20 jūnijs, 2012

Kas kaiš man (latvietim) nedzīvot?

Novembrī – mūsu tautas un valsts apzināšanās mēnesī – ielūkosimies sevī. Vairākums no mums esam seno baltu un somugru pēcteči. Bet mēs nevairojamies, aizbraucam, zaudējam (neapjaušam) savu identitāti, vārdu sakot – izzūdam acu priekšā. Kāpēc tā notiek, kas mums kaiš? Saruna ar cilvēkiem, kuri par šo tēmu domājuši daudz, plaši un no sirds. "Zināt, es joprojām sapņos redzu, kā izskatās saullēkts pie Ineša ezera vasaras saulgriežu naktī. Visu mūžu atcerēšos reiz piedzīvoto dzirkstoši skaidro ziemas rītu Madonā un to, kā rudenī čaukst krāsainas lapas Ērgļos, kā šalc jūra Pāvilostā, kā pēc silta pavasara lietus smaržo Rīgas bruģis,"
raksta Otto Ozols grāmatā "Latvieši ir visur". Un viņa vārdi skar mūsu dvēseli, itin kā kāds pārlaistu pirkstus pār kokles stīgām. Tomēr raksts, šķiet, jāsāk ar demogrāfiju, jo kāda gan jēga latviešu mentalitātei, valodai, identitātei, kultūrai, ja nebūs tās dzīvo tālāk nesēju?


