05 maijs, 2019

Маршал Иван Конев: «Сталинская победа – это всенародная беда»

 
11.05.2017
Степан Кашурко — бывший помощник по особым поручениям маршала Ивана Конева, генерал-полковник, Президент Центра розыска и увековечивания без вести пропавших и погибших защитников Отечества:

В канун 25-летия Победы маршал Конев попросил меня помочь ему написать заказную статью для «Комсомольской правды». Обложившись всевозможной литературой, я быстро набросал «каркас» ожидаемой «Комсомолкой» победной реляции в духе того времени и на следующий день пришел к полководцу. По всему было видно: сегодня он не в духе.

— Читай, — буркнул Конев, а сам нервно заходил по просторному кабинету. Похоже, его терзала мысль о чем-то наболевшем.

Горделиво приосанившись, я начал с пафосом, надеясь услышать похвалу: «Победа — это великий праздник. День всенародного торжества и ликования. Это...»

— Хватит! — сердито оборвал маршал. — Хватит ликовать! Тошно слушать. Ты лучше скажи, в вашем роду все пришли с войны? Все во здравии вернулись?
Konev.jpg
— Нет. Мы недосчитались девятерых человек, из них пятеро пропали без вести, — пробормотал я, недоумевая, к чему это он клонит. — И еще трое приковыляли на костылях.
— А сколько сирот осталось? — не унимался он.
— Двадцать пять малолетних детей и шестеро немощных стариков.
— Ну и как им жилось? Государство обеспечило их?
— Не жили, а прозябали, — признался я. — Да и сейчас не лучше. За без вести пропавших кормильцев денег не положено... Их матери и вдовы глаза повыплакали, а все надеются: вдруг хоть кто-нибудь вернется. Совсем извелись...

— Так какого черта ты ликуешь, когда твои родственники горюют! Да и могут ли радоваться семьи тридцати миллионов погибших и сорока миллионов искалеченных и изуродованных солдат? Они мучаются, они страдают вместе с калеками, получающими гроши от государства...

Я был ошеломлен. Таким я Конева видел впервые. Позже узнал, что его привела в ярость реакция Брежнева и Суслова, отказавших маршалу, попытавшемуся добиться от государства надлежащей заботы о несчастных фронтовиках, хлопотавшему о пособиях неимущим семьям пропавших без вести.

Иван Степанович достал из письменного стола докладную записку, видимо, ту самую, с которой безуспешно ходил к будущему маршалу, четырежды Герою Советского Союза, кавалеру «Ордена Победы» и трижды идеологу Советского Союза. Протягивая мне этот документ, он проворчал с укоризной:

— Ознакомься, каково у нас защитникам Родины. И как живется их близким. До ликованья ли ИМ?!

Бумага с грифом «Совершенно секретно» пестрела цифрами. Чем больше я в них вникал, тем больнее щемило сердце: «...Ранено 46 миллионов 250 тысяч. Вернулись домой с разбитыми черепами 775 тысяч фронтовиков. Одноглазых 155 тысяч, слепых 54 тысячи. С изуродованными лицами 501342. С кривыми шеями 157565. С разорванными животами 444046. С поврежденными позвоночниками 143241. С ранениями в области таза 630259. С оторванными половыми органами 28648. Одноруких 3 миллиона 147. Безруких 1 миллион 10 тысяч. Одноногих 3 миллиона 255 тысяч. Безногих 1 миллион 121 тысяча. С частично оторванными руками и ногами 418905. Так называемых „самоваров“, безруких и безногих — 85942».

— Ну, а теперь взгляни вот на это, — продолжал просвещать меня Иван Степанович.

«За три дня, к 25 июня, противник продвинулся вглубь страны на 250 километров. 28 июня взял столицу Белоруссии Минск. Обходным маневром стремительно приближается к Смоленску. К середине июля из 170 советских дивизий 28 оказались в полном окружении, а 70 понесли катастрофические потери. В сентябре этого же 41-го под Вязьмой были окружены 37 дивизий, 9 танковых бригад, 31 артполк Резерва Главного командования и полевые Управления четырех армий. В Брянском котле очутились 27 дивизий, 2 танковые бригады, 19 артполков и полевые Управления трех армий. Всего же в 1941-м в окружение попали и не вышли из него 92 из 170 советских дивизий, 50 артиллерийских полков, 11 танковых бригад и полевые Управления 7 армий. В день нападения фашистской Германии на Советский Союз, 22 июня, Президиум Верховного Совета СССР объявил о мобилизации военнообязанных 13 возрастов — 1905-1918 годов. Мгновенно мобилизовано было свыше 10 миллионов человек. Из 2-х с половиной миллионов добровольцев было сформировано 50 ополченческих дивизий и 200 отдельных стрелковых полков, которые были брошены в бой без обмундирования и практически без надлежащего вооружения. Из двух с половиной миллионов ополченцев в живых осталось немногим более 150 тысяч».

Говорилось там и о военнопленных. В частности, о том, что в 1941 году попали в гитлеровский плен: под Гродно-Минском — 300 тысяч советских воинов, в Витебско-Могилёвско-Гомелъском котле — 580 тысяч, в Киевско-Уманьском — 768 тысяч. Под Черниговом и в районе Мариуполя — еще 250 тысяч. В Брянско-Вяземском котле оказались 663 тысячи, и т.д. Если собраться с духом и все это сложить, выходило, что в итоге за годы Великой Отечественной войны в фашистском плену умирали от голода, холода и безнадежности около четырех миллионов советских бойцов и командиров, объявленных Сталиным врагами и дезертирами.

Подобает вспомнить и тех, кто, отдав жизнь за неблагодарное отечество, не дождался даже достойного погребения. Ведь по вине того же Сталина похоронных команд в полках и дивизиях не было — вождь с апломбом записного хвастуна утверждал, что нам они ни к чему: доблестная Красная Армия врага разобьет на его территории, сокрушит могучим ударом, сама же обойдется малой кровью. Расплата за эту самодовольную чушь оказалась жестокой, но не для генералиссимуса, а для бойцов и командиров, чья участь так мало его заботила. По лесам, полям и оврагам страны остались истлевать без погребения кости более двух миллионов героев. В официальных документах они числились пропавшими без вести — недурная экономия для государственной казны, если вспомнить, сколько вдов и сирот остались без пособия.

В том давнем разговоре маршал коснулся и причин катастрофы, в начале войны постигшей нашу «непобедимую и легендарную» Красную армию. На позорное отступление и чудовищные потери ее обрекла предвоенная сталинская чистка рядов командного состава армии. В наши дни это знает каждый, кроме неизлечимых почитателей генералиссимуса (да и те, пожалуй, в курсе, только прикидываются простачками), а ту эпоху подобное заявление потрясало. И разом на многое открывало глаза. Чего было ожидать от обезглавленной армии, где опытные кадровые военачальники вплоть до командиров батальона отправлены в лагеря или под расстрел, а вместо них назначены молодые, не нюхавшие пороху лейтенанты и политруки..."

— Хватит! — вздохнул маршал, отбирая у меня страшный документ, цифры которого не укладывались в голове. — Теперь понятно, что к чему? Ну, и как ликовать будем? О чем писать в газету, о какой Победе? Сталинской? А может, Пирровой? Ведь нет разницы!
— Товарищ маршал, я в полной растерянности. Но, думаю, писать надо по-советски.., — запнувшись, я уточнил: — по совести. Только теперь вы сами пишите, вернее, диктуйте, а я буду записывать.
— Пиши, записывай на магнитофон, в другой раз такого уж от меня не услышишь!

И я трясущейся от волнения рукой принялся торопливо строчить:

«Что такое победа? — говорил Конев. — Наша, сталинская победа? Прежде всего, это всенародная беда. День скорби советского народа по великому множеству погибших. Это реки слез и море крови. Миллионы искалеченных. Миллионы осиротевших детей и беспомощных стариков. Это миллионы исковерканных судеб, не состоявшихся семей, не родившихся детей. Миллионы замученных в фашистских, а затем и в советских лагерях патриотов Отечества». Тут ручка-самописка, как живая, выскользнула из моих дрожащих пальцев.

— Товарищ маршал, этого же никто не напечатает! — взмолился я.
— Ты знай, пиши, сейчас-то нет, зато наши потомки напечатают. Они должны знать правду, а не сладкую ложь об этой Победе! Об этой кровавой бойне! Чтобы в будущем быть бдительными, не позволять прорываться к вершинам власти дьяволам в человеческом обличье, мастерам разжигать войны.

— И вот еще чего не забудь, — продолжал Конев. — Какими хамскими кличками в послевоенном обиходе наградили всех инвалидов! Особенно в соцобесах и медицинских учреждениях. Калек с надорванными нервами и нарушенной психикой там не жаловали. С трибун ораторы кричали, что народ не забудет подвига своих сынов, а в этих учреждениях бывших воинов с изуродованными лицами прозвали «квазимодами» («Эй, Нина, пришел твой квазимода!» — без стеснения перекликались тетки из персонала), одноглазых — «камбалами», инвалидов с поврежденным позвоночником — «паралитиками», с ранениями в область таза — «кривобокими». Одноногих на костылях именовали «кенгуру». Безруких величали «бескрылыми», а безногих на роликовых самодельных тележках — «самокатами». Тем же, у кого были частично оторваны конечности, досталось прозвище «черепахи». В голове не укладывается! — с каждым словом Иван Степанович распалялся все сильнее.

— Что за тупой цинизм? До этих людей, похоже, не доходило, кого они обижают! Проклятая война выплеснула в народ гигантскую волну изуродованных фронтовиков, государство обязано было создать им хотя бы сносные условия жизни, окружить вниманием и заботой, обеспечить медицинским обслуживанием и денежным содержанием. Вместо этого послевоенное правительство, возглавляемое Сталиным, назначив несчастным грошовые пособия, обрекло их на самое жалкое прозябание. Да еще с целью экономии бюджетных средств подвергало калек систематическим унизительным переосвидетельствованиям во ВТЭКах (врачебно-трудовых экспертных комиссиях): мол, проверим, не отросли ли у бедолаги оторванные руки или ноги?! Все норовили перевести пострадавшего защитника родины, и без того нищего, на новую группу инвалидности, лишь бы урезать пенсионное пособие...

О многом говорил в тот день маршал. И о том, что бедность и основательно подорванное здоровье, сопряженные с убогими жилищными условиями, порождали безысходность, пьянство, упреки измученных жен, скандалы и нестерпимую обстановку в семьях. В конечном счете, это приводило к исходу физически ущербных фронтовиков из дома на улицы, площади, вокзалы и рынки, где они зачастую докатывались до попрошайничества и разнузданного поведения. Доведенные до отчаяния герои мало-помалу оказывались на дне, но не их надо за это винить.

К концу сороковых годов в поисках лучшей жизни в Москву хлынул поток обездоленных военных инвалидов с периферии. Столица переполнилась этими теперь уже никому не нужными людьми. В напрасном чаянии защиты и справедливости они стали митинговать, досаждать властям напоминаниями о своих заслугах, требовать, беспокоить. Это, разумеется, не пришлось по душе чиновникам столичных и правительственных учреждений. Государственные мужи принялись ломать голову, как бы избавиться от докучной обузы.

И вот летом 49-го Москва стала готовиться к празднованию юбилея обожаемого вождя. Столица ждала гостей из зарубежья: чистилась, мылась. А тут эти фронтовики — костыльники, колясочники, ползуны, всякие там «черепахи» — до того «обнаглели», что перед самым Кремлем устроили демонстрацию. Страшно не понравилось это вождю народов. И он изрек: «Очистить Москву от „мусора“!»

Власть предержащие только того и ждали. Началась массовая облава на надоедливых, «портящих вид столицы» инвалидов. Охотясь, как за бездомными собаками, правоохранительные органы, конвойные войска, партийные и беспартийные активисты в считанные дни выловили на улицах, рынках, вокзалах и даже на кладбищах и вывезли из Москвы перед юбилеем «дорогого и любимого Сталина» выброшенных на свалку истории искалеченных защитников этой самой праздничной Москвы.

И ссыльные солдаты победоносной армии стали умирать. То была скоротечная гибель: не от ран — от обиды, кровью закипавшей в сердцах, с вопросом, рвущимся сквозь стиснутые зубы: «За что, товарищ Сталин?»

Так вот мудро и запросто решили, казалось бы, неразрешимую проблему с воинами-победителями, пролившими свою кровь «За Родину! За Сталина!».
— Да уж, что-что, а эти дела наш вождь мастерски проделывал. Тут ему было не занимать решимости — даже целые народы выселял, — с горечью заключил прославленный полководец Иван Конев."

Из книги Игоря Гарина «Другая правда о Второй мировой ч. 1. Документы»

via; phililogist

13 novembris, 2018

Dzeram tīru ūdeni!

Этот секрет описал еще Авиценна в своих рецептах долголетия.

В этой статье мы откроем вам самый простой секрет долголетия. Вы с ним сталкиваетесь каждый день по многу раз!
Этот секрет описал еще Авиценна в своих рецептах долголетия. Он считал одним из самых существенных факторов старения «усыхание организма».
С этим соглашается и современная наука – с возрастом количество воды в организме сокращается.
Это приводит к загущению крови и лимфы, к снижению эластичности кожи, мышц, головным болям, болям в суставах и так далее.
Так что же делать? Ответ прост – увлажнять организм, насыщать его влагой, то есть пить воду. Но когда, как и какую?
Вы знаете, что вода – основа нашего организма. И вода при этом – носитель информации и энергии. Для передачи энергии в теле также необходимо большое количество воды. Многие энергетические практики, в частности, тета-хилинг, возможны только при достаточном количестве воды в организме.
И главное – вода записывает любую информацию, и плохую, и хорошую. Ругаетесь возле неё – запишет негатив, музыку хорошую даёте послушать или говорите ей слова любви – и водичка запишет позитив.
А для здоровья полезна только позитивно заряженная вода!
Йоги советуют пить воду по утрам, только не холодную, а тёпло-горячую, градусов около 40.
Пейте столько, сколько сможете – 1 стакан, 2, 3…
Только начинайте всегда постепенно.
Если воду никогда раньше не пили с утра и вообще мало пьёте – начните с пары глотков и постепенно, день за днём увеличивайте дозу.
Почему полезна именно вода такой температуры?
Её ещё называют «быстрой водой»?
Кстати, вы знаете, где в организме происходит всасывание воды? Многие почему-то отвечают, что в желудке.
В желудке происходит пищеварительный процесс, а вода всасывается в тонком кишечнике. Быстрая вода – значит она быстро туда попадает, именно в тонкий кишечник!
Что может идти напрямую, что не требует переваривания?
Только вода! Ни чай, ни кофе, никакие травяные настои, компоты! Для их расщепления уже нужны пищеварительные ферменты.
А почему тёплая?
А холодную желудок не пропустит напрямую, будет подогревать.
А китайцы считают, что подогрев воды и другой пищи в желудке происходит за счет энергии почек, поэтому категорически не советую есть и пить холодную пищу.
Потому как энергию почек нужно беречь и преумножать, а не тратить понапрасну.
И ещё один важный момент. В желудке в момент поступления воды не должен идти пищеварительный процесс! Иначе всю воду мудрый организм направит на разбавление пищеварительных ферментов, а не пропустит в кишечник!
Итак, только вода, только теплая и натощак! Вот три условия приёма быстрой воды. И не забудьте сказать ей слова любви и благодарности.
И что же вы получите в результате?
Вода поступит напрямую в околоклеточное пространство, а не внутрь клетки (а именно внутриклеточная вода- это отёки). А межклеточная вода – это разжижение крови и лимфы, снижение сахара и холестерина.
Восполняется дефицит воды, который накопился ночью — ведь процессы в организме шли, а поступления воды не было. А некоторые ещё и потеют ночью!
Вода с утра натощак смывает токсины, остатки непереваренной пищи со стенок желудочно-кишечного тракта, способствует опорожнению толстого кишечника.
Подготавливает ЖКТ к работе. Через полчаса можно будет позавтракать.
А правильная работа желудочно-кишечного тракта- залог усвоения всех питательных веществ и долгой здоровой жизни. Вот вам и секрет долголетия!
Согласно тибетской медицине, вода благотворно влияет на нервную систему — позволяет снять стресс (есть известный рецепт- после стрессовой ситуации выпить маленькими глотками стакан горячей воды — и вам сразу же станет существенно легче, и организм “растворит” стресс без вреда для себя), уменьшить тревогу и депрессию.
И ещё обратите внимание, что у тех, кто с утра пьёт горячую воду, очень мало морщин!
Причем говорят, что как только женщины замечают, насколько лучше становится их кожа, многие начинают пить не 1 стакан воды с утра, а 2 или 3. И эффект усиливается.
Когда пить воду? Лучше всего с 5 до 7 утра, и вечером перед сном.
Хотя пить или нет перед сном — решать вам. Если вы никогда не пьёте на ночь, боясь отёков или ночных походов в туалет — то начинать нужно также постепенно, приучая свой организм понемногу.
Но главное — пейте утром! Можно немного подкислить воду лимонным соком.
Но ни чай, ни компот, никакая другая жидкость воду не заменят.
Источник kakao.im

24 oktobris, 2018

Liepājas senā svētvieta

Iz Liepajas pagātnes.  (Kurzemes vārda 1925.g. publikācija)
Vecie kapi ka senā kulta vieta.
Liepajas muzeja direktora
J. Sudmaļa.

Starp retiem Liepajas senatnes pieminekļiem minams uzkalniņš ziemeļ-rietumu ostmalā - Vecie kapi.Kāds Liepajas baznicas revizijas protokols no 1587. g. vēsta par šo vietu sekošo: "Nevācieši, kuri pierakstiti pie Liepajas baznicas,notur savas bēres tanī vietā, kur agrak atradās baznica, teikdami, ka viņi savus aizgājejus vēlas aprakt tur, kur guļ viņu sentēvi. Tā kā šinis bērēs viņi nododas visadai elkudievibai, kā pats to esmu novērojis, tad būtu nepieciešami aizsūtit Liepajas baznicai zvanu un noraidit uz turieni ari bēriniekus ar viņu apbedišanu, ko viņi līdz šim liegušies darit. Tur tad mācitajs varetu galigi iznīdet viņu netikumus." Nav šaubu, ka te meklejama vecu vecā kulta vieta saistita ar līķu apbedišanu, kādas Kurzemē nav retums. Tadag mēs šos nelielos uzkalniņus pazīstam zem nosaukumiem: baznicas kalns, elku kalns, klostera kalns, karu kalns un tamlīdzigi. Ordeņa un biskapa nestai kristigai ticibai grūti nācās sacensties ar veco vietejo religiju, kura īstenibā bija daudz cēlaka tikumos, nekā asinim aptraipitā apspiedeju māciba. Sākumā brīvais līgums starp ordeni un kūriem atstāja pēdejiem vēl svabadas rokas kalpot saviem dieviem agrakās svētnicās. Tā 1252.g. no ordeņa izdotos noteikumos par malkas iegūšanu garīdzniekiem aizliegts kokus cirst senajās svētbirzēs.
Sirmā sākumā, kamēr zemē vēl valdija savās pilīs pašu virsaiši, balstidamies uz savu varonigo karaspēku, ordenis un garīdzniecibabija spiesta padoties to parašām un noteikum. Ar viltu, uguni un zobenu tika beidzot salauzta kūru fiziskā vara, bet ar to vēl nebija iekarotas to sirdis. Garīdznieciba mekleja ceļus, kā piekļūt un iznīdet seno dievu kultu, lai ar kristigās baznicas palīdzibu tos padaritu lēnus un padevigus jaunajiem kungiem. Tie veikli saduļķoja seno atziņu par dievibu, maskojot to ar kristiguma jegu. Nevaredami novērst sapulcešanos elku kalnos, tie ceļ tur savas pirmās baznicas un klosterus, pārdēvejot šos kalnus attiecigā vārdā. Baznicās tie atļāva upuret vēl pēc senās parašas, kā tas minets Sventajas baznicas protokolā no 1560. g. Tāpat senas svinamas dienas, kurās tauta sapulcejas savās svētnicās, tika piešķirtas kādam bībeles svētajam. Tā ari Liepajā pazīstamā Sv.Annas diena uzskatama ka kristigās ticibas laikā aizmaskota seno liepajnieku svētku diena. Lai novērstu ļaužu sapulcešanos Liepajas svētajas vietas, kur upureja senajiem dieviem, tad garīdznieciba nosauc šo dienu par sv, Annas dienu, sarīkodami gadatirgu un dievkalpošanu sv Annas baznicā. Tādā kārtā radās misrtojums, kuru no vienas puses vareja apzīmet it kā par kristigas ticibas iestādijumu, bet īstenibā ta bija ta pate senu senā kūru dievturiba, kāda vēl pastāveja vairakus gadu simteņus pēc kristigās baznicas nodibinašanas.
Veco kapu uzkalniņš Liepajā ari uzskatams kā senā kulta vieta, kuru pirmie garīdznieki mēginaja iekarot, ceļot te pirmo kristigo baznicu. Bet tiklīdz baznicu nojauc, pārceļot to uz citu vietu, (1587.g.), te sapulcejušies bērinieki atkal nododas "visadai elku dievibai", kas saistas ar atmiņam par tēvu tēviem.

07 jūnijs, 2018

Mistisks stāsts no žurnāla Ievas stāsti



Mistisks stāsts
Kaija Zemberga
FOTO – Mārcis Gaujenietis

Kā apjaust savu dzīves uzdevumu
Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam ir jāpilda savs dzīves uzdevums. Kā apjaust savu misiju – to bieži jautā Liepājas latgalietim dziedniekam un ekstrasensam Voldim Prancānam.
Ar zintnieka asinīm
«Dzīvē nav problēmu, bet ir uzdevumi,» saka ekstrasenss Voldis Prancāns. «To, ko kristieši dēvē par grēku, budisti par karmu, latvieši sauc par uzdevumu. Un katram dzīves posmam tie ir savi. Pirms pāris gadiem Pokaiņos rīkoja pasākumu un organizatori no mana piedāvājuma izvēlējās jautājumu par dzīves misiju. Reklāma bija vilinoša: ekstrasenss Voldis palīdzēs tev atklāt savu dzīves misiju. Pie manis izveidojās gara apmeklētāju rinda. Pasākums bija beidzies, bet cilvēki pie manis vēl divas stundas gaidīja. Varbūt es dažiem sagrāvu priekšstatu par viņu dzīves misiju, jo ne bērnībā, ne jaunībā, ne brieduma gados nevar pateikt cilvēka dzīves pēdējo uzdevumu. Mums katram visu laiku nāk priekšā jauni uzdevumi, kas jāpilda noteiktā dzīves posmā. Mūsu senči dzīvi bija sadalījuši trīs posmos – Dēkla (bērnība), Dārta (darbīgais mūžs) un Kārta (mūža noslēgums), kas ir mūža likteņa licējas Laimas (Laimes) meitas jeb izpausmes. Cilvēks ir laimīgs, ja viņš pilda savus dzīves uzdevumus, jo Laima viņu pavada. Es redzu cilvēka tuvāko mērķi, un, izejot no šī brīža situācijas, varu pateikt, kas darāms, lai viņš to sasniegtu. Un tā būs viņa izvēle, kas iespējama līdz pēdējam elpas vilcienam. Laima kā likteņa licēja ir noteikusi cilvēka dzīves ceļu, virzienu, bet cik tālu viņš pa to aizies, ir atkarīgs no daudziem apstākļiem. Varbūt viņam vajadzēs vairākas dzīves, lai savā attīstībā būtiski pakāptos, bet jebkurā gadījumā, sasniedzot vienu mērķi, parādīsies jauns apvārsnis. Tāpēc dzīves uzdevums ir jāskatās pa posmiem. Slimība ir galvenais indikators, kas parāda, ka cilvēks kādā dzīves posmā ir novirzījies no mērķa. Bet kā to apjaust? Tas ir grūti.
Risināt savu dzīves uzdevumu – tas nenozīmē būt paraugpilsonim, kas izpilda valsts un/vai reliģijas noteikumus, likumus. Cilvēks ir laimīgs, ja viņš pilda savas dvēseles šīs dzīves misiju, nevis tikai seko sabiedrības norādēm un stereotipiem. Iespējams, kāds iepriekšējā dzīvē bija tiesnesis – ievērojams, cienījams, gudrs, izglītots cilvēks. Tiesāja prostitūtu un sabiedrība brēca – tai maitai ir jāsaņem bargs sods, viņa visu ciemu aplaidusi ar sifilisu. Tiesnesis pakļāvās sabiedrības spiedienam un piesprieda maksimālo sodu. Taču viņam palika uz sirds neatbildēts jautājums – jo profesionālim ir jāsaprot tiesājamā rīcības motivācija – kāpēc sieviete tā rīkojās, piekopa tādu dzīves veidu? Un ar šo neatbildēto jautājumu dvēselē atnāca uz šo dzīvi. Ideālais veids saprast prostitūtas motivāciju ir pašam kļūt par prostitūtu. To, kāpēc otrs rīkojas tā vai citādi, var nojaust, tikai iejūtoties otra ādā.
Tuvākos dzīves uzdevumus var pateikt, bet tālākos nav jēgas skatīties. Ja es klientam pateikšu, ka viņš būs valsts prezidents, viņš varbūt atslābs – sēdēs un gaidīs, kad viņu ievēlēs par prezidentu. Lai noteiktu šībrīža uzdevumu, es pieslēdzos cilvēkam, it kā es būtu viņš, uztveru viņa informācijas lauku, domās formulēju jautājumu, uzdodu papildjautājumus, un atbildes "no augšas" nāk. Mēs katrs varam saņemt atbildi uz savu jautājumu, bet tai ir jānotic. Nedrīkst šaubīties. Pirmā atbilde, kas nāk, ir pareiza. Mēs visi esam kaut kādā mērā ekstrasensi, burvji, burtnieki, zintnieki.
Pirmajos dzīves gados bērns atceras savu dzīves programmu, plānu, taču iejaucas vecāki ar stereotipiem, nerealizētiem sapņiem, uztiepjot to, kas pašiem nav izdevies, nevis ļaujot bērnam brīvi izvēlēties, ar ko dzīvē nodarboties. Izvēli ietekmē arī sabiedrības uzskati par to, kas dzīvē ir svarīgi un pareizi. Mūs padomju skolā baidīja – ja tu slikti mācīsies, būsi sētnieks vai cūku gans. Kad biju seminārā Zviedrijā, man stāstīja labāku piemēru, ka kāda augstskolas pasniedzēja, lai piepelnītos, uzkopj birojus. Katrs darbiņš ir svētīgs. Bērnības sapņi parāda jomu, kurā darboties. Ja bērnu interesē lego vai citi konstruktori, viņš var būt inženieris, arhitekts, ja viņš mācīja pagalma bērnus, savu dzīvi var saistīt ar pedagoģiju, sociālo sfēru. Es bērnībā biju lidotājs un dakteris. Un rau - varu nokļūt pie jebkuras dvēseles Visumā bez lidmašīnas. Par ķirurgu nekļuvu, taču palīdzu cilvēkiem atgūt veselību ar savām metodēm. Mūža nogalē esmu sapratis savas dzīves misiju.

