24 oktobris, 2018

Liepājas senā svētvieta

Iz Liepajas pagātnes.  (Kurzemes vārda 1925.g. publikācija)
Vecie kapi ka senā kulta vieta.
Liepajas muzeja direktora
J. Sudmaļa.

Starp retiem Liepajas senatnes pieminekļiem minams uzkalniņš ziemeļ-rietumu ostmalā - Vecie kapi.Kāds Liepajas baznicas revizijas protokols no 1587. g. vēsta par šo vietu sekošo: "Nevācieši, kuri pierakstiti pie Liepajas baznicas,notur savas bēres tanī vietā, kur agrak atradās baznica, teikdami, ka viņi savus aizgājejus vēlas aprakt tur, kur guļ viņu sentēvi. Tā kā šinis bērēs viņi nododas visadai elkudievibai, kā pats to esmu novērojis, tad būtu nepieciešami aizsūtit Liepajas baznicai zvanu un noraidit uz turieni ari bēriniekus ar viņu apbedišanu, ko viņi līdz šim liegušies darit. Tur tad mācitajs varetu galigi iznīdet viņu netikumus." Nav šaubu, ka te meklejama vecu vecā kulta vieta saistita ar līķu apbedišanu, kādas Kurzemē nav retums. Tadag mēs šos nelielos uzkalniņus pazīstam zem nosaukumiem: baznicas kalns, elku kalns, klostera kalns, karu kalns un tamlīdzigi. Ordeņa un biskapa nestai kristigai ticibai grūti nācās sacensties ar veco vietejo religiju, kura īstenibā bija daudz cēlaka tikumos, nekā asinim aptraipitā apspiedeju māciba. Sākumā brīvais līgums starp ordeni un kūriem atstāja pēdejiem vēl svabadas rokas kalpot saviem dieviem agrakās svētnicās. Tā 1252.g. no ordeņa izdotos noteikumos par malkas iegūšanu garīdzniekiem aizliegts kokus cirst senajās svētbirzēs.
Sirmā sākumā, kamēr zemē vēl valdija savās pilīs pašu virsaiši, balstidamies uz savu varonigo karaspēku, ordenis un garīdzniecibabija spiesta padoties to parašām un noteikum. Ar viltu, uguni un zobenu tika beidzot salauzta kūru fiziskā vara, bet ar to vēl nebija iekarotas to sirdis. Garīdznieciba mekleja ceļus, kā piekļūt un iznīdet seno dievu kultu, lai ar kristigās baznicas palīdzibu tos padaritu lēnus un padevigus jaunajiem kungiem. Tie veikli saduļķoja seno atziņu par dievibu, maskojot to ar kristiguma jegu. Nevaredami novērst sapulcešanos elku kalnos, tie ceļ tur savas pirmās baznicas un klosterus, pārdēvejot šos kalnus attiecigā vārdā. Baznicās tie atļāva upuret vēl pēc senās parašas, kā tas minets Sventajas baznicas protokolā no 1560. g. Tāpat senas svinamas dienas, kurās tauta sapulcejas savās svētnicās, tika piešķirtas kādam bībeles svētajam. Tā ari Liepajā pazīstamā Sv.Annas diena uzskatama ka kristigās ticibas laikā aizmaskota seno liepajnieku svētku diena. Lai novērstu ļaužu sapulcešanos Liepajas svētajas vietas, kur upureja senajiem dieviem, tad garīdznieciba nosauc šo dienu par sv, Annas dienu, sarīkodami gadatirgu un dievkalpošanu sv Annas baznicā. Tādā kārtā radās misrtojums, kuru no vienas puses vareja apzīmet it kā par kristigas ticibas iestādijumu, bet īstenibā ta bija ta pate senu senā kūru dievturiba, kāda vēl pastāveja vairakus gadu simteņus pēc kristigās baznicas nodibinašanas.
Veco kapu uzkalniņš Liepajā ari uzskatams kā senā kulta vieta, kuru pirmie garīdznieki mēginaja iekarot, ceļot te pirmo kristigo baznicu. Bet tiklīdz baznicu nojauc, pārceļot to uz citu vietu, (1587.g.), te sapulcejušies bērinieki atkal nododas "visadai elku dievibai", kas saistas ar atmiņam par tēvu tēviem.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru