Kas kaiš man (latvietim) nedzīvot?

Novembrī – mūsu tautas un valsts apzināšanās mēnesī – ielūkosimies sevī. Vairākums no mums esam seno baltu un somugru pēcteči. Bet mēs nevairojamies, aizbraucam, zaudējam (neapjaušam) savu identitāti, vārdu sakot – izzūdam acu priekšā. Kāpēc tā notiek, kas mums kaiš? Saruna ar cilvēkiem, kuri par šo tēmu domājuši daudz, plaši 
un no sirds. "Zināt, es joprojām sapņos redzu, kā izskatās saullēkts pie Ineša ezera vasaras saulgriežu naktī. Visu mūžu atcerēšos reiz piedzīvoto dzirkstoši skaidro ziemas rītu Madonā un to, kā rudenī čaukst krāsainas lapas Ērgļos, kā šalc jūra Pāvilostā, kā pēc silta pavasara lietus smaržo Rīgas bruģis,"

Dievturība un indoeiropiešu reliģiozitāte: kopīgais un atšķirīgais

Kalnietis Baltu Krivulē 2012.
(pirmais no kreisās puses)

Jau kopš Renesanses laikmeta Rietumu pasaulē ir vērojama pastāvīga interese par savu seno garīgo mantojumu, ar to saprotot tautu pirmskristīgās tradīcijas.

Nenoliedzami, ka visām daudzajām indoeiropiešu tautām ir kopīgas saknes. Tālā aizvēsturē indoeiropieši (turpmāk IE) ir bijuši viena tauta ar kopīgu valodu, kas jau daļēji ir restaurēta, kopīgu teritoriju, par kuras atrašanās vietu vēl turpinās strīdi.

Loģiski, ka ir bijuši arī kopīgi ticējumi, kopēja reliģiozitāte – kopēja Tradīcija.

Cik tuva šai kopīgajai garīgajai Tradīcijai ir atjaunotā latviešu (baltu) reliģija - Dievturība?