Latviešu ir mazāk nekā pirms gadsimta...
Ilmārs Mežs, demogrāfs, Dr. hist., Starptautiskās migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs, stāsta, ka Klusā okeāna salās mīt primitīvas ciltis, kas neapzinās saikni starp dzimumaktu un vēlāk bērna rašanos. Bet latvieši neapzinās citu sakarību – ja ģimenēs lielākoties ir tikai viens bērns, katra nākamā paaudze jau ir uz pusi mazāka. Robi, ko paši savā miesā divdesmit gados esam iecirtuši (viena no zemākajām dzimstībām pasaulē), ir lielāki nekā kara un deportāciju radītie. Un toreiz vainīgi bija citi, šoreiz – paši.
– Reizēm cilvēki man pārmet: kāpēc tu spied, lai bērnu rada tie, kuri negrib? Tā nav. Es tikai spiežu sabiedrisko domu, politiķus, valdību radīt apstākļus, lai ģimenes ar bērniem nedzītu nabadzībā. Pirms dažiem gadiem domāju, ka nekas vairs nav darāms, bet Igaunijas piemērs mani atkal iedvesmoja. Pēdējos gados igauņi spējuši līdzsvarot dzimstību un mirstību, lai gan pirms tam viņi bija tikpat lielā demogrāfiskajā bedrē kā mēs. To summu, ko Latvijā iztērēja Dienvidu tilta izbūvē, Igaunijas valdība ieguldīja savās ģimenēs. Igauņu pabalsts viena un divu bērnu ģimenēm ir jau 14 latu mēnesī (mūsu 8 latu vietā). Bet tautas nākotne sākas no trešā bērna. Un Igaunijas valdība savus 14 latus trīs bērnu ģimenei trīskāršo: par katru bērnu 42 lati, kopā 126 lati. Mūsu pabalsts trīsbērnu ģimenei 3 x 8 lati dzimstības veicināšanu nesekmē. Jebkurš sagaidāmais ekonomikas pieaugums būtu jānovirza jauno ģimeņu atbalstam un arī neauglīgo ģimeņu ārstēšanas apmaksai, kā tas notiek visās ES valstīs, izņemot Latviju.
Ilmārs Mežs ir sašutis, ka lats, kas ieguldīts bērnu labklājībā vai demogrāfisko problēmu risināšanā, valdībā tiek uzskatīts par tēriņu: – Šāda attieksme ir jāmaina – tas jau nav tēriņš, bet gan ieguldījums, lai tauta neizmirtu, lai rastos kaut vai nākamie nodokļu maksātāji. Obligātais ieguldījums, lai tautai un valstij būtu nākotne pēc pāris paaudzēm. Vai arī ceram uz imigrāciju, kas tukšo Latviju aizpildīs?
Demogrāfs spriež, ka reālākās ir divas lielās iebraucēju plūsmas. Pirmā – Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Gruzijas, Moldovas viesstrādnieki, kuriem arī Latvijas necilā minimālā aldziņa ir pilnīgi pieklājīga viņu dzīves standartam. Otra plūsma būs no tālākās Āzijas – no Turcijas līdz Ķīnai.
Ja turpināsies tāda demogrāfiskā situācija kā šobrīd, Latvija būs pirmā, kas izkusīs globalizācijas katlā un zaudēs gan valodu, gan kultūru. Vai tiešām vairākums nākotnes latviešu pēcnācēju runās krieviski vai angliski? Un latviešu valoda skanēs tik reti kā baltkrievu valoda Minskā vai īru valoda Dublinā? Un Dziesmu svētku divsimtgadi apmeklēs neliels bariņš – vien pāris tūkstoši...
Ja notiek tīģera lēciens
Varam taču pasapņot, ka Latvijā pēkšņi notiek tīģera lēciens un tie 200 000, kas devušies pasaulē darba meklējumos, ar joni ir atpakaļ Latvijā. Ilmārs Mežs: – Pasaules valstu pieredze rāda, ja valstī uzlabojas ekonomiskie un sociālie apstākļi, tajā atgriežas katrs trešais aizceļotājs. Bet, nedod Dievs, strauju ekonomisko izaugsmi! Tā gan prasa, gan izraisa ļoti lielu imigrāciju, un reizē ar mūsu atbraucējiem Latvijā ieplūstu arī daudz citu viesstrādnieku.
Šobrīd imigrācijas politika Latvijā un Igaunijā ir visstingrākā ES. Bet pēc pieciem, desmit gadiem, kad mūsu labklājība augs un darba tirgū vajadzētu ienākt tieši šīm nepiedzimušo bērnu paaudzēm, latviešu uzņēmēji būs tie, kam vajadzēs papildu darbaspēku un kas pamazām mainīs valsts imigrācijas politiku.
