Novembrī
– mūsu tautas un valsts apzināšanās mēnesī – ielūkosimies sevī. Vairākums no
mums esam seno baltu un somugru pēcteči. Bet mēs nevairojamies, aizbraucam,
zaudējam (neapjaušam) savu identitāti, vārdu sakot – izzūdam acu priekšā. Kāpēc
tā notiek, kas mums kaiš? Saruna ar cilvēkiem, kuri par šo tēmu domājuši daudz,
plaši
un no sirds.
"Zināt,
es joprojām sapņos redzu, kā izskatās saullēkts pie Ineša ezera vasaras
saulgriežu naktī. Visu mūžu atcerēšos reiz piedzīvoto dzirkstoši skaidro ziemas
rītu Madonā un to, kā rudenī čaukst krāsainas lapas Ērgļos, kā šalc jūra
Pāvilostā, kā pēc silta pavasara lietus smaržo Rīgas bruģis,"
20 jūnijs, 2012
Dievturība un indoeiropiešu reliģiozitāte: kopīgais un atšķirīgais
Kalnietis Baltu Krivulē 2012. (pirmais no kreisās puses) |
Jau kopš Renesanses laikmeta Rietumu pasaulē ir vērojama pastāvīga
interese par savu seno garīgo mantojumu, ar to saprotot tautu pirmskristīgās
tradīcijas.
Nenoliedzami, ka visām daudzajām indoeiropiešu tautām ir kopīgas
saknes. Tālā aizvēsturē indoeiropieši (turpmāk IE) ir bijuši viena tauta ar
kopīgu valodu, kas jau daļēji ir restaurēta, kopīgu teritoriju, par kuras
atrašanās vietu vēl turpinās strīdi.
Loģiski, ka ir bijuši arī kopīgi ticējumi, kopēja reliģiozitāte –
kopēja Tradīcija.
Cik tuva šai kopīgajai garīgajai Tradīcijai ir atjaunotā latviešu
(baltu) reliģija - Dievturība?
Abonēt:
Ziņas (Atom)