārdomās esot, sazinājušies ar Debesīm. Latvietis strādājis, tad apsēdies, padomājis, kā labāk panākt rezultātu, un informācija nākusi. Ikviens var meditatīvā stāvoklī uzdot jautājumus Visumam un saņemt atbildes, bet tiem ir jābūt skaidri noformulētiem. Tā ir arī manas dziedniecības prakses sastāvdaļa. Visi izgudrojumi, zinātniskie sasniegumi ir informācija no Dieva jeb Visuma informatīvā lauka. Mēs esam Visuma sastāvdaļa, un mums ir pieejama šī informācija.»
Neprot ne sadzīvot, ne šķirties
«Kad beidzu Dziedniecības akadēmiju, uzsāku dziedniecības praksi. Dziedniecības akadēmijā apmēram trīsdesmit dziednieki un mediķi dalījās ar savu pieredzi, metodi, lika mums izmēģināt, un dažas derēja arī man. Esmu izveidojis universālu, parapsiholoģisku dziedināšanas metodi. Tā ir unikāla sistēma, ko esmu savācis pa gabaliņam, kā puzlīti salicis no dažādiem avotiem. Vispirms es nosaku enerģijas daudzumu katrā čakrā. Ja kādā no tām nepietiek enerģijas, cilvēks tai atbilstošajā jomā nav pildījis šīs dzīves uzdevumus. Dvēsele ierodas uz zemes ar konkrētu plānu, kādu pieredzi tā vēlas apgūt, lai attīstītos. Mēs dzīvojam daudzas dzīves, un šo sākam ar visu iepriekšējo dzīvju summu. Viss, ko cilvēks ir ieguvis iepriekšējās inkarnācijās, ir viņa būtības saturs. Taču dvēsele grib iegūt aizvien jaunu pieredzi un, lai to izdarītu, viņam ir jāiemiesojas atkal. Dvēsele piemeklē piemērotāko mammu un tēti, ja vajag, saved viņus kopā, un cilvēks piedzimst vidē, kur viņš var apgūt trūkstošo pieredzi. Tā var arī nesakrist ar sabiedrības morāles un likumības principiem. Vai tad trūkst cilvēku, kas pārkāpj likumus? Cietumi ir pilni!
Lai atrisinātu problēmu, ir jāsalāgo visu čakru un smalko ķermeņu darbība. Kad es ieraugu, kurā čakrā trūkst enerģijas, mēs par atbilstošo smalkā ķermeņa funkcijām runājam. Ja vajag, es pieslēdzos informatīvajam laukam, domās uzdodu jautājumu un man atnāk atbilde. Par jebkuru cilvēku var uzzināt visu, pat ja viņš neko nestāsta. Ja, piemēram, trūkst enerģijas 5. čakrā, cilvēkam ir komunikācijas problēmas, grūti noformulēt domas, atrast vārdus, viņam šķiet, ka cilvēki viņu nesaprot un arī viņš citus īsti nepieņem. Tad mēs meklējam iemeslu, kādi notikumi, sarežģījumi attiecībās vai saskarsmē to ir izsaukuši, es iesaku, kā attīstīt saziņas spējas. Kāda tautiete no ārzemēm nevarēja ieņemt bērniņu. Izskatījās, ka 2. čakra vāji darbojas. Meklējām cēloni un izrādījās, ka bērnībā vīrieši viņai ir nodarījuši pāri. Viņa šo pāridarījumu bija paslaucījusi zem tepiķa, aizmirsusi, taču ķermenis visu atceras. Ar interneta starpniecību meditējām. Seansa laikā situācija tika pārrunāta, izprasta, attiecības nokārtotas un atlaistas. Sievietei izdevās ieņemt bērniņu. Man patīk viena seansa laikā atrisināt uzdevumu. Es naudu neprasu, darbojos par velti. Kas ir velte? Es veltu klientam laiku, zināšanas, enerģiju un viņš man arī kaut ko velta. Bet tā ir brīvprātīga izvēle viņa iespēju robežās.
Visbiežāk manus klientus interesē attiecības. Puse no reģistrētām laulībām tiek šķirtas, bet par šķirtām nereģistrētām attiecībām statistikas vispār nav. Visticamāk, to ir vairāk. Problēmas attiecībās nozīmē, ka traucēta smalko ķermeņu sadarbība. Pārim, kas veido ģimeni, ir jābūt sadarbībai absolūti visos smalkajos plānos. Ja vīrietis gribēs tikai gultu (2. čakra), bet nemaksās rēķinus (3. čakra), ģimenē saticības nebūs. Ja partneriem nesaskanēs intereses (4. čakra) – sieviete neies kopā ar vīru uz futbolu vai vīrs atteiksies apmeklēt simfoniskās mūzikas koncertu kopā ar sievu, tas ietekmēs attiecības. Kāds pāris, kas viens otru ļoti mīlēja, nespēja sadzīvot – visu laiku plēsās. Es runāju ar vienu, pēc tam ar otru, ieteicu atlaist vienam otru, jo tās nebija ģimeniskas attiecības, bet atkarība . Atkarība ir kaite. Ir jāatbrīvojas no tās, un attiecības jābūvē no jauna uz pareiziem pamatiem. Tagad pāris ir kopā. Kā lai cilvēki zina, kā pareizi veidot attiecības? Skolā nemāca ne kā pareizi dzīvot, ne, kā pareizi šķirties! Sieviete un vīrietis kādu laiku ir bijuši kopā, bet tagad zaudējuši viens par otru interesi. Taču viņi turpina dzīvot kopā bērnu, biznesa vai īpašumu dēļ. Bērni nav akli, viņi visu lieliski redz, uztver telepātiski. Tiklīdz tētis "šķībi paskatījies" uz mammu, jo viņa nav uztaisījusi vakariņas vai sakārtojusi māju, bērniņam var parādīties iesnas, klepus, alerģija. Bērni vecākus uztver kā vienu būtni un, ja viņi strīdas, bērnam sabrūk drošā pasaule. Viņa pasaule sākumā ir ģimene, vecāki. Pie manis atved slimu bērnu, bet es redzu, ka iemesls ir vecākos. Ja pāra attiecības ir izsmeltas, labāk dzīvot atsevišķi. Sadarboties var, arī nedzīvojot kopā. Vairums neprot arī šķirties, tur ļaunu sirdi uz partneri par neizdevušos laulību, un nesaskaņu mehānisms turpina graut dvēseli visu atlikušo dzīvi. Bet to var nokārtot. Partneris ar pateicību par visu labo, skaisto, kas bijis, jāatlaiž. Kā to izdarīt? Pirmkārt, ir jāizprot attiecības, otrkārt, palīdz speciāla meditācija. Starp citu, visas attiecības ar laiku pabalē, cilvēki atdziest, rodas sarežģījumi, un glābšanās sala ir tajā cerēšanās, aplidošanas laikā, kad mīlētāji vēl nebija pārgulējuši. Pāriem es iesaku atsvaidzināt cerēšanās laika atmiņas, atkāpties uz šīs glābšanas saliņas, kur viss ir skaisti, romantiski, apmeklēt vietas, kur viņi bijuši laimīgi, satikt tā laika draugus, paklausīties mūziku, ko klausījās. Lai izlīgtu, dažreiz pietiek tikai ar šīm atmiņām. Nav svarīgi, vai pāris paliks kopā vai ne, taču ir jāsaglabā normālas attiecības, lai naids nemaitā dzīvi.
Savukārt vientuļam cilvēkam ir jāatrod harmonija ar sevi, citiem, apkārtējo vidi. Ja tās nav, sākas depresija, kas galējā stāvoklī var novest līdz šizofrēnijai un ārsts izraksta tabletes. Bet zāles nepalīdz, jo problēma ir nevis organisma fizikāli ķīmiskajos procesos vai smadzenēs, bet 4. (sirds) čakrā, kurai trūkst spēka. Tās uzdevums ir salāgot, saskaņot visu cilvēka smalko ķermeņu darbību. Ja tas nenotiek, dažs ķermenis sāk uzvesties kā atsevišķa personība, kas ir šizofrēnijas būtība. Enerģiju 4., centrālajā čakrā vairo mīlestības apliecinājumi, nevis medicīniskas manipulācijas. Pirmām kārtām, ir jāmīl pašam sevi. Ja nav partnera, mīlestību var smelties no tuviniekiem, draugiem, dabas. Cilvēks ir dabas sastāvdaļa, un viņš var mīlēt puķes, kokus, jūru, putnus, dzīvniekus. Tāpēc daudziem vientuļiem cilvēkiem mājās ir suns vai kaķis, dzīvnieku terapijā izmanto arī zirgus un delfīnus.
Kā atrast otru pusīti? Ir vairākas metodes, un viena no tām – sievietei, kas vēlas satikt partneri, ir jāuzbūvē savā sirdī māja otrai pusītei. Vīrieši redz, vai sievietes sirds ir brīva vai šī vieta ir aizņemta, vai piesārņota, nodeldēta. Iekārtojot sirdī māju, precīzi vizualizē, kā tā izskatās – piemēram, tajā ir lieli logi, trepītes uz otro stāvu, viesistaba, guļamistaba, liels televizors, kamīns, stūrītis vīrietim, kur viņš darbosies viens un sieviete bez viņa atļaujas nenotrauks ne puteklīti. Un potenciālais partneris to redzēs un uzdrīkstēsies tuvoties!>

Nāves nav
«Attālumam nav nozīmes, es varu palīdzēt arī cilvēkam Daugavpilī, Īrijā, Anglijā. Man zvana kāds, kas nespēkā pakritis uz ielas, es viņam palīdzu piecelties, un viņš var nokļūt līdz mājām. Daudzus savus klientus es neesmu saticis fiziskā klātienē. Lai kontaktētos, man vajag dzirdēt viņa balsi vai redzēt bildi vai paturēt rokā kādu viņa lietotu priekšmetu. Tas ir kā adrese uz aploksnes, kas palīdz atrast vajadzīgo dvēseli. Varu kontaktēties arī ar klienta prombūtnē esošiem vai mirušajiem tuviniekiem. Latviešiem velis ir mirušo dvēseļu kontakta forma. Pēc nāves fiziskais ķermenis sabrūk, bet dvēsele saglabā informāciju par to, kā tas izskatījās un ar ko dzīves laikā nodarbojās. Šī informācija tiek izmantota, lai radītu veli (fantomu, spoku) saziņai ar dzīvajiem, dvēseles arī savā starpā sazinās. Informācija var būt pat vizuāla un, ja cilvēks vēlas sazināties ar savu vecmāmiņu, es viņu ieraugu – redzu, piemēram, augumā garu, kalsnu dāmu tumšā apģērbā, gumijas zābakiem kājām un viciņu rokās, kas gana zosis. Jā, viņai bija zosis – klients visu apstiprina. Tas nozīmē, ka esam atraduši pareizo dvēseli. Kādreiz cilvēks nav nokārtojis attiecības ar aizgājējiem – bijis ārzemēs, kad vecmāmiņa nomira, vai arī mūža nogalē sakašķējies ar mirušo radinieku. To visu var labot. Cilvēks pats var kontaktēties ar tuvinieka dvēseli vai atnākt pie manis. Viņš visu dzird un atbild domformās.
Mirušais var atnākt sapnī un brīdināt tuvinieku no nelaimes. Parasti viņš nāk, kad cilvēks to vēlas vai aicina palīdzēt. Vakarā pie gulētiešanas var uzdod jautājumu, un nākamajā rītā domformas veidā saņemt atbildi. Pēc tam ir jāpasaka paldies. Nav svarīgi, kā cilvēks saņem atbildi – no kopējā informatīvā lauka vai senču dvēselēm, svarīgs ir rezultāts. Visumam var prasīt jebko, taču tam ir jābūt saskanīgam ar šīs dzīves uzdevumu. Bomzim nav jēgas miljonu dot, jo rīt viņam tā nebūs. Kādu uzdevumu viņš atrisinās? Aplaimos kādu zagli.
Man ir arī darbs - kapsētas pārzinis. Kad man to piedāvāja, es sekoju savai sirds balsij (4. čakra), un tikai pēc daudziem gadiem aptvēru, kāpēc. Bija ilgāks laiks jāpavada kapos, lai saprastu, ka nāves nav. Tas bija pirmais solis, lai es pietuvotos šīm zināšanām, pilnīgākam pasaules redzējumam. Četrdesmit dienas dvēsele nav nekur tālu no sava ķermeņa. Bērēs tā ir klāt, ja tās notiek trīs dienu laikā. Kremējot aiziešanas process ir ātrāks. Dvēsele pēc nāves jūtas apjukusi, tā ir turpat blakus ķermenim, un nesaprot, kas notiek, kur atrodas. Tāpēc mūsu senčiem bija vāķēšanas tradīcija – trīs dienas tuvinieki bija klāt, sarunājās ar aizgājēju, dziedāja, lai mierinātu dvēseli. Tagad to nedara un tas ir sāpīgi. Ap morgu ir tāda aura...
Kapsētās neviena nav, parunāties ar mirušajiem tuviniekiem var jebkurā vietā. Taču kapos vairumam ir vieglāk pieslēgties dvēselei. Mūsu senčiem nebija šīs puķu dārzu kultūras. Mamma stāstīja, ka kara laikā uzlidojuma brīdī viņai priekšlaikus piedzima bērniņš, mans vecākais brālis. Viņa nedzīvo ķermenīti apbedīja kapsētā, taču tur negāja, neraudāja, jo bērna dvēselītes tur nebija. Šodien cilvēki vairāk turas pie tās vietas. Tā veidojas tradīcija, un tas nav ne labi, ne slikti.
Man Liepājā ir ģimenes māja, taču es katru gadu braucu uz dzimto Latgali uz kapusvētkiem, kur satieku radus, kaimiņus, skolasbiedrus. Latgalē es atjaunoju enerģētisko līdzsvaru. Mūsu organisms ir veidots no fiziskajiem elementiem caur pārtikas produktiem no zemes, kur esam dzimuši. Man ir divi dēli un divas meitas. Vecākā aizprecējās uz Ameriku, audzina trīs dēlus. Viņa ilgojas pēc dzimtenes un katru gadu brauc uz Latviju, jo viņai ir nepieciešama dzimtās zemes enerģijas sajūta. Abi dēli strādā Liepājā, bet jaunākā meita raksta bakalaura darbu Ventspils augstskolā. Viņa ir tulkotāja un vēl nav zināms, kurp Laima aizvedīs.
Aizbraucējiem ir jāapzinās, cik svarīgi ir bagātināties ar dzimtās zemes enerģiju. Tie, kas to saprot, regulāri brauc uz Latviju, kas ne – bieži vien nesaprot, kāpēc jūtas slikti. Presē lasām rakstus par ārzemju latviešiem, kas atbrauc uz dzimteni un dodas uz dzimto pusi. Māju vairs nav, taču ir koks, kas zaļojis viņu bērnībā. Viņi apņem to, samīļo. Mēs jūtamies aizkustināti, lasot šos stāstus, jo mūsos atsaucas līdzīgas sajūtas. Tās parāda patiesību.»