Latvijai ir tikai divas izvēles: vai nu kardināli palielināt valsts atbalstu jaunajām ģimenēm, lai ģimene ar trīs bērniem saglabātu savu labklājību, kāda tai būtu bez bērniem, vai arī turpināt pa vecam un pēc dažiem gadu desmitiem pamazām zaudēt mūsu valsts jēgu un saturu. Līdz šim visas Latvijas valdības ir izvēlējušās otro iespēju, secina demogrāfs.
Labais scenārijs – jānoturas vēl 100 gadu!
– Latviešu nākotnes izredzes saistās ar pasaules demogrāfiskajām likumsakarībām. Mūsu planēta nevar panest neierobežotu iedzīvotāju skaitu. Nesen ir piedzimis septiņmiljardais pasaules iedzīvotājs – filipīniešu meitenīte Danika – "rīta zvaigzne". Taču straujais dzimstības pieaugums sāk bremzēties. Pat daudzās Āfrikas valstīs, jo kaut mazliet ir pieaugusi labklājība. Pēc simts gadiem pasaulē vairs nebūs pārmērīgā iedzīvotāju pieauguma problēmas, – stāsta Ilmārs Mežs un turpina: – Izdzīvos tās valstis un tautas, kuras būs spējušas saglabāt savu dzīvo spēku, lai tai kultūrai vai tautai, vai reliģijai būtu pietiekami daudz mantotāju un tālāknesēju. Ja latvieši vēl simts gadu spētu saglabāt savu pēcteču pārsvaru, būtu cerība uz Latvijas nākotni. Citādi mūs gaida lībiešu liktenis.
Kas ir balti, un cik tie seni
Kas tad latviešos – baltu pēctečos – ir tik unikāls, ka mums nevajadzētu pazust no Zemes virsas? Jautāju Raisai Deņisovai, antropoloģei, Dr. habil. hist., profesorei, kura baltu pētījumiem veltījusi visu mūžu. Lūk, viņas atbilde.
Par baltu etnosa ģenēzes sākotni var uzskatīt laika posmu no 45 – 30 gadu tūkstošiem p. m. ē., kad notiek pēdējā homo sapiens izceļošana no Āfrikas uz Eirāziju. Arābijas pussala, iespējams, bija tā zeme, caur kuru sākās tālākā populāciju izkliede Eirāzijas plašumos. Šī izceļošana nebija haotiska, bet gan iepriekš plānota, to var novērot pēc vīriešu izceļošanas virzieniem un to ģeogrāfiskā izvietojuma. Starp tiem, kas šajā laikā devās prom no Āfrikas, atradās bezgala tālie balti un daudzu citu etnosu priekšteči, kas ienāca Eirāzijā, lai sāktu to apdzīvot. Neviens no ienācējiem vēl nerunāja savā valodā. Un tiem tātad vēl nebija etniskās piederības.
Laika gaitā, vairojoties jaunām paaudzēm, pienāca brīdis "izšķilties" arī tiešiem, lai gan vēl ļoti tāliem baltu priekštečiem. Pēc zinātnieku veiktiem aprēķiniem, tas varēja notikt laikā pirms 35 līdz 30 tūkstošiem gadu. Tieši tad dzimušām populācijām nācās izvēlēties kādu teritoriju ilgai apdzīvošanai. Tur tiem bija lemts sākt arī veidot savu valodu, kas pēc daudzām jo daudzām paaudzēm (pašu veidota, saglabāta, lolota un mīlēta) tika atnesta līdz pat Baltijas jūrai.
Daudzi fakti, un vispirms antropoloģiskie, kā arī arheoloģiskie un arhiģenētiskie, ļauj secināt – balti ir ilgstoši dzīvojuši kalnos. Grūti izšķirties, kādos – Himalajos vai Tibetā –, bet no tiem būs aizgājuši laikā, kad pleistocēnu nomainīja holocēns. Nedaudz vēlāk šo cilšu migrācijas ceļu it kā var saskatīt Kaspijas jūras austrumu piekrastē, un nedaudz vēlāk tie pārceļas pāri Urālu upei un ienāk Austrumeiropā, kur tie 9. – 8. gadu tūkstotī p. m. ē. sāk ilgstoši apdzīvot Dņepras baseina reģionu.
Antropoloģiskajam pazīmju kompleksam, kas saskatīts 4. – 12. gs. baltu ciltīs Latvijā un Lietuvā, nav atrastas analoģijas hronoloģiski atbilstošo Eiropas cilšu un tautu sastāvā. Tas "antropoloģiskais iemiesojums", kas tagad tiek izprasts kā neatņemams baltu fiziskā tipa saturs, ir kļuvis par neparasti informatīvu baltu ģenēzes un etniskās vēstures skaidrojošo avotu. Minētā laika baltu cilšu antropoloģisko pazīmju komplekss uzrāda pilnīgu līdzību ar Dņepras baseina neolīta iedzīvotājiem (nupat pieminētiem). Tas dod mums neapšaubāmu pierādījumu tam, ka Dņepras baseina neolīta iedzīvotāji ir mūsu ēras 4. – 12. gadsimta Latvijas, Lietuvas baltu cilšu priekšteči.

