Par latviešu garīgo satversmi - konference

Konference

Globalizācijas laikmeta izaicinājumi latviešu garīgās satversmes vērtībām.

Ernesta un Arvīda Brastiņu mantojuma perspektīva.

Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2014. gada 4. aprīlī

Konferences tēma:

Tauta, kas jau vairāk kā 10 tūkstošus gadu šeit arusi zemi un audzinājusi bērnus dzimtajā valodā, kopš 12. gs. bija pieradusi izteikt savas domas arī vācu valodā. Nacionālās atdzimšanas laika inteliģence izglītību ieguva krievu un vācu valodās un arī atbilstošā garā. Arī mācību iestāžu garīgā atmosfēra veidojās pamatā krievu administrācijas vai vācu sīkburžuāziskās mentalitātes apstākļos.

Vai latviešiem pietiekami dziļi piemīt visai tautai (nācijai) kopīga ideoloģija, skaidri mērķi. Latvija aktīvi dodas uz koptu nacionālu valsti, un tā nepadodas kādai rietumu federācijai. Laimīgi nelaimīgā kārtā Latvija ir jau globālo finanšu un tirgus tīklos, tā kā atliek vien pielāgoties, uzturot kaut cik mērķtiecīgu izveicību. Runa te ir par valsts ideoloģiju, galveno attīstības vektoru, galveno prioritāti. Pirmkārt, ir jākļūst imūniem pret vērtību, jēdzienu, tostarp latviskuma un nacionālisma viltojumiem un apmelojumiem.

SŪTĪT MĪLESTĪBU

13.02.2014. laikrakstā Kurzemes Vārds publicēta intervija:

PARUNĀSIM PAR TO

Daiga Lutere:

Voldis Prancāns sacīja, ka zinību apguve Profesionālās dziedniecības akadēmijā bija intuīcijas vadīta nepieciešamība viņa garīgajai attīstībai. Akadēmijā lekcijas lasīja vairāk nekā trīsdesmit profesionālu dziednieku, ekstrasensu, psihologu, mediķu u.c. Tagad V.Prancāns pats ir sertificēts dziednieks un ekstrasenss, izveidojis biedrību "Viedums". Lūk, viņa pārdomas un atziņas.

     Mācībstundas dvēselei

Redzi, viena lieta ir pazīt un lepoties ar savas tautas kultūras bagātībām, bet daudz būtiskāk - tās reāli izmantot savā dzīvē. Mēs esam pieņēmuši, ka katram cilvēkam ir dvēsele, taču pastāv arī reāla energoinformatīva substance, ko sauc par tautas dvēseli. Ja mēs piekopjam svešas reliģijas, kalpojam svešām tautām, mūsējā nīkuļo. Tāpat tagad varu teikt, ka nav nāves. Man vajadzēja vairākus gadus pavadīt kapsētu pārvaldē, lai to izjustu, kaut vēl jaunībā biju lasījis gudrajo atziņu, ka nāve ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.

Cilvēks sastāv no trim daļām: gara, dvēseles un miesas. Mūsdienās aizvien vairāk arī akadēmisko aprindu zinātnieki gatavi to pieņemt. Fiziskā ķermeņa sabrukšana nav cilvēka nāve. Es neesmu šis ķermenis. Fizisko iemiesošanos dvēsele var veikt neskaitāmas reizes. Ja kāds man lūdz ielūkoties savā iepriekšējā dzīvē, tad jautāju, kurā īsti no daudzajām, jo tas nav svarīgi. Vajag pildīt dvēseles pašreizējos uzdevumus tagad - šajā dzīvē. Katra dvēsele iemiesojas ar mērķi iegūt konkrētu, tieši šai dvēselei vajadzīgu pieredzi, no kuras izdarītie secinājumi kļūst par ieguvumu garīgajai attīstībai.

Baltu sakrālais mantojums

       24. un 25. novembrī Rīgā aizvadīta konference „Baltu sakrālais mantojums”, kuru rīkoja Ilze Liepiņa un Inta Blūma -Vītola. Pasākuma ievadrunā organizatores teica, ka konference domāta ļaudīm, „kam sirds deg par Latviju”. Patīkami bija redzēt pilnu zāli un, kā atzina rīkotājas, nācās pat atteikt dalību vairākiem desmitiem interesentu. Tomēr plānots, ka 9. un 10. februārī konference kā jauki iesākta tradīcija varētu turpināties.
        Kā pirmā uzstājās Ludmila Kortunova, dedzīga ģeoloģisko procesu pētniece. Zinātniece pastāstīja, kā Latvijai būtu jāattīstās laikā, kad uz Zemes aktivizējušies tektoniskie procesi – vulkāni, cunami, zemestrīces, utt.

RAINIS PAR LATVIEŠU TICĪBU

Viss nu ir sasniegts, Latvija ir, - bet mums nav vieglāk.
(KR 15, 231.)
Katru gadu pīšļu kārta
Virsū bira atmiņai.
Simtu gadu putekļos
Nost atmiņa nosmakusi.
(KR 14, 64.)
Ej, vāci tevi sauc un jaunais Dievs!
Ej, pārdod tēviju un posti tautu!
(KR 14, 45. – Ģimnāzijas gadu ”Imanta”)
 Dabas tautas labsirdīgas visur, naivas, - top uzveiktas ne vien caur varu, bet arī viltu.
(KR 14, 96.)
Kad Imants nav bijis, - tad viņš būs.
(KR 14,97.)
Imanta top celts no tautas. Kas naida spēks? Kas grib, lai Imanta guļ? Bailīgie, melnie vai dogmatiķi – kosmopolīti.
(KR,14 107.)

Par garīgo praksi un reliģiju

Sekojot iekšējam pamudinājumam, cilvēkam nav obligāti jābūt kaut kādu teoloģisku/reliģisku koncepciju pakļautībā, jo mums ir iespējams apzināties, ka tiešā pieredze atklāj iekšējās pašizziņas ceļu. Koncentrācijas un meditācijas prakse arvien ir bijusi brīva no reliģijas nosacītības. Tā agri tika apzināta kā primārāka par ticējumiem. Mūsdienu indivīdam nav pat obligāti vajadzīgs ne Om, ne Šiva vai Kālī, vai kāda cita hindu, daoistu, islāma, jūdaisma vai kristietības sakrālā persona vai dievība, lai beidzot varētu veiksmīgi meditēt un iedvesmoties no vispārcilvēciskām vērtībām, no Vēdantas vai Kristus vai Budas filosofiskā pasaules redzējuma atziņām, no savas dvēseles ierosmes.

Lai koncentrētos un meklētu īstāko un labāko savā sirdī, nav obligāti vajadzīgi kādi īpaši rituāli, pudžas, ārati, kirtānas, jantras, mandalas. Tanī pat laikā tas viss var būt iemīļots un izmantots.