05 maijs, 2018

Iedzīvināsim un sargāsim Satversmes idejas!

LR Saeimas deputātiem, masu medijiem. 04.05.2018.
Iedzīvināsim un sargāsim Satversmes idejas!
Vēršam sabiedrības un visu valsts augstāko amatpersonu uzmanību uz LR Satversmes 99. panta plašiem un sistemātiskiem pārkāpumiem valsts resursu izmantošanā. Šī panta mērķis ir nodrošināt mūsu tautas garīgās suverenitātes pamatus.

99. pants. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

Latvijas Republikas Satversmes 99. panta noteikums šķirt baznīcu no valsts pamatots ar nepieciešamību nodrošināt "domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību". Proti, demokrātiskā valstī pilsoņi valdībai deleģē tiesības rīkoties ar resursiem un varas mehānismiem, bet ne savas dvēseļu un garīgās dzīves regulēšanu. Tās paliek katra cilvēka privātā pārziņā.
Tomēr praksē:
1) piešķiram budžeta naudu baznīcām;
2) uzturam baznīcas amatpersonas, mācītājus Bruņoto Spēku kapelānu amatos;
3) finansējam baznīcas rīkotus pasākumus (Aglonā, kapusvētkos u.tml.);
4) valsts uzturētās skolās ļaujam baznīcai mācīt reliģisko mācību;
5) valsts ir deleģējusi dzimtsarakstu nodaļu funkcijas baznīcām laulību reģistrācijai;
6) valsts ir noteikusi brīvdienas baznīcas svētku dienās;
7) Valsts Universitātē tiek uzturēta Teoloģijas fakultāte;
8) valsts augstākās amatpersonas šajā statusā (savā darba laikā, tērējot valsts administratīvos resursus) apmeklē baznīcas publiskus sarīkojumus, tādējādi akceptējot tās reliģiskos uzstādījumus, u.c.

Katrs šis punkts ir Satversmes pārkāpums.
(Baznīcai savukārt nekas netraucē pieprasīt samaksu par, piemēram, kapsētas zemi, ko tā savulaik no bīskapa rokām saņēma bez maksas, gadsimtiem lietoja, bet tagad nespēj sakopt.)