Ieskatīsimies baltu valodas pētniecībā! 
Raisa Deņisova turpina – antropologu interese par valodnieku pētījumiem ir pilnīgi dabiska un izriet no tā, ka etnoģenēzes procesā piedalās ne tikai cilvēks, populācijas, ciltis, bet arī attiecīga etnosa valoda. Valoda ir dzīvs organisms. Tā dzīvo līdzi ne tikai etnosa veidošanās procesam, bet arī vienlaikus ar to veido sevi. Pēdējos 50 gados baltu valodas izpētē ir kāds bagāts un pēc sava satura ļoti dziļš pienesums. Es biju pārsteigta, cik daudz valoda var pastāstīt pati par sevi visā tās attīstības laikā! Neparasts ir tas, ka baltu valodā saskatītais rod ne tikai apstiprinājumu mūsu antropoloģiskajā pētījumā, bet arī izskaidro tās parādības baltu valodā, kuras lingvistikā vēl līdz šim nav izprastas. Nav nekādu šaubu, ka baltu valoda ir viena no senākām, iespējams, arī senākā indoeiropiešu valodu saimē.

Mītu aizplīvurotā identitāte 
Pēc profesores Raisas Deņisovas teiktā varam būt patiesi lepni. Bet vai apzināmies savu identitāti?
Vēsturnieks Kaspars Kļaviņš, Dr. hist., ir pārliecināts, ka atrodamies novecojušu vēstures mītu un stereotipu varā. Cerot uz Latvijas nākotni, jāpārskata kultūras un vēstures mantojums, jāstāv par mūsu vērtībām un jāattīsta tās tālāk. Izvaicāju zinātnieku, kurš studējis un strādājis Eiropas, ASV, Austrālijas augstskolās, veicis pētniecības darbu ievērojamos pasaules arhīvos un bibliotēkās.
– Eiropas tautas ir bagātinājušas cita citu. Vai var runāt par kādām latviešiem piemītošām īpašām iezīmēm domāšanā, rīcībā? Par latviešu idejām?
Kaspars Kļaviņš: – Latviešu folklora, etnogrāfija un dabas uztvere ir veicinājusi daudzu ievērojamu ideju izdīgšanu. Herders, no tās ietekmējoties, rakstīja par "tautas garu", Eiropas intelektuāļi, šo domu uztverot, sāka vākt tautas mutvārdu daiļrades atlikušās liecības, Baltijas dabas reliģijas apdvestajā vidē savulaik attīstījās modernās ekoloģijas teorijas utt. Izcili pasaules rakstnieki, dzīvojot Latvijā, guvuši iedvesmu saviem sacerējumiem (piemēram, Džuzepes Tomazi di Lampedūzas "Gepards" 1958. g., kur jūtama Oskara Grosberga "Mežvaldes" ietekme).
– Lūdzu, atmaskojiet kādu mītu, kas mums pielipis un traucē!
– Ne tikai mums ir kas pielipis. Mītu ietvaros dzīvo visa cilvēce, no kuriem daži (piemēram, brīvais tirgus kā kaut kas ārkārtīgi pozitīvs un nepieciešams) ir sevišķi absurdi un kaitīgi.
Viens no mūsu negatīvajiem mītiem ir pieņēmums par latviešiem kā jaunu tautu. Bet kur tad ir vecās tautas? 1944. gadā neatkarību ieguvušie islandieši vai 1905. gadā dzimusī Norvēģijas valsts? Vai varbūt Īrija, kas neatkarīga kļuva 1931. gadā ? Mūsu historiogrāfi un publicisti vēl joprojām 1850. – 1880. gadu nepareizi dēvē par "latviešu pirmo atmodu", aizmirstot, ka atmoda sākās jau ar hernhūtiešu aktivitātēm 18. gadsimtā, un līdz 19. gadsimta vidum savu misiju bija paveikuši veclatvieši, kas grupējās ap 1824. gadā dibināto literāro biedrību.
Diemžēl daudzi Latvijas iedzīvotāji jau vairākās paaudzēs neko neapjauš ne no Eiropas, ne Latvijas kultūras identitātes.
Ja nu vienīgi seni viduslejasvācu termini (maltīte, brūvēt, skroderis, skurstenis) starp krievu lamuvārdiem un kropliem amerikānismiem mūsu leksikā liecina par Hanzas un Livonijas pagātni, kas simtiem gadu saistīja mūs ar Eiropu (precīzāk – Rietumeiropu). Interesanti, ka šodien Latvijā "Eiropa" un "mēs" tiek skaidrotas kā divas dažādas pasaules. Aizmirstot (vai nezinot) savu eiropeisko kultūras mantojumu, latvieši ķeras pie absurdiem apgalvojumiem par unikālo Lāčplēša teiksmu (kāda ļoti līdzīgā izpausmē ir pat dienvidfrančiem un kataloņiem) vai nekur citur pasaulē neesošajām dainām (kaut gan analogas četrrindes ir Langedokā, saturiski līdzīgas dabas un darba dziesmas – Ķīnā, Indijā u. c.). Mums šo tautasdziesmu ir ļoti daudz savākts – tā ir tā unikalitāte. Pateiksimies kultūras cilvēkiem un intelektuāļiem: vācbaltu mācītājiem, Herderam, skotam Džeimsonam un latvietim Krišjānim Baronam par to, ka viņi šo materiālu vāca.
– Kā latviešiem būtu jādzīvo, apzinoties tautas izzušanas draudus?
– Ja domājoši cilvēki iz-ceļo, lai viņi saglabā savu kultūrapziņu un pašapziņu, lai nemitīgi tulko to citām tautām. Vēsture māca, ka bojāejas apstākļos domājoši cilvēki izklīstot kļūst par sava veida misionāriem pasaulē. Sengrieķu vairs nav, bet viņu kultūra kā vērtība turpina dzīvot tālāk globāli.