Esmu dzelzceļnieka dēls, uzaugu Viļakas novada Žīguros, kur kādreiz bija dzelzceļš uz Abreni. Latgalē visos laikos bijuši zintnieki, dziednieki un zāļu sievas. Par spīti represijām un svešu režīmu spaidiem, viņi ir dzīvojuši savā dzīvesziņā. Arī mana mamma bērnībā mani dakterēja ar dabas līdzekļiem. Viņa zināja, ka ceļmallapa ir jāpieliek pie pušuma. Kad slimoju, vārīja kumelīšu vai liepziedu tēju, dzērveņu sulu deva antibiotiku vietā. Latgales sievas ar visu tika galā bez speciālām zināšanām. Tas ir asinīs un kaut ko no tā es bērnībā esmu uzsūcis. Pēc studijām Rīgā teātra jomā, darbu Latgalē man nepiedāvāja. Okupācijas laikā politika bija vienkārša – latgaliešus sūtīja uz Kurzemi, bet Latgalē ienāca krievi, baltkrievi un citi cittautieši. Es nokļuvu Liepājas teātrī. Man bija problēmas ar latgaļu akcentu, taču pats izstrādāju metodiku un apguvu pareizu valsts valodas izrunu. Kā iesācējs biju kopā ar tajā laikā Liepājas teātra vadošajiem aktieriem Juri Bartkeviču, Leonīdu Locenieku, Voldemāru Zandbergu, Voldemāru Zembergu, Veru Šneideri u.c. Liepājā atšķirībā no Latgales sausā, kontinentālā klimata ir mitrs un vējains laiks, un es saslimu ar hronisku balsenes iekaisumu. Zaudēju balsi un pusgadu runāju čukstus. Mēms aktieris nevienam nebija vajadzīgs, un es pārkvalificējos par gaismotāju. Liepājas teātris bija uz riteņiem – devāmies desmit dienu izbraukuma tūrēs pa lauku kultūras namiem, tad bija divas brīvdienas un atkal – prom. Kad apprecējos un piedzima pirmais bērniņš, es vairāk laika gribēju veltīt ģimenei. Jaunuzceltajā Metalurgu kultūras pilī man piedāvāja gaismu mākslinieka darbu. Man izveidojās laba sadarbība ar "Līviem" un Metalurgu Tautas teātra vadītāju Dainu Kandevicu – spēlēju lugās, neklātienē studēju režiju un kā režisors arī pats iestudēju izrādes. Man tas patika, domāju, ka to darīšu visu mūžu, taču sākās Atmodas laiks. No Tautas frontes mani ievēlēja par Liepājas pašvaldības deputātu, un es kļuvu par pilsētas Kultūras komisijas priekšsēdētāju.»
Kas es esmu
«Asiņu balss aicināts, iestājos Profesionālās dziedniecības akadēmijā. Kā mēs visi, intuitīvi jutu, ka ir kaut kas vairāk, kā māca fizikā un bioloģijā, diemžēl tikai baznīca piedāvāja tam savu skaidrojumu. Tālab, kad Atmodas sākumā nodibināju Liepājas Latgaļu kultūras biedrību, ar lielu atbildības sajūtu iesaistījos Katoļu draudzes valdē. Man bija jāsaprot, ko es daru un kas esmu, man bija tūkstoš jautājumu bīskapam. Bet viņam nebija atbilžu uz maniem neērtajiem jautājumiem, un tās man bija jāmeklē pašam. Studēju Svētos rakstus, reliģijas vēsturi un sapratu, ka reliģijā nav ne grama taisnības. Vecā derība ir ebreju mācības Toras neprecīzs, tendenciozs tulkojums. Pat pamatjēdzienos ir ieliktas apzinātas blēdības. Jaunā derība ir plaģiāts, pārrakstīts vairumā no citu reliģiju nezināmu autoru tekstiem. Atklājās daudz neatbilstību. Es jutos apmānīts un izmantots. Aizgāju no baznīcas, jo biju tai nepamatoti uzticējies. Vārds Dievs ir baltu vārds, kas lietots tūkstošiem gadu pirms reliģiju rašanās. Kristieši to ir paņēmuši no baltiem. Bībelē nav vārda Dievs, tajā ir Kungs. Pravieša Ecēhiēla vēstījumā, kur viņš ir kontaktējies ar jūdu Kungu Jahvi, ir aprakstīts gan Kunga gaisa kuģis, ar kuru viņš atbraucis, gan Kunga izskats, gan viņa atriebīgie, slepkavnieciskie darbi. Baltiem vārds Dievs nozīmē Debesis un dainās var lasīt, ko mūsu senči ir domājuši ar vārdu Debesis. Cilvēka dvēsele aiziet pie Dieva - Debesīs. Jēdzienā Debesis ietilpst absolūti viss – arī zvaigznāji, planētas, t.sk. Zeme, un viss, kas uz tās atrodas. Ikviens no mums ir Dieva sastāvdaļa. No vārda viss ir cēlies jēdziens visums. Ar jēdzienu visums ir vieglāk izprast vārda Dievs jēgu. Un tam nav nekāda sakara ar ebreju kungu Jahvi. Reliģija mākslīgi Visumu ir sadalījusi divās daļās – labajā (Jēzus) un ļaunajā (Sātans). Dabā Dievs nav sadalīts labajā un ļaunajā. Tas atkarīgs tikai no mūsu attieksmes. Reliģija ir izmantojusi arī baltu vārdu vells, kas ir pārtapis par velnu. Vells latviešu folklorā ir velis. Nav ne sātana, ne glābēja. Tikai es pats – dvēseles, dzimtas, tautas, civilizācijas kopībā – varu atrast atbalstu un spēju izdzīvot. Jūdu Toru es pieņemu kā vēsturisku materiālu, kurā tā laika cilvēki ir aprakstījuši, ko redzējuši, piedzīvojuši, kādu mācību no tā augstākas civilizācijas pārstāvja ir dabūjuši. Taču Jahve neapgalvoja, ka ir vienīgais Kungs, viņš teica – tos citus nevajag klausīt, tikai mani! Tātad viņu ir vairāk. Arī dainās bieži minēti kontakti ar Dieva dēliem un Saules meitām, piemēram Jānis ciemojies vasaras Saulgriežos. Esmu latgaļu valodā atradis dainu, kur aprakstīts reāls kontakts ar Dieva dēliem un Saules meitām, kas Daugavas otrā krastā puķes plūkuši. Puisis brīnījies un, kad viņu pamanījuši, piebraukuši ar "vara kamanām", apģērbuši speciālā tērpā un viņš varējis Saules meitas tajās vizināt pa ūdeni. Dainās var lasīt reālus, draudzīgus kontaktus ar citām civilizācijām. Mūsu senči regulāri telepātiski, meditatīvi, jeb dziļās pārdomās esot, sazinājušies ar Debesīm. Latvietis strādājis, tad apsēdies, padomājis, kā labāk panākt rezultātu, un informācija nākusi. Ikviens var meditatīvā stāvoklī uzdot jautājumus Visumam un saņemt atbildes, bet tiem ir jābūt skaidri noformulētiem. Tā ir arī manas dziedniecības prakses sastāvdaļa. Visi izgudrojumi, zinātniskie sasniegumi ir informācija no Dieva jeb Visuma informatīvā lauka. Mēs esam Visuma sastāvdaļa, un mums ir pieejama šī informācija.»
Neprot ne sadzīvot, ne šķirties
«Kad beidzu Dziedniecības akadēmiju, uzsāku dziedniecības praksi. Dziedniecības akadēmijā apmēram trīsdesmit dziednieki un mediķi dalījās ar savu pieredzi, metodi, lika mums izmēģināt, un dažas derēja arī man. Esmu izveidojis universālu, parapsiholoģisku dziedināšanas metodi. Tā ir unikāla sistēma, ko esmu savācis pa gabaliņam, kā puzlīti salicis no dažādiem avotiem. Vispirms es nosaku enerģijas daudzumu katrā čakrā. Ja kādā no tām nepietiek enerģijas, cilvēks tai atbilstošajā jomā nav pildījis šīs dzīves uzdevumus. Dvēsele ierodas uz zemes ar konkrētu plānu, kādu pieredzi tā vēlas apgūt, lai attīstītos. Mēs dzīvojam daudzas dzīves, un šo sākam ar visu iepriekšējo dzīvju summu. Viss, ko cilvēks ir ieguvis iepriekšējās inkarnācijās, ir viņa būtības saturs. Taču dvēsele grib iegūt aizvien jaunu pieredzi un, lai to izdarītu, viņam ir jāiemiesojas atkal. Dvēsele piemeklē piemērotāko mammu un tēti, ja vajag, saved viņus kopā, un cilvēks piedzimst vidē, kur viņš var apgūt trūkstošo pieredzi. Tā var arī nesakrist ar sabiedrības morāles un likumības principiem. Vai tad trūkst cilvēku, kas pārkāpj likumus? Cietumi ir pilni!
Lai atrisinātu problēmu, ir jāsalāgo visu čakru un smalko ķermeņu darbība. Kad es ieraugu, kurā čakrā trūkst enerģijas, mēs par atbilstošo smalkā ķermeņa funkcijām runājam. Ja vajag, es pieslēdzos informatīvajam laukam, domās uzdodu jautājumu un man atnāk atbilde. Par jebkuru cilvēku var uzzināt visu, pat ja viņš neko nestāsta. Ja, piemēram, trūkst enerģijas 5. čakrā, cilvēkam ir komunikācijas problēmas, grūti noformulēt domas, atrast vārdus, viņam šķiet, ka cilvēki viņu nesaprot un arī viņš citus īsti nepieņem. Tad mēs meklējam iemeslu, kādi notikumi, sarežģījumi attiecībās vai saskarsmē to ir izsaukuši, es iesaku, kā attīstīt saziņas spējas. Kāda tautiete no ārzemēm nevarēja ieņemt bērniņu. Izskatījās, ka 2. čakra vāji darbojas. Meklējām cēloni un izrādījās, ka bērnībā vīrieši viņai ir nodarījuši pāri. Viņa šo pāridarījumu bija paslaucījusi zem tepiķa, aizmirsusi, taču ķermenis visu atceras. Ar interneta starpniecību meditējām. Seansa laikā situācija tika pārrunāta, izprasta, attiecības nokārtotas un atlaistas. Sievietei izdevās ieņemt bērniņu. Man patīk viena seansa laikā atrisināt uzdevumu. Es naudu neprasu, darbojos par velti. Kas ir velte? Es veltu klientam laiku, zināšanas, enerģiju un viņš man arī kaut ko velta. Bet tā ir brīvprātīga izvēle viņa iespēju robežās.
Visbiežāk manus klientus interesē attiecības. Puse no reģistrētām laulībām tiek šķirtas, bet par šķirtām nereģistrētām attiecībām statistikas vispār nav. Visticamāk, to ir vairāk. Problēmas attiecībās nozīmē, ka traucēta smalko ķermeņu sadarbība. Pārim, kas veido ģimeni, ir jābūt sadarbībai absolūti visos smalkajos plānos. Ja vīrietis gribēs tikai gultu (2. čakra), bet nemaksās rēķinus (3. čakra), ģimenē saticības nebūs. Ja partneriem nesaskanēs intereses (4. čakra) – sieviete neies kopā ar vīru uz futbolu vai vīrs atteiksies apmeklēt simfoniskās mūzikas koncertu kopā ar sievu, tas ietekmēs attiecības. Kāds pāris, kas viens otru ļoti mīlēja, nespēja sadzīvot – visu laiku plēsās. Es runāju ar vienu, pēc tam ar otru, ieteicu atlaist vienam otru, jo tās nebija ģimeniskas attiecības, bet atkarība . Atkarība ir kaite. Ir jāatbrīvojas no tās, un attiecības jābūvē no jauna uz pareiziem pamatiem. Tagad pāris ir kopā. Kā lai cilvēki zina, kā pareizi veidot attiecības? Skolā nemāca ne kā pareizi dzīvot, ne, kā pareizi šķirties! Sieviete un vīrietis kādu laiku ir bijuši kopā, bet tagad zaudējuši viens par otru interesi. Taču viņi turpina dzīvot kopā bērnu, biznesa vai īpašumu dēļ. Bērni nav akli, viņi visu lieliski redz, uztver telepātiski. Tiklīdz tētis "šķībi paskatījies" uz mammu, jo viņa nav uztaisījusi vakariņas vai sakārtojusi māju, bērniņam var parādīties iesnas, klepus, alerģija. Bērni vecākus uztver kā vienu būtni un, ja viņi strīdas, bērnam sabrūk drošā pasaule. Viņa pasaule sākumā ir ģimene, vecāki. Pie manis atved slimu bērnu, bet es redzu, ka iemesls ir vecākos. Ja pāra attiecības ir izsmeltas, labāk dzīvot atsevišķi. Sadarboties var, arī nedzīvojot kopā. Vairums neprot arī šķirties, tur ļaunu sirdi uz partneri par neizdevušos laulību, un nesaskaņu mehānisms turpina graut dvēseli visu atlikušo dzīvi. Bet to var nokārtot. Partneris ar pateicību par visu labo, skaisto, kas bijis, jāatlaiž. Kā to izdarīt? Pirmkārt, ir jāizprot attiecības, otrkārt, palīdz speciāla meditācija. Starp citu, visas attiecības ar laiku pabalē, cilvēki atdziest, rodas sarežģījumi, un glābšanās sala ir tajā cerēšanās, aplidošanas laikā, kad mīlētāji vēl nebija pārgulējuši. Pāriem es iesaku atsvaidzināt cerēšanās laika atmiņas, atkāpties uz šīs glābšanas saliņas, kur viss ir skaisti, romantiski, apmeklēt vietas, kur viņi bijuši laimīgi, satikt tā laika draugus, paklausīties mūziku, ko klausījās. Lai izlīgtu, dažreiz pietiek tikai ar šīm atmiņām. Nav svarīgi, vai pāris paliks kopā vai ne, taču ir jāsaglabā normālas attiecības, lai naids nemaitā dzīvi.
Savukārt vientuļam cilvēkam ir jāatrod harmonija ar sevi, citiem, apkārtējo vidi. Ja tās nav, sākas depresija, kas galējā stāvoklī var novest līdz šizofrēnijai un ārsts izraksta tabletes. Bet zāles nepalīdz, jo problēma ir nevis organisma fizikāli ķīmiskajos procesos vai smadzenēs, bet 4. (sirds) čakrā, kurai trūkst spēka. Tās uzdevums ir salāgot, saskaņot visu cilvēka smalko ķermeņu darbību. Ja tas nenotiek, dažs ķermenis sāk uzvesties kā atsevišķa personība, kas ir šizofrēnijas būtība. Enerģiju 4., centrālajā čakrā vairo mīlestības apliecinājumi, nevis medicīniskas manipulācijas. Pirmām kārtām, ir jāmīl pašam sevi. Ja nav partnera, mīlestību var smelties no tuviniekiem, draugiem, dabas. Cilvēks ir dabas sastāvdaļa, un viņš var mīlēt puķes, kokus, jūru, putnus, dzīvniekus. Tāpēc daudziem vientuļiem cilvēkiem mājās ir suns vai kaķis, dzīvnieku terapijā izmanto arī zirgus un delfīnus.
Kā atrast otru pusīti? Ir vairākas metodes, un viena no tām – sievietei, kas vēlas satikt partneri, ir jāuzbūvē savā sirdī māja otrai pusītei. Vīrieši redz, vai sievietes sirds ir brīva vai šī vieta ir aizņemta, vai piesārņota, nodeldēta. Iekārtojot sirdī māju, precīzi vizualizē, kā tā izskatās – piemēram, tajā ir lieli logi, trepītes uz otro stāvu, viesistaba, guļamistaba, liels televizors, kamīns, stūrītis vīrietim, kur viņš darbosies viens un sieviete bez viņa atļaujas nenotrauks ne puteklīti. Un potenciālais partneris to redzēs un uzdrīkstēsies tuvoties!>

Nāves nav
«Attālumam nav nozīmes, es varu palīdzēt arī cilvēkam Daugavpilī, Īrijā, Anglijā. Man zvana kāds, kas nespēkā pakritis uz ielas, es viņam palīdzu piecelties, un viņš var nokļūt līdz mājām. Daudzus savus klientus es neesmu saticis fiziskā klātienē. Lai kontaktētos, man vajag dzirdēt viņa balsi vai redzēt bildi vai paturēt rokā kādu viņa lietotu priekšmetu. Tas ir kā adrese uz aploksnes, kas palīdz atrast vajadzīgo dvēseli. Varu kontaktēties arī ar klienta prombūtnē esošiem vai mirušajiem tuviniekiem. Latviešiem velis ir mirušo dvēseļu kontakta forma. Pēc nāves fiziskais ķermenis sabrūk, bet dvēsele saglabā informāciju par to, kā tas izskatījās un ar ko dzīves laikā nodarbojās. Šī informācija tiek izmantota, lai radītu veli (fantomu, spoku) saziņai ar dzīvajiem, dvēseles arī savā starpā sazinās. Informācija var būt pat vizuāla un, ja cilvēks vēlas sazināties ar savu vecmāmiņu, es viņu ieraugu – redzu, piemēram, augumā garu, kalsnu dāmu tumšā apģērbā, gumijas zābakiem kājām un viciņu rokās, kas gana zosis. Jā, viņai bija zosis – klients visu apstiprina. Tas nozīmē, ka esam atraduši pareizo dvēseli. Kādreiz cilvēks nav nokārtojis attiecības ar aizgājējiem – bijis ārzemēs, kad vecmāmiņa nomira, vai arī mūža nogalē sakašķējies ar mirušo radinieku. To visu var labot. Cilvēks pats var kontaktēties ar tuvinieka dvēseli vai atnākt pie manis. Viņš visu dzird un atbild domformās.
Mirušais var atnākt sapnī un brīdināt tuvinieku no nelaimes. Parasti viņš nāk, kad cilvēks to vēlas vai aicina palīdzēt. Vakarā pie gulētiešanas var uzdod jautājumu, un nākamajā rītā domformas veidā saņemt atbildi. Pēc tam ir jāpasaka paldies. Nav svarīgi, kā cilvēks saņem atbildi – no kopējā informatīvā lauka vai senču dvēselēm, svarīgs ir rezultāts. Visumam var prasīt jebko, taču tam ir jābūt saskanīgam ar šīs dzīves uzdevumu. Bomzim nav jēgas miljonu dot, jo rīt viņam tā nebūs. Kādu uzdevumu viņš atrisinās? Aplaimos kādu zagli.
Man ir arī darbs - kapsētas pārzinis. Kad man to piedāvāja, es sekoju savai sirds balsij (4. čakra), un tikai pēc daudziem gadiem aptvēru, kāpēc. Bija ilgāks laiks jāpavada kapos, lai saprastu, ka nāves nav. Tas bija pirmais solis, lai es pietuvotos šīm zināšanām, pilnīgākam pasaules redzējumam. Četrdesmit dienas dvēsele nav nekur tālu no sava ķermeņa. Bērēs tā ir klāt, ja tās notiek trīs dienu laikā. Kremējot aiziešanas process ir ātrāks. Dvēsele pēc nāves jūtas apjukusi, tā ir turpat blakus ķermenim, un nesaprot, kas notiek, kur atrodas. Tāpēc mūsu senčiem bija vāķēšanas tradīcija – trīs dienas tuvinieki bija klāt, sarunājās ar aizgājēju, dziedāja, lai mierinātu dvēseli. Tagad to nedara un tas ir sāpīgi. Ap morgu ir tāda aura...
Kapsētās neviena nav, parunāties ar mirušajiem tuviniekiem var jebkurā vietā. Taču kapos vairumam ir vieglāk pieslēgties dvēselei. Mūsu senčiem nebija šīs puķu dārzu kultūras. Mamma stāstīja, ka kara laikā uzlidojuma brīdī viņai priekšlaikus piedzima bērniņš, mans vecākais brālis. Viņa nedzīvo ķermenīti apbedīja kapsētā, taču tur negāja, neraudāja, jo bērna dvēselītes tur nebija. Šodien cilvēki vairāk turas pie tās vietas. Tā veidojas tradīcija, un tas nav ne labi, ne slikti.
Man Liepājā ir ģimenes māja, taču es katru gadu braucu uz dzimto Latgali uz kapusvētkiem, kur satieku radus, kaimiņus, skolasbiedrus. Latgalē es atjaunoju enerģētisko līdzsvaru. Mūsu organisms ir veidots no fiziskajiem elementiem caur pārtikas produktiem no zemes, kur esam dzimuši. Man ir divi dēli un divas meitas. Vecākā aizprecējās uz Ameriku, audzina trīs dēlus. Viņa ilgojas pēc dzimtenes un katru gadu brauc uz Latviju, jo viņai ir nepieciešama dzimtās zemes enerģijas sajūta. Abi dēli strādā Liepājā, bet jaunākā meita raksta bakalaura darbu Ventspils augstskolā. Viņa ir tulkotāja un vēl nav zināms, kurp Laima aizvedīs.
Aizbraucējiem ir jāapzinās, cik svarīgi ir bagātināties ar dzimtās zemes enerģiju. Tie, kas to saprot, regulāri brauc uz Latviju, kas ne – bieži vien nesaprot, kāpēc jūtas slikti. Presē lasām rakstus par ārzemju latviešiem, kas atbrauc uz dzimteni un dodas uz dzimto pusi. Māju vairs nav, taču ir koks, kas zaļojis viņu bērnībā. Viņi apņem to, samīļo. Mēs jūtamies aizkustināti, lasot šos stāstus, jo mūsos atsaucas līdzīgas sajūtas. Tās parāda patiesību.»

05 maijs, 2018

Iedzīvināsim un sargāsim Satversmes idejas!

LR Saeimas deputātiem, masu medijiem. 04.05.2018.
Iedzīvināsim un sargāsim Satversmes idejas!
Vēršam sabiedrības un visu valsts augstāko amatpersonu uzmanību uz LR Satversmes 99. panta plašiem un sistemātiskiem pārkāpumiem valsts resursu izmantošanā. Šī panta mērķis ir nodrošināt mūsu tautas garīgās suverenitātes pamatus.

99. pants. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

Latvijas Republikas Satversmes 99. panta noteikums šķirt baznīcu no valsts pamatots ar nepieciešamību nodrošināt "domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību". Proti, demokrātiskā valstī pilsoņi valdībai deleģē tiesības rīkoties ar resursiem un varas mehānismiem, bet ne savas dvēseļu un garīgās dzīves regulēšanu. Tās paliek katra cilvēka privātā pārziņā.
Tomēr praksē:
1) piešķiram budžeta naudu baznīcām;
2) uzturam baznīcas amatpersonas, mācītājus Bruņoto Spēku kapelānu amatos;
3) finansējam baznīcas rīkotus pasākumus (Aglonā, kapusvētkos u.tml.);
4) valsts uzturētās skolās ļaujam baznīcai mācīt reliģisko mācību;
5) valsts ir deleģējusi dzimtsarakstu nodaļu funkcijas baznīcām laulību reģistrācijai;
6) valsts ir noteikusi brīvdienas baznīcas svētku dienās;
7) Valsts Universitātē tiek uzturēta Teoloģijas fakultāte;
8) valsts augstākās amatpersonas šajā statusā (savā darba laikā, tērējot valsts administratīvos resursus) apmeklē baznīcas publiskus sarīkojumus, tādējādi akceptējot tās reliģiskos uzstādījumus, u.c.

Katrs šis punkts ir Satversmes pārkāpums.
(Baznīcai savukārt nekas netraucē pieprasīt samaksu par, piemēram, kapsētas zemi, ko tā savulaik no bīskapa rokām saņēma bez maksas, gadsimtiem lietoja, bet tagad nespēj sakopt.)

Kā parāda iepriekšminētie piemēri, pašlaik pastāvīgi notiek Satversmes 99. panta pārkāpumi. Un tas ir ļoti riskanti ne tikai tiesiskā nihilisma dēļ. Ja kādas reliģiskās draudzes dalībnieki priecājas par ieguvumu, saņemot budžeta naudas "piešprici", jājautā, kā jūtas citi, kas to nav dabūjuši! Ja kādas konfesijas pārstāvji lepni priecājas, ka tās rīkoto pasākumu apmeklē valsts amatpersonas, lai viņi padomā, kā jūtas citas organizācijas! Un vai Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa, kas neuzskata sevi par baznīcai piederīgiem, nejūtas apzagti?! Ir saprotama politiķu vēlme izpatikt vēlētājiem – kristiešiem, jūdaistiem u.c., ja viņus vada uzskats, ka Latvijas iedzīvotāju vairākums ir tādi. Bet tas neatbilst patiesībai, jo aptaujas uzrāda citu ainu: kristieši reāli ir mazākumā un citu reliģiju kopas vispār ir mikroskopiskas. Žurnālistiskā pētniecība noskaidrojusi, ka draudžu iesniegtie dati par dalībnieku skaitu, visticamāk, ir uzpūsti un neviens tos nepārbauda. Draudžu, kas saņēmušas valdības atbalstu, locekļiem ir jāpadomā, ar ko tiek riskēts: jūs nonākat valdības atkarībā, un nākošais valdības solis šajā virzienā varbūt var ierobežot jūsu demokrātiskās tiesības. Baznīcas atkarība no valsts rada divas problēmas: pirmkārt, tiek izkropļota demokrātiskā situācija, radot grūtības saprast, vai pastāv reāla draudze, spējīga uzturēt dievnamu; un otrkārt, tiek apdraudēta "domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība".

Atšifrēsim Satversmē minētos terminus (Latviešu valodas vārdnīca Tēzaurs, Vikipēdija), un padomāsim, kuru pozīciju no šajā Satversmes pantā minētā mēs esam gatavi atdot valdībai vai baznīcai?!

Domaideja, atziņa; iztēle, fantāzija; risināmais jautājums; uzskats, viedoklis; spriedums.
Par domāšanu mēdz saukt garīgās darbības, ar kuru palīdzību tiek modelēta pasaule. Domāšana ir augstākā izziņas funkcija. Radošā iztēle ir patstāvīgs jaunu, oriģinālu tēlu veidošanās process.

Apziņaobjektīvās realitātes augstākā atspoguļošanas forma.
Apziņa ir cilvēka īpašība, kas nodrošina spēju psihologiskā darbībā atspoguļot ārpasauli un pašam sevi.

Reliģija
Reliģija ir uzskatu un ticības kopums, kas attiecas uz kaut ko svētu vai dievišķu, kā arī morāle, paražas, rituāli un organizācijas, kas ar to saistītas.
Pārliecībaatziņa, atziņu kopums, kas indivīdam izveidojas par parādībām dabā un sabiedrībā un kas nosaka tā attieksmi pret sevi, citiem un apkārtējo pasauli.




Baznīca:
- ēka kristīgo konfesiju reliģiskajam kultam; .
- organizācija ar noteiktu dogmatiku un kultu;
- reliģija, valstī pastāvošais reliģijas institūtu kopums.
Valsts, Demokrātija:
Demokrātiskā valstī katram pilsonim ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldīšanā. Tauta ievēl pārstāvjus, kas gatavo un pieņem lēmumus tās vārdā.
Valsts garantē pilsoniskās sabiedrības suverenitāti un nodrošina tās iekšējo pretrunu risināšanas atklātumu un tiesiskumu.


Mēs, Latvijas republikas pilsoņi, kas apvienojušies dažādās sabiedriskās organizācijās, pieprasām valdībai izbeigt iejaukties mūsu garīgajā dzīvē, nodrošināt domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, atstājot katra cilvēka privātajā pārziņā to, - vai un kā finansēt baznīcas un to rīkotos pasākumus! Katrs cents valsts naudas, kas nonācis baznīcas vai to amatpersonu makā, katra kripata valsts resursu, katra minūte, ko valsts amatpersona pavada baznīcas pasākumā, ir Satversmes pārkāpums, - nelikumība, kas izskaužama. 
 
Par valsts svētku dienām
Valsts drīkst un var noteikt Valsts svētku dienas, kas saistītas ar valsts tapšanu, atjaunošanu utml. kā 11. un 18. novembri, 1. un 4. maiju. Pašvaldības var noteikt datumus, kas svarīgi to tapšanā un noteikt atbilstošas brīvdienas pašvaldības iestādēs.Savukārt reliģiski motivēto svētku dienas nedrīkst būt valsts noteiktas!

 Respektējot Satversmes 99. pantu, reliģiski motivēto brīvdienu skaitu
(Lielo Piektdienu un Pirmās Lieldienas un otro Lieldienu dienu;
Vasarsvētkus;
23. jūniju — Līgo dienu;
24. jūniju — Jāņu dienu;
24., 25. un 26. decembri — Ziemassvētkus )
kopā 9 dienas jāsvītro no valsts svētku dienu saraksta un jānosaka Darba likumā kā papildu apmaksātas atvaļinājuma dienas datumos, ko izvēlas darba ņēmējs, saskaņojot ar darba devēju.
Šāds risinājums atbildīs Tieslietu ministrijas atzinumam sakarā ar Pareizticīgo baznīcas vēlmi valstiski noteikt brīvdienas vēl citos datumos, kā arī citu reliģiju piekopēju un latviešu vēlmei svētīt Saulgriežus pareizajos, astronomiski noteiktajos laikos.


Voldis Prancāns, biedrības Viedums vadītājs,
Bāriņu 15, Liepājā, LV3401
t. 29596039

02 aprīlis, 2018

Iedzīvināsim un sargāsim Satversmes dižākās idejas!


   Sabiedrību saviļņo diskusijas par mūsu nodokļu naudas lietderīgu apsaimniekošanu un taisnīgu tērēšanu. Rūk uzticība parlamentam un valdībai, jo pietrūkst dialoga starp politiķiem un sabiedrību. Kritiku medijos saņēmuši t.s. Kultūras mantojuma saglabāšanai piešķirtie miljoniem eiro lieli līdzekļi baznīcu remontiem. Pirmkārt, kristīgā reliģija ir nevis latviešu, bet ebreju kultūras sastāvdaļa. Otrkārt, arhitektūras pieminekļu uzturēšana ir to īpašnieku pienākums.  Valsts ir tiesīga iesaistīties tikai situācijā, ja draudze to nav spējīga darīt un atsakās no īpašuma par labu valstij. Rodas iespaids, ka deputāti visprastākajā veidā ar budžeta naudu "uzpērk" vēlētājus laikā, kad:
  • kādam bērnam jāmirst, jo viņa ārstēšanai budžetā trūkst naudas;
  • medicīnas iestādēs ir noteiktas kvotas, kuras ātri beidzas un cilvēki paliek bez ārstēšanās iespējām, jo budžetā trūkst naudas;
  • pensijas un pabalsti vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem ir zem iztikas minimuma, jo budžetā trūkst naudas;
  • pat vissīkākie amatnieki un nepilnu slodzi strādājošie tiek aplikti ar nesamērīgiem nodokļiem, jo budžetā trūkst naudas;
  • iesācēji uzņēmēji nevar saņemt pietiekamu valsts atbalstu, jo budžetā trūkst naudas utt, utt.

Tālab vēršam sabiedrības un visu valsts augstāko amatpersonu uzmanību uz LR Satversmes 99. panta plašiem un sistemātiskiem pārkāpumiem valsts resursu izmantošanā. Šī panta iedzīvināšana zināmā mērā palīdzētu risināt gan augstākminētos uzdevumus, gan nodrošinātu mūsu garīgās suverenitātes pamatus.

99. pants. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

Daži piemēri:
1) piešķiram budžeta naudu baznīcām;
2) uzturam baznīcas amatpersonas, mācītājus Bruņoto Spēku kapelānu amatos;
3) finansējam baznīcas rīkotus pasākumus (Aglonā, kapusvētkos u.tml.);
4) valsts uzturētās skolās ļaujam baznīcai mācīt reliģisko mācību;
5) valsts ir deleģējusi dzimtsarakstu nodaļu funkcijas baznīcām laulību reģistrācijai;
6) valsts ir noteikusi brīvdienas baznīcas svētku dienās;
7) Valsts Universitātē tiek uzturēta Teoloģijas fakultāte;
8) valsts augstākās amatpersonas šajā statusā (savā darba laikā, tērējot valsts administratīvos resursus) apmeklē baznīcas publiskus sarīkojumus, tādējādi akceptējot tās reliģiskos uzstādījumus, u.c.

Katrs šis punkts ir Satversmes pārkāpums.
(Baznīcai savukārt nekas netraucē pieprasīt samaksu par, piemēram, kapsētas zemi, ko tā savulaik no bīskapa rokām saņēma bez maksas, gadsimtiem lietoja, bet tagad nespēj sakopt.)


Latvijas Republikas Satversmes 99. panta noteikums šķirt baznīcu no valsts pamatots ar nepieciešamību nodrošināt "domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību". Proti, demokrātiskā valstī pilsoņi valdībai deleģē tiesības rīkoties ar resursiem un varas mehānismiem, bet ne savas dvēseļu un garīgās dzīves regulēšanu. Tās paliek katra cilvēka privātā pārziņā.
Tomēr, kā parāda iepriekšminētie piemēri, pašlaik pastāvīgi notiek Satversmes 99. panta pārkāpumi. Un tas ir ļoti riskanti ne tikai tiesiskā nihilisma dēļ. Ja kādas reliģiskās draudzes dalībnieki priecājas par ieguvumu, saņemot budžeta naudas "piešprici", lai viņi padomā, kā jūtas citi, kas to nav dabūjuši! Ja kādas konfesijas pārstāvji lepni priecājas, ka tās rīkoto pasākumu apmeklē valsts amatpersonas, lai viņi padomā, kā jūtas citas organizācijas! Un vai Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa, kas neuzskata sevi par baznīcai piederīgiem, nejūtas apzagti?! Ir saprotama politiķu vēlme izpatikt vēlētājiem – kristiešiem, jūdaistiem u.c., ja viņus vada uzskats, ka Latvijas iedzīvotāju vairākums ir tādi. Bet tas neatbilst patiesībai, jo aptaujas uzrāda citu ainu: kristieši reāli ir mazākumā un citu reliģiju kopas vispār ir mikroskopiskas. Žurnālistiskā pētniecība noskaidrojusi, ka draudžu iesniegtie dati par dalībnieku skaitu, visticamāk, ir uzpūsti un neviens tos nepārbauda. Draudžu, kas saņēmušas valdības atbalstu, locekļiem ir jāpadomā, ar ko tiek riskēts: jūs nonākat valdības atkarībā, un nākošais valdības solis šajā virzienā varbūt var ierobežot jūsu demokrātiskās tiesības. Baznīcas atkarība no valsts rada divas problēmas: pirmkārt, tiek izkropļota demokrātiskā situācija, radot grūtības saprast, vai pastāv reāla draudze, spējīga uzturēt dievnamu; un otrkārt, tiek apdraudēta "domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība".

Atšifrēsim Satversmē minētos terminus (Latviešu valodas vārdnīca Tēzaurs, Vikipēdija), un padomāsim, kuru pozīciju no šīm mēs esam gatavi atdot valdībai vai baznīcai?!

Domaideja, atziņa; iztēle, fantāzija; risināmais jautājums; uzskats, viedoklis; spriedums.
Par domāšanu mēdz saukt garīgās darbības, ar kuru palīdzību tiek modelēta pasaule. Domāšana ir augstākā izziņas funkcija. Radošā iztēle ir patstāvīgs jaunu, oriģinālu tēlu veidošanās process.

Apziņaobjektīvās realitātes augstākā atspoguļošanas forma.
Apziņa ir cilvēka īpašība, kas nodrošina spēju psihologiskā darbībā atspoguļot ārpasauli un pašam sevi.

Reliģija
Reliģija ir uzskatu un ticības kopums, kas attiecas uz kaut ko svētu vai dievišķu, kā arī morāle, paražas, rituāli un organizācijas, kas ar to saistītas.
Pārliecība atziņa, atziņu kopums, kas indivīdam izveidojas par parādībām dabā un sabiedrībā un kas nosaka tā attieksmi pret sevi, citiem un apkārtējo pasauli.




Baznīca:
- ēka kristīgo konfesiju reliģiskajam kultam; .
- organizācija ar noteiktu dogmatiku un kultu;
- reliģija, valstī pastāvošais reliģijas institūtu kopums.
Valsts: Demokrātija:
Demokrātiskā valstī katram pilsonim ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldīšanā. Tauta ievēl pārstāvjus, kas gatavo un pieņem lēmumus tās vārdā.
Valsts garantē pilsoniskās sabiedrības suverenitāti un nodrošina tās iekšējo pretrunu risināšanas atklātumu un tiesiskumu.


Mēs, Latvijas republikas pilsoņi, kas apvienojušies dažādās sabiedriskās organizācijās, pieprasām valdībai izbeigt iejaukties mūsu garīgajā dzīvē, nodrošināt domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, atstājot katra cilvēka privātajā pārziņā to, - vai un kā finansēt baznīcas un to rīkotos pasākumus! Katrs cents valsts naudas, kas nonācis baznīcas vai to amatpersonu makā, katra kripata valsts resursu, katra minūte, ko valsts amatpersona pavada baznīcas pasākumā, ir Satversmes pārkāpums, - nelikumība, kas izskaužama.
Ietaupītā naudiņa varbūt glābs kāda bērna dzīvību...