Kā parāda iepriekšminētie piemēri, pašlaik pastāvīgi notiek Satversmes 99. panta pārkāpumi. Un tas ir ļoti riskanti ne tikai tiesiskā nihilisma dēļ. Ja kādas reliģiskās draudzes dalībnieki priecājas par ieguvumu, saņemot budžeta naudas "piešprici", jājautā, kā jūtas citi, kas to nav dabūjuši! Ja kādas konfesijas pārstāvji lepni priecājas, ka tās rīkoto pasākumu apmeklē valsts amatpersonas, lai viņi padomā, kā jūtas citas organizācijas! Un vai Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa, kas neuzskata sevi par baznīcai piederīgiem, nejūtas apzagti?! Ir saprotama politiķu vēlme izpatikt vēlētājiem – kristiešiem, jūdaistiem u.c., ja viņus vada uzskats, ka Latvijas iedzīvotāju vairākums ir tādi. Bet tas neatbilst patiesībai, jo aptaujas uzrāda citu ainu: kristieši reāli ir mazākumā un citu reliģiju kopas vispār ir mikroskopiskas. Žurnālistiskā pētniecība noskaidrojusi, ka draudžu iesniegtie dati par dalībnieku skaitu, visticamāk, ir uzpūsti un neviens tos nepārbauda. Draudžu, kas saņēmušas valdības atbalstu, locekļiem ir jāpadomā, ar ko tiek riskēts: jūs nonākat valdības atkarībā, un nākošais valdības solis šajā virzienā varbūt var ierobežot jūsu demokrātiskās tiesības. Baznīcas atkarība no valsts rada divas problēmas: pirmkārt, tiek izkropļota demokrātiskā situācija, radot grūtības saprast, vai pastāv reāla draudze, spējīga uzturēt dievnamu; un otrkārt, tiek apdraudēta "domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība".

Atšifrēsim Satversmē minētos terminus (Latviešu valodas vārdnīca Tēzaurs, Vikipēdija), un padomāsim, kuru pozīciju no šajā Satversmes pantā minētā mēs esam gatavi atdot valdībai vai baznīcai?!

Domaideja, atziņa; iztēle, fantāzija; risināmais jautājums; uzskats, viedoklis; spriedums.
Par domāšanu mēdz saukt garīgās darbības, ar kuru palīdzību tiek modelēta pasaule. Domāšana ir augstākā izziņas funkcija. Radošā iztēle ir patstāvīgs jaunu, oriģinālu tēlu veidošanās process.

Apziņaobjektīvās realitātes augstākā atspoguļošanas forma.
Apziņa ir cilvēka īpašība, kas nodrošina spēju psihologiskā darbībā atspoguļot ārpasauli un pašam sevi.

Reliģija
Reliģija ir uzskatu un ticības kopums, kas attiecas uz kaut ko svētu vai dievišķu, kā arī morāle, paražas, rituāli un organizācijas, kas ar to saistītas.
Pārliecībaatziņa, atziņu kopums, kas indivīdam izveidojas par parādībām dabā un sabiedrībā un kas nosaka tā attieksmi pret sevi, citiem un apkārtējo pasauli.




Baznīca:
- ēka kristīgo konfesiju reliģiskajam kultam; .
- organizācija ar noteiktu dogmatiku un kultu;
- reliģija, valstī pastāvošais reliģijas institūtu kopums.
Valsts, Demokrātija:
Demokrātiskā valstī katram pilsonim ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldīšanā. Tauta ievēl pārstāvjus, kas gatavo un pieņem lēmumus tās vārdā.
Valsts garantē pilsoniskās sabiedrības suverenitāti un nodrošina tās iekšējo pretrunu risināšanas atklātumu un tiesiskumu.


Mēs, Latvijas republikas pilsoņi, kas apvienojušies dažādās sabiedriskās organizācijās, pieprasām valdībai izbeigt iejaukties mūsu garīgajā dzīvē, nodrošināt domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, atstājot katra cilvēka privātajā pārziņā to, - vai un kā finansēt baznīcas un to rīkotos pasākumus! Katrs cents valsts naudas, kas nonācis baznīcas vai to amatpersonu makā, katra kripata valsts resursu, katra minūte, ko valsts amatpersona pavada baznīcas pasākumā, ir Satversmes pārkāpums, - nelikumība, kas izskaužama. 
 
Par valsts svētku dienām
Valsts drīkst un var noteikt Valsts svētku dienas, kas saistītas ar valsts tapšanu, atjaunošanu utml. kā 11. un 18. novembri, 1. un 4. maiju. Pašvaldības var noteikt datumus, kas svarīgi to tapšanā un noteikt atbilstošas brīvdienas pašvaldības iestādēs.Savukārt reliģiski motivēto svētku dienas nedrīkst būt valsts noteiktas!

 Respektējot Satversmes 99. pantu, reliģiski motivēto brīvdienu skaitu
(Lielo Piektdienu un Pirmās Lieldienas un otro Lieldienu dienu;
Vasarsvētkus;
23. jūniju — Līgo dienu;
24. jūniju — Jāņu dienu;
24., 25. un 26. decembri — Ziemassvētkus )
kopā 9 dienas jāsvītro no valsts svētku dienu saraksta un jānosaka Darba likumā kā papildu apmaksātas atvaļinājuma dienas datumos, ko izvēlas darba ņēmējs, saskaņojot ar darba devēju.
Šāds risinājums atbildīs Tieslietu ministrijas atzinumam sakarā ar Pareizticīgo baznīcas vēlmi valstiski noteikt brīvdienas vēl citos datumos, kā arī citu reliģiju piekopēju un latviešu vēlmei svētīt Saulgriežus pareizajos, astronomiski noteiktajos laikos.


Voldis Prancāns, biedrības Viedums vadītājs,
Bāriņu 15, Liepājā, LV3401
t. 29596039

02 aprīlis, 2018

Iedzīvināsim un sargāsim Satversmes dižākās idejas!


   Sabiedrību saviļņo diskusijas par mūsu nodokļu naudas lietderīgu apsaimniekošanu un taisnīgu tērēšanu. Rūk uzticība parlamentam un valdībai, jo pietrūkst dialoga starp politiķiem un sabiedrību. Kritiku medijos saņēmuši t.s. Kultūras mantojuma saglabāšanai piešķirtie miljoniem eiro lieli līdzekļi baznīcu remontiem. Pirmkārt, kristīgā reliģija ir nevis latviešu, bet ebreju kultūras sastāvdaļa. Otrkārt, arhitektūras pieminekļu uzturēšana ir to īpašnieku pienākums.  Valsts ir tiesīga iesaistīties tikai situācijā, ja draudze to nav spējīga darīt un atsakās no īpašuma par labu valstij. Rodas iespaids, ka deputāti visprastākajā veidā ar budžeta naudu "uzpērk" vēlētājus laikā, kad:
  • kādam bērnam jāmirst, jo viņa ārstēšanai budžetā trūkst naudas;
  • medicīnas iestādēs ir noteiktas kvotas, kuras ātri beidzas un cilvēki paliek bez ārstēšanās iespējām, jo budžetā trūkst naudas;
  • pensijas un pabalsti vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem ir zem iztikas minimuma, jo budžetā trūkst naudas;
  • pat vissīkākie amatnieki un nepilnu slodzi strādājošie tiek aplikti ar nesamērīgiem nodokļiem, jo budžetā trūkst naudas;
  • iesācēji uzņēmēji nevar saņemt pietiekamu valsts atbalstu, jo budžetā trūkst naudas utt, utt.

Tālab vēršam sabiedrības un visu valsts augstāko amatpersonu uzmanību uz LR Satversmes 99. panta plašiem un sistemātiskiem pārkāpumiem valsts resursu izmantošanā. Šī panta iedzīvināšana zināmā mērā palīdzētu risināt gan augstākminētos uzdevumus, gan nodrošinātu mūsu garīgās suverenitātes pamatus.

99. pants. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

Daži piemēri:
1) piešķiram budžeta naudu baznīcām;
2) uzturam baznīcas amatpersonas, mācītājus Bruņoto Spēku kapelānu amatos;
3) finansējam baznīcas rīkotus pasākumus (Aglonā, kapusvētkos u.tml.);
4) valsts uzturētās skolās ļaujam baznīcai mācīt reliģisko mācību;
5) valsts ir deleģējusi dzimtsarakstu nodaļu funkcijas baznīcām laulību reģistrācijai;
6) valsts ir noteikusi brīvdienas baznīcas svētku dienās;
7) Valsts Universitātē tiek uzturēta Teoloģijas fakultāte;
8) valsts augstākās amatpersonas šajā statusā (savā darba laikā, tērējot valsts administratīvos resursus) apmeklē baznīcas publiskus sarīkojumus, tādējādi akceptējot tās reliģiskos uzstādījumus, u.c.

Katrs šis punkts ir Satversmes pārkāpums.
(Baznīcai savukārt nekas netraucē pieprasīt samaksu par, piemēram, kapsētas zemi, ko tā savulaik no bīskapa rokām saņēma bez maksas, gadsimtiem lietoja, bet tagad nespēj sakopt.)


Latvijas Republikas Satversmes 99. panta noteikums šķirt baznīcu no valsts pamatots ar nepieciešamību nodrošināt "domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību". Proti, demokrātiskā valstī pilsoņi valdībai deleģē tiesības rīkoties ar resursiem un varas mehānismiem, bet ne savas dvēseļu un garīgās dzīves regulēšanu. Tās paliek katra cilvēka privātā pārziņā.
Tomēr, kā parāda iepriekšminētie piemēri, pašlaik pastāvīgi notiek Satversmes 99. panta pārkāpumi. Un tas ir ļoti riskanti ne tikai tiesiskā nihilisma dēļ. Ja kādas reliģiskās draudzes dalībnieki priecājas par ieguvumu, saņemot budžeta naudas "piešprici", lai viņi padomā, kā jūtas citi, kas to nav dabūjuši! Ja kādas konfesijas pārstāvji lepni priecājas, ka tās rīkoto pasākumu apmeklē valsts amatpersonas, lai viņi padomā, kā jūtas citas organizācijas! Un vai Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa, kas neuzskata sevi par baznīcai piederīgiem, nejūtas apzagti?! Ir saprotama politiķu vēlme izpatikt vēlētājiem – kristiešiem, jūdaistiem u.c., ja viņus vada uzskats, ka Latvijas iedzīvotāju vairākums ir tādi. Bet tas neatbilst patiesībai, jo aptaujas uzrāda citu ainu: kristieši reāli ir mazākumā un citu reliģiju kopas vispār ir mikroskopiskas. Žurnālistiskā pētniecība noskaidrojusi, ka draudžu iesniegtie dati par dalībnieku skaitu, visticamāk, ir uzpūsti un neviens tos nepārbauda. Draudžu, kas saņēmušas valdības atbalstu, locekļiem ir jāpadomā, ar ko tiek riskēts: jūs nonākat valdības atkarībā, un nākošais valdības solis šajā virzienā varbūt var ierobežot jūsu demokrātiskās tiesības. Baznīcas atkarība no valsts rada divas problēmas: pirmkārt, tiek izkropļota demokrātiskā situācija, radot grūtības saprast, vai pastāv reāla draudze, spējīga uzturēt dievnamu; un otrkārt, tiek apdraudēta "domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība".

Atšifrēsim Satversmē minētos terminus (Latviešu valodas vārdnīca Tēzaurs, Vikipēdija), un padomāsim, kuru pozīciju no šīm mēs esam gatavi atdot valdībai vai baznīcai?!

Domaideja, atziņa; iztēle, fantāzija; risināmais jautājums; uzskats, viedoklis; spriedums.
Par domāšanu mēdz saukt garīgās darbības, ar kuru palīdzību tiek modelēta pasaule. Domāšana ir augstākā izziņas funkcija. Radošā iztēle ir patstāvīgs jaunu, oriģinālu tēlu veidošanās process.

Apziņaobjektīvās realitātes augstākā atspoguļošanas forma.
Apziņa ir cilvēka īpašība, kas nodrošina spēju psihologiskā darbībā atspoguļot ārpasauli un pašam sevi.

Reliģija
Reliģija ir uzskatu un ticības kopums, kas attiecas uz kaut ko svētu vai dievišķu, kā arī morāle, paražas, rituāli un organizācijas, kas ar to saistītas.
Pārliecība atziņa, atziņu kopums, kas indivīdam izveidojas par parādībām dabā un sabiedrībā un kas nosaka tā attieksmi pret sevi, citiem un apkārtējo pasauli.




Baznīca:
- ēka kristīgo konfesiju reliģiskajam kultam; .
- organizācija ar noteiktu dogmatiku un kultu;
- reliģija, valstī pastāvošais reliģijas institūtu kopums.
Valsts: Demokrātija:
Demokrātiskā valstī katram pilsonim ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldīšanā. Tauta ievēl pārstāvjus, kas gatavo un pieņem lēmumus tās vārdā.
Valsts garantē pilsoniskās sabiedrības suverenitāti un nodrošina tās iekšējo pretrunu risināšanas atklātumu un tiesiskumu.


Mēs, Latvijas republikas pilsoņi, kas apvienojušies dažādās sabiedriskās organizācijās, pieprasām valdībai izbeigt iejaukties mūsu garīgajā dzīvē, nodrošināt domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, atstājot katra cilvēka privātajā pārziņā to, - vai un kā finansēt baznīcas un to rīkotos pasākumus! Katrs cents valsts naudas, kas nonācis baznīcas vai to amatpersonu makā, katra kripata valsts resursu, katra minūte, ko valsts amatpersona pavada baznīcas pasākumā, ir Satversmes pārkāpums, - nelikumība, kas izskaužama.
Ietaupītā naudiņa varbūt glābs kāda bērna dzīvību...






17 marts, 2018

Karloss Difūrs 

Kristietība - Eiropas katastrofa


Карлос Дюфур
Xристианствo - катастрофа Европы


Ясность
Никто не решился бы оправдываться здесь трусливым указанием на то, что вера, мол, свята, что она личное дело человека, или обусловлена традицией – и таким образом, выше всякой критики. Речь здесь идет не о вере или неверии, а о знании или незнании. В повседневной действительности, а именно так: отшлифованная привычка всегда не уяснять, что нечто является ошибочным, уже придает этому видимость правды. Благодаря людям, отказывающимся думать, христианство сначала не осознается в его абсурде и затем прославляется. И это именно в Германии, спустя более столетия после Ницше.
Абсурдность христианского откровения в самой идее
В почти каждой религии скрываются расходящиеся тенденции, которые редко проявляются в чистой форме. Тот, кто понимает религию как репертуар истин, утвержденный богом в книжной форме, достаточно рано попадет в конфликт с настоящим знанием. Иное дело, если религию представляют как форму сближения с наивысшей ценностью, состоянием или качеством, например, как сближение со святым. Религия делает различие между святым и мирским: если святое помещается в объекты вне человека, у нас есть священная, сакральная тенденция. Если святое помещается в самом человеке, например, как опыт божественного, религия становится мистикой. В зависимости от тенденции у нас есть книжная религия, сакральная религиозность и мистика.
Христианство, как и иудаизм и ислам, это, по сути, книжная религия, и должно содержать, таким образом, первоначально совокупность истин различного типа: эмпирической, исторической, этической и умозрительной природы, что непосредственно требует теологии для защиты. Книга декларируется как откровение бога, и таким образом, независимо от специфического содержания мнимого откровения, возникают неизбежные трудности.
Если бог хочет открыться человечеству, он, вероятно, не должен быть писателем и публиковать книгу только спустя продолжительное время. Он мог бы использовать ночное небо как экран и показывать на нем сцены в воскресенье или оповещать о своих указаниях. Или внезапно сдвинуть звезды так, чтобы они образовали буквы и предложения всемирного языка с важными истинами («Jesus is alive» − «Иисус жив»). Деятельность же бога в издательском деле должна казаться скорее сомнительной.
Но если уже книжное откровение: какие внутренние или внешние признаки могут подвигнуть благоразумного, доброжелательного субъекта, чтобы предоставить особое положение именно этой книге и поверить в это? Первый попавшийся может размахивать перед нами экземпляром Библии, Танаха или Корана – достаточно ли этого, чтобы требовать от нас веры? Откуда мы знаем, был ли автором книги лично бог или чёрт, или какой-либо мошенник? Богу стоило бы принять несколько мер для засвидетельствования, например, сделать так, чтобы все другие книги могли гореть, кроме его книги. Но это не так, библии не выдерживают испытания огнем.
В то время, когда еще была серьезная теология, эту проблему понимали очень хорошо. Для этого создали имя «resolutio actus fidei» и «crux theologorum». Теолог для оправдания религиозного содержания X аргументировал так:
Все, что открывает Бог, истинно.
X открыто Богом.
Значит, Х – истинно.
Тем не менее, этот добросовестный силлогизм страдает от ненадежности предпосылок. Сначала теолог предполагает в главной посылке, что Бог существует, что он един, безошибочен, благосклонен и т.д. Такие философские приемы крайне сложно доказать. Должен ли верующий сначала стать метафизиком, чтобы смочь спокойно верить? Итак, главная посылка кажется крайне странной – но здесь мы не будем дальше в это углубляться.
Тогда следует посылка с претензией на то, что определенное высказывание X исходит от бога! Откуда это известно? Лучшее, что можно предложить, – это версия Библии, где встречается это обсуждаемое высказывание X. Фома Аквинский, пожалуй, видел эту проблему и пытался как-то выпутаться, ссылаясь на подтверждение чудом. Проблема заключается в том, что эти чудеса происходят только в Библии. Это значит, чтобы верить в Библию из-за чудес, нужно сначала уже верить в саму Библию. Простая проверка огнем убедила бы каждого, но это циркулярное приведение доказательств, естественно, уже считается неуклюжей попыткой захватить врасплох.
При более близком рассмотрении ситуация выглядит еще хуже. Так называемое откровение – это, как правило, рассказ о людях, у которых было якобы откровение. Итак, откровение приходит в двух экземплярах: из первых рук для немногих, которые имели возможность общаться с богом с глазу на глаз; и из вторых рук для всех других, которые просто должны верить рассказам об этом. Рассказ о чудесах и откровениях – это ни чудо, ни откровение. Это, как если бы мы в случае с откровениями бога имеем дело с волнением перед выступлением, который хочет спрятаться от большой публики.
Рационально мы вперед не продвинемся; давно теологи подняли белый флаг. Уже очень давно была попытка сделать добродетель из нужды. Ее можно найти у Тертуллиана, который учил: «Credo, quia absurdum est» (Верую, ибо абсурдно). Более или менее это похоже на выход, который Кьеркегор предложил в девятнадцатом веке: принятие христианства должно быть ценно как раз посредством того, что оно против всякого разума. Ницше комментировал относительно Тертуллиана: если некоторые достигли уже покорности, чтобы произнести «сreдо, quia absurdum est»; то, к сожалению, у них отсутствовал еще последний шаг скромности, чтобы сказать: «credo, quia absurdus sum» (верую, ибо я абсурден).
Итак, книжное откровение, по одному своему понятию, оказывается бессмысленным. Нельзя считать правдивым, чтобы бог сообщал о себе таким образом. И если кто-то возразит нам: «Кто вы такие, чтобы требовать объяснения от бога?», на это есть короткий ответ: Мы требуем объяснения не от бога, а лишь от людей, которые проповедуют религию и, вероятно, при этом сами считают себя богами.


Абсурдность христианского откровения по содержанию
Дело с христианством обстоит еще хуже, если проверить это откровение на содержание. Здесь немецкая критика Библии достигла великолепных результатов; она обладала тем, что Ницше называл «мужеством к запрещенному». В Новом завете внимательный читатель обнаруживает массу противоречий, несовпадений, извращенностей или несовместимостей между текстом и теологией. Кое-что знали уже языческие философы, которые первыми вступили в контакт с христианством, а также гностики и манихеи: Цельс, Порфирий, император Юлиан, Маркион Синопский, Апеллий, Фауст Милевский. К сожалению, отцы церкви считали недостаточным опровергать ее противников, а рекомендовали уничтожать их произведения. Все-таки критика Библии поздней античности показывает, что она – как благоразумное отклонение христианства – не зависит от просвещения. Я хочу упомянуть здесь только несколько примеров библейского абсурда, которые каждый может проверить сам и которые также бросают свет на теологию.
Первая глава Евангелия от Матфея содержит генеалогию от Авраама до Иисуса, которая состояла якобы – как утверждает автор – из трех рядов по четырнадцать колен. Но как заметил уже Порфирий, у последнего ряда есть только двенадцать колен (или тринадцать, если причислять Иисуса). Как такое возможно? Ошибся ли святой дух уже в самом начале при подсчете?
Это было небрежно, но не так уж плохо, вероятно. Зато сравнение между 1-й главой от Матфея и третьей от Луки показывает куда более удивительные вещи. И не только то, что обе генеалогии Иисуса отличаются именами предков, но и то, что для Матфея между Давидом и Иосифом лежат 26 поколений, в то время как Лука насчитывает 41 (что дает в итоге отклонение примерно в 400 лет). Итак, так как 26 ≠ 41, минимум одно из обоих сообщений должно быть ошибочным. Тот, кто интересуется этим, может прочесть уничтожающие выводы у Давида Фридриха Штрауса в «Жизни Иисуса» (§§ 16-18). В дальнейшем смешно представлять генеалогию от Давида до Иосифа (еврейский мессианский бред) и потом беспечно сообщать нам, что Иосиф не принимал никакого участия в зачатии Иисуса (рождение от девственницы в духе мифов древних греков). Если Иосиф был только для видимости отцом Иисуса, тогда Иисус тоже только для видимости является потомком Давида.
Перейдем к следующему пункту, который часто остается незамеченным. Тот, кто читает начало Евангелия от Луки, с удивлением узнает, что автор вовсе не заявляет о каких-либо претензиях на божественное откровение. Он говорит просто и ясно, что он советовался с различными источниками и записал упорядоченное изложение для некоего Феофила. Действительно, с помощью филологических усилий было установлено, что авторы Евангелий от Матфея и Луки переписали большей частью у Марка и использовали еще следующий источник − назовем его «И». Это называют синоптическим вопросом. Такие плагиаторские методы вряд ли свидетельствуют в пользу божественного откровения. И это значит, что авторы евангелий даже не испытывали откровения.
Генеалогии, синоптическая проблема, абсурдности..., вероятно, все это слишком известно. Малоизвестно, что Евангелие Марка внезапно оканчивается в главе 16, стих 8. Стихи от 9 до 20 не появляются в самых надежных и старейших рукописях. Хеппи-энд был добавлен к тексту позже. В более-менее серьезных исследованиях Библии с этим соглашаются.
Также малоизвестно, какие неоднократные манипуляции проводились с текстом, чтобы удовлетворить потребности теологии. Швейцарец теолог Йоханнес Веттштайн обнаружил удивительные факты при перепроверке Александрийского кодекса четвертого века. Веттштайн захотел узнать, где точно Новый завет говорит, что Иисус был также Богом. Сын Бога да, но Бог? Любимое место теологов находилось у Павла, первое послание Тимофею, 3:16. Но это оказалось несостоятельным.
Копировщики использовали сокращения для священного имени. Вместо того, чтобы писать Бог (Тео), они писали буквы Theta, Sigma и чертили над ними горизонтальную линию таким образом: ΘΣ. Линия значила практически: То, что стоит внизу, сокращение святого имени, от которого были написаны первая и последняя буква. Тогда не использовали ни строчных букв, ни придыханий, ни знаков препинания. Веттштайн проверил в Англии место греческого текста, где действительно можно было прочесть что-то в роде как «Иисус (...), Бог во плоти проявленный» и т. д., Однако, Веттштайн замечал, что тут что-то не так. Цвет чернил в линии выглядел другим, почерк отличался. После дальнейшей перепроверки он обнаружил на другой стороне листа прочерченную в том же месте короткую линию, просвечивающую через пергамент. Это меняло все дело!
Знаменитое место не говорило о боге и не содержало никакого святого имени, а просто буквы Omikron (с короткой линией с другой стороны) и Sigma, итак просто ΘΣ, мужской род относительного местоимения hos he ho, дословно ›der/die/das‹ (он/она/оно). Текст звучит первоначально не: «Иисус (...), Бог во плоти проявленный», а: «Иисус (...), который во плоти проявлен» и т.д. Другие места из Деяний апостолов и из первого послания Иоанна показывали схожие или даже худшие проблемы. Результат ошеломлял. Разрабатывали теологию и при этом манипулировали священными текстами! Веттштайн после дальнейшего исследования был убежден, что все греческие рукописи подверглись фальсификации и были «подогнаны» к латинскому тексту.
Последний пример, который каждый легко может проверить: конец Евангелия от Иоанна (глава 21) рассказывает об особенном событии, о ловле рыбы сетью. По какой-то причине автор находит одну арифметическую деталь достойной упоминания и сообщает: Сеть была полна рыб, и их было 153.
Роберт Прайс узнал, что у Ямбликуса, в «Жизни Пифагора», описывается то же самое событие. И 153 – это так называемое число треугольника. Это − числа, которые производятся суммой цифр в нормальном порядке, как 3 (= 1+2) и 10 (= 1+2+3+4). Сумма от 1 до 17 равняется 153. Кроме того, 153 равно сумме факториалов 1! +2! +3! +4! +5! С античных времен эти числа были особенно важны: все числа треугольника с 3 являются сложными. Можно ожидать, однако, что эти числа имели значение для пифагорейцев, но что должно было делать число 153 в евангелии?
Сегодня у нас нет оригиналов библии, а только копии с копий с копий... и мы не знаем, что при этом было пропущено или соединено, существовали ли вообще оригиналы или только соединения различных историй. Мы больше не владеем словом божьим. Однако, если бы Бог открыл бы свое слово в книге, он позаботился бы также о его сохранении.
Противоречия, фальсификации, текстовые манипуляции и плагиат. И это как основа и воздействие теологии! Фриц Маутнер начинает свою статью «Слово Божье» в философском словаре с лапидарного замечания: «Тяжело оставаться серьезным, если хотите исследовать понятие «слово Божье»».
Некоторые современники соглашаются, что откровение несостоятельно уже в самом понятии. Многие согласились бы, что специфическое содержание христианского откровения бессмысленно − так же как сумасбродные теологические конструкции воплощения, триединства и так далее. Но, вероятно, при этом думают, что, да, христианство − это аллегория, которая открывает доступ массам к метафизической правде и поэтому должна была сохраняться.
В этом случае нужно было бы сначала точно знать, какая метафизическая правда имеется при этом в виду. Я не думаю, что мы здесь стоим перед метафизической правдой, но если это так, тогда стоит спросить себя, дает ли христианство для этого единственную или самую лучшую аллегорию. Почему именно христианство, а не Бхагавадгита? Ситуация выглядит так, что христианство может быть аллегорией для слишком многого и поэтому не может быть оправдано от обвинения в неприличной произвольности.


Опустошительные последствия христианства
Не говорите, что написанное выше интересно только для теологов и философов, но несущественно для практики. Христианство, к сожалению, очень важно для политики. Христианство обещает спасение, а именно спасение индивидуальной души. Когда иезуиты хотели заниматься миссионерской деятельностью в Японии, они столкнулись с непреодолимыми трудностями. Рассказывают о Винценте Феррере, который хотел обратить в христианство одного самурая и обсуждал с ним спасение через христианство. «А что с моими предками?» − хотел узнать самурай. «Ах, это не так важно, они будут вечно гореть в аду, но сейчас речь идет о тебе». Само собой разумеется, это утверждение звучало для самурая преступно. Так несколько миссионеров стали мучениками. Для каждого здорового народа христианская проповедь звучит невыносимо, так как она крайне индивидуалистична. Христианская вечная душа − это предвестник учения прав человека. Очевидно, христианство, в конечном счете, все же, важно для сохранения системы.
Иудаизм − это де-факто и де-юре национальная религия, где сам народ свят, так как все-таки это народ Бога. Ислам − это, по меньшей мере, де-факто национальная религия, которая обращается к арабским народам на арабском языке, но, тем не менее (по меньшей мере, для неарабских народов) выдвигает претензии на отмену национальности в вере. Напротив христианство ни де-юре, ни де-факто не является национальным. Еще хуже, это де-юре универсальная религия, как свидетельствует термин «katholon» на греческом языке, сохранившийся в слове «католицизм» − форма универсализма, которая несовместима с любым национализмом. Античность воспринимала христиан так же, как националисты воспринимают большевистский космополитизм. Удивительно, как подтвердился упрек Цельсия в адрес христиан, что они поднимаются против отечественных религий. Приблизительно так же выражался Леопольд фон Ранке, когда заявлял, что после распространения римской империи должна была последовать религия, лишенная корней. Император Юлиан был терпим по отношению к религиям, но при взгляде на христианство его охватывало чувство, словно он стоит перед великим духовным переселением народов, перед революционным интернационализмом.
Ницше утверждал, что мы с христианством вступаем в мир фикции с только воображаемыми причинами и воображаемыми действиями. Первородный грех: совершенно воображаемая причина, и первое спасение крещением: совершенно воображаемое действие. Поэтому проницательные националисты разглядели в христианстве бунт против законов природы: так же как эта жизнь не является истинной жизнью, твой народ не должен быть твоим истинным народом. Как настоящий христианин мог всерьез принимать биополитику?
В общем, подтвердилось следующее: христианство как откровение – издевательство, по содержанию – бессмысленное противоречие, и в жестком мире фактов – наивысшая опасность. Мы не знаем, выживет ли Европа, но если это случится, это будет Европа без христианстba.


В смутные времена требуется ясность. Поэтому мы говорим недвусмысленно и ясно: в европейском преобразовании христианство должно быть окончательно преодолено. Христианство, первоначальная подлинная катастрофа Европы, воздействует на народы как паралич воли и поругание интеллекта. Тот, кто принимает до такой степени абсурдное как христианство, позднее будет не в состоянии благоразумно отвергнуть что-то другое.