Mazvērtības kompleksa kliedētājs 
Šogad lielu popularitāti iemantojusi Otto Ozola grāmata "Latvieši ir visur". Jo pirmais latviešu globālais trilleris liek iztaisnot muguru un saņemt dūšu.
– Man bija apnikusi īdēšana, ka esam bauru tauta, vergu dvēseles, kamēr vēstures fakti liecina – latvieši un cilvēki no Latvijas ir bijuši vērienīgi, ietekmīgi, dumpinieciski, apbrīnojami talanti. Jau rakstot es dzirdēju oponentu balsis: visām tautām tādi ir. Jā gan, bet ne tādā proporcijā un ne ar tik lielu ietekmi globālos Eiropas 20. gadsimta notikumos, – stāsta Otto Ozols.
Viņš uzskata, ka latvieši no vācu un krievu kultūrām paņēmuši to labāko – centību un neatlaidību no vieniem, vērienu no otriem – un to pievienojuši savam izdzīvotāju gēnam. Un nedrīkst aizmirst somugru asinis, atgādina Otto Ozols.
(Te iespraukšos ar pateicības vārdiem līvu dzimtai Staltiem, kuri pirms 30 gadiem nodibināja folkloras kopu "Skandinieki", sējot atmodas garu latviešos. "Skandinieki" pirmie folkloras festivālā "Baltica" 1988. gadā nesa sarkanbaltsarkano karogu un nemitīgi mudina latviešus cīnīties par izdzīvošanu. Šajās dienās iznāk arī līvu dzejnieka Valta Ernštreita monogrāfija "Lībiešu rakstu valoda".)
Otto Ozola grāmata ir aizraujoša un derīga lasāmviela, bet vēl svarīgāk, ka autors rīkojas atbilstoši rakstītajam: "Mūsu senči reiz sapņoja par savu zemi un valsti. Mēs to nedrīkstam pamest. Varbūt nav tik būtiski, ka latvieši ir visur. Svarīgākais, lai viņi ir mājās." Pēdējos divdesmit gados izbraukājis puspasaules, strādājis labi atalgotus darbus, dzīvojis skaistās vietās, par kurām var tikai sapņot, redzējis fantastiskus dabas skatus. Un tomēr juties kā cietumā un gribējis atgriezties Latvijā. Ikreiz, šķērsojot dzimtenes robežu, sameklējis viļņos Latvijas radio.
Atgriešanās Latvijā Otto Ozolam bijusi ļoti dārga, uz savas ādas izbaudījis, ka ekonomiskā un sociālā situācija dzimtenē ir tik saspringta, ka tam, kurš atgriežas, te faktiski nav vietas. Kas tad ir tas, kas par spīti visam liek doties uz mājām, – zeme, valoda, tuvinieki, šeit piedzīvotais?
– Viss kopā. Latvija ir skaistu nianšu zeme, daba ir tik brīnišķīga un dzīvīga, ka, šeit uz vietas, reizēm pat nespējam to novērtēt. Pat Rīgā es jūtos labāk nekā jebkurā skaistā pasaules metropolē. Vienam no manas grāmatas varoņiem māte ir latviete, tēvs – brits, māsa adoptēta – meitene no Indijas, dzimtās mājas ir Norvēģijā, pats dzīvo Berlīnē, kur māca angļu valodu. Viņam pietrūkst sakņu sajūtas, piederības. Tas ir milzīgs vērtību kopums, ko cilvēks nespēj aizmirst. Norvēģijā pazīstu latviešus, kuri pārnāk no darba, pat kurpes nenovelk, iet pie interneta pieslēgties Latvijas radio, skaita dienas, kad varēs atbraukt uz Latviju pie vecākiem, līdz bezgalībai nīst tos, kas nodevuši ideālus. Bet Latvija kā piederība ir ārkārtīgi svarīga. Čikāgā zinu latviešus, kuri jau otrajā paaudzē visu brīvo laiku velta Latvijai, domām par Latviju. Pēckara trimda ir ļoti daudz mums palīdzējusi. Arī šolaiku trimdinieki to darīs.
Otto Ozols cer, ka parādīsies jaunu spēcīgu domātāju paaudze, kā savulaik Valdemārs, Čakste, Ulmanis, kas globālos procesus spēs ietekmēt tā, lai latvieši spētu izdzīvot šajos sarežģītajos apstākļos.
Piemēram, Ķīna domā 200, 300 gadus uz priekšu. Somiem, zviedriem nākamajiem gadu desmitiem ir kopīgs redzējums, kā pastāvēt, kā aizsargāt savu teritoriju. Mūsu vadītāji ir vairāk pragmatiķi nekā nācijas iedvesmotāji, kāds igauņiem bija Lenarts Meri, domā Ozols un turpina: – Ceru, ka latviešiem tāds radīsies. Kopīgi mēs varam radīt sistēmu, kas cienīgi stāvētu pretī lielkapitālistiem: jā, mēs saprotam, ka jums ir bizness, bet šeit dzīvo dzīvi cilvēki, kuriem jāmaksā par jūsu pārkarsēto ekonomiku. Tiek apzagta veselība, izglītība, kultūra. Kas tad te notiek? Ja mēs kopīgi to visu izdomājam, izveidojam sistēmu, kas ir pietiekami spēcīga, lai aizsargātos no ārējiem alkatīgiem gājieniem, tad ir cerības.

Kultūras misionāre – Laima Jansone
Turpinot profesora Kļaviņa domu par kultūras misionāriem, viena no viņiem pilnīgi noteikti ir koklētāja Laima Jansone, kura nule kā atgriezusies no pasaulē lielākā tradicionālās mūzikas gadatirgus WOMEX, kas norisinājās Kopenhāgenā. Laima ir diplomēta etnomuzikoloģe un papildinājusi savu spēles prasmi Somijā Sibeliusa Mūzikas akadēmijā un pie vairākiem somu mūziķiem. WOMEX koncertos Laima spēlējusi lielākoties skaņdarbus no sava pirmā solo albuma (CD un DVD) "Sidrabs", kas tapis sadarbībā ar video mākslinieku Olafu Okonovu. Laima stāsta, ka pēc koncerta baudījusi visas pasaules pārstāvju interesi, bijuši gan piedāvājumi sadarboties mūzikas jomā, gan vēlme izdot viņas CD, gan aicinājumi uzstāties. Sniegusi intervijas daudzu valstu žurnālistiem. Lielu interesi viņos izraisījusi kokle, bet visvairāk – latviskais. Jautāju Laimai, vai kopš mazotnes jutusi aicinājumu daudzināt tautas tradīcijas.
– Latvisko bagātību vairāk apzinos tagad, kad ceļoju apkārt, un sāku saprast, kas ir mans. Tagad modē doties uz ārzemēm. Bet, ja gribi iedzīvoties citā valstī, ir perfekti jāapgūst tās zemes valoda, kultūra. Bet kālabad, ja man ir pašai sava!? Pēdējais brauciens uz WOMEX apstiprina, kas ir latviskais. Īsi un konkrēti – tas ir domāšanas veids, kas iet caur valodu, uzvedība, paradumi, attieksme kaut vai pret dabas apstākļiem, ēšana, tautas tērpi, krāsas, tradīcijas, dziļi, dziļi...
Pasaules mūzikas biznesa pārstāvjiem un žurnālistiem (tiem, kas nav no Baltijas vai Somijas) kokle ir liela eksotika, sak, kā var spēlēt instrumentu, kas skan gan kā ģitāra, gan arfa, gan kā perkusiju instruments. Un mūzika ir gan meditatīva, gan aktīva. Viņiem tas ir – āāā! Apzīmējums, ko citu valstu pārstāvji par manu kokles spēli lietoja, – smalkums, trauslums, – atklāj Laima.

20.11.2011 Ilze Vītola

* Paldies Latvijas Nacionālajam teātrim par sadarbību raksta tapšanā!

Pārpublicēts ar žurnāla "Mājas viesis" un autores laipnu atļauju.


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana