Iedzīvināsim un sargāsim Satversmes dižākās idejas!

Sabiedrību saviļņo diskusijas par mūsu nodokļu naudas lietderīgu apsaimniekošanu un taisnīgu tērēšanu. Rūk uzticība parlamentam un valdībai, jo pietrūkst dialoga starp politiķiem un sabiedrību. Kritiku medijos saņēmuši t.s. Kultūras mantojuma saglabāšanai piešķirtie miljoniem eiro lieli līdzekļi baznīcu remontiem. Pirmkārt, kristīgā reliģija ir nevis latviešu, bet ebreju kultūras sastāvdaļa. Otrkārt, arhitektūras pieminekļu uzturēšana ir to īpašnieku pienākums.  Valsts ir tiesīga iesaistīties tikai situācijā, ja draudze to nav spējīga darīt un atsakās no īpašuma par labu valstij. Rodas iespaids, ka deputāti visprastākajā veidā ar budžeta naudu "uzpērk" vēlētājus laikā, kad:

Kristietība - Eiropas katastrofa (Karloss Difūrs) / Xристианствo - катастрофа Европы (Карлос Дюфур)

Ясность

Никто не решился бы оправдываться здесь трусливым указанием на то, что вера, мол, свята, что она личное дело человека, или обусловлена традицией – и таким образом, выше всякой критики. Речь здесь идет не о вере или неверии, а о знании или незнании. В повседневной действительности, а именно так: отшлифованная привычка всегда не уяснять, что нечто является ошибочным, уже придает этому видимость правды. Благодаря людям, отказывающимся думать, христианство сначала не осознается в его абсурде и затем прославляется. И это именно в Германии, спустя более столетия после Ницше.

Mūsu - Indoeiropiešu reliģiozitāte

Starptautiski atzīta antropologa Hansa Gintera (Hans Guenther, 1891. – 1968.) pētījuma fragmenti - par indoeiropiešu (IDE) t.sk. baltu reliģiozitāti.

Tulkojis Guntis Kalnietis:
Viena no vistipiskākajām Indoeiropiešu reliģiozitātes pazīmēm ir tā, ka cilvēkam nav baiļu no Dieva.
Dievs tiek saprasts vai nu kā Kosmiskais Saprāts, kurš pārvalda Visumu ar dabas likumu palīdzību, vai cilvēka palīgs un ceļa biedrs. Cilvēkam ir atkarības sajūta no Dieva, tomēr viņu attiecības ir draudzīgas un nekādā gadījumā tās nav kunga un kalpa vai kunga un verga attiecības.
Dievs ir labs un viss labais nāk no Dieva. Dievs ir ceļa biedrs, padoma devējs un palīgs. Un arī cilvēks ir Dieva palīgs.

Latviskā dzīvesziņa

Līdz ar krustnešu ierašanos tika grauta mūsu senču dzīvesziņa, kuras priekšstati mūsu rīcībā nonākuši caur dainām, teikām, sakāmvārdiem un citām tautas garamantām. Tā no paaudzes paaudzē nodeva universālās zināšanas par šīs pasaules kārtību, Visuma likumiem, struktūru, Gara, Dvēseles un Miesas vienotību, kas saistīšanās vajadzībām tika personificēta Dieva, Laimas, Māras un tiem pakārtotos tēlos. Senākajās garamantās, ko nav izkropļojusi kristietības ietekme, redzama loģiska, skaidra un vienkārša sistēma – pie Dieva vēršamies pēc padoma kā pie Augstākā saprāta ( vārda Dievs sākotnējā nozīme ir Debesis visās izpausmēs un aspektos, šodienas izpratnē tas ir Visums. Tā grafiskais simbols ir pusloks, kas asociējas ar debesjumu.) No Tā sagaidām radošumu, atbildes uz jebkuru jautājumu. Visuma materiālā, fiziskā, enerģētiskā izpausme ir personificēta Māras tēlā (grafiskais simbols krustukrusts, saukts arī par ugunskrustu), kas savukārt izpaužas visa veida mātēs (Meža māte, Zemes māte u.c.) un enerģētiskajās izpausmēs kā uguns, zibens un pērkons. Savukārt Laimas (Laimes) tēlā redzam dvēseles dzīves uzdevumu izpildījumu jeb likteni (grafiskais simbols kāšukrusts jeb svastika, sanskritā nozīmē laimi), kuras izpausme Dēkla atbild par bērnību, Dārta par darbīgo mūžu un Kārta par mūža noslēgumu. Dainās un teikās aprakstīti arī Dieva dēli un Saules meitas kā reālas būtnes, nākušas no Debesīm (Dieva) un ietekmējušas mūsu dzīvi dažādos apstākļos, arī Saules gada ritējumā. Mūsu senču dzīve gadu tūkstošiem ritējusi saskaņā ar dabu, harmonijā ar Visumu, pašpietiekamā dzīvesziņā, kurā garīgie, dvēseliskie un miesīgie aspekti netika dalīti, bet darbojās organiskā kopībā. Okupantu vardarbīgi uzspiestā reliģija kalpoja par kosmopolītisku instrumentu pakļauto tautu paverdzināšanai, turēšanai garīgā tumsībā un paklausībā. Šim nolūkam garīgie aspekti tika mākslīgi atdalīti un izteikti kosmopolītiskā mācībā – reliģijā. Atbrīvojoties no kroplā pasaules uzskata, jāatbrīvojas arī no tā nesēja – termina reliģija.

Mēs atzīstam sevi par senu, diženu baltu tautu pārstāvjiem, kas sevī nes neskaitāmu paaudžu laikā uzkrātu nacionālas kultūras pamatu. Seno radniecīgo baltu tautu – latgaļu, zemgaļu, sēļu, kuršu, kā arī līvu svešu varu uzspiestas sakušanas rezultātā radusies Latvijas valsts un zeme tomēr ir un paliek vienīgā vieta uz zemeslodes, kur varam saglabāt un attīstīt savu nacionālo identitāti – svarīgāko no visām – un tradicionālās kultūras mantojumu. Tikai šī – nacionālā kultūra ir idejiskais pamats un iemesls Latvijas valsts pastāvēšanai. Apstākļos, kad Latvijas valstī apmetušies uz dzīvi bīstami daudz vairāku citu tautību cilvēku, kam svarīgāk ir saglabāt savu etnisko, nevis iegūt latvisko identitāti, latvietības un latviešu kā pamatnācijas valsts ideja ir apdraudēta. Nepieciešams pārskatīt savus uzskatus un attiecības, atbrīvojoties no nevēlamām ietekmēm, kas var kaitēt latvietības attīstībai!

Ir svarīgi ieviest sabiedrībā un jo īpaši valsts institūcijās Latvijas Republikas Satversmes 99. pantu (Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.)!

Jāatbrīvojas no svešu tautu reliģiju (judo/kristietības, islama, budisma u.c.) piekopšanas, par savas gara dzīves pamatu pieņemot latvisko tradicionālo dzīvesziņu, sakņotu senajās Dainās.

Voldis Prancāns, zintnieks, biedrības Viedums vadītājs

Kristietības izcelšanās

Materiālu sagatavojis Indulis Ķēniņš.“Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.”
(Mateja 10; 34)
Mūsu ēras pirmajos gadsimtos milzīgā Romas impērija, ārēji saglabādama un pat palielinādama savu varenību, iekšēji kļuva aizvien nespēcīgāka.
Šādam impērijas spēku izsīkumam bija vairāki cēloņi, no kuriem par būtiskāko varētu uzskatīt, lai cik dīvaini tas arī neliktos, tieši šo ārējo varenību – visdažādāko ģeogrāfisko reģionu, visdažādāko etnosu savienošanu vienā saimnieciskā un administratīvi politiskā sistēmā, kurā vienīgais kopā saturētājs faktors bija militārais spēks, - tas nozīmē, ka impērija varēja pastāvēt tikai, balstoties uz šo spēku, no kura bija atkarīga ne vien valsts ārējā un iekšējā drošība, bet arī administratīvi politiskā vadība kopumā: vairāk vai mazāk sekmīga varēja būt tā imperatora darbība, kurš spēja izpelnīties karaspēka vairākuma atbalstu.

Par garīgo praksi un reliģiju

Sekojot iekšējam pamudinājumam, cilvēkam nav obligāti jābūt kaut kādu teoloģisku/reliģisku koncepciju pakļautībā, jo mums ir iespējams apzināties, ka tiešā pieredze atklāj iekšējās pašizziņas ceļu. Koncentrācijas un meditācijas prakse arvien ir bijusi brīva no reliģijas nosacītības. Tā agri tika apzināta kā primārāka par ticējumiem. Mūsdienu indivīdam nav pat obligāti vajadzīgs ne Om, ne Šiva vai Kālī, vai kāda cita hindu, daoistu, islāma, jūdaisma vai kristietības sakrālā persona vai dievība, lai beidzot varētu veiksmīgi meditēt un iedvesmoties no vispārcilvēciskām vērtībām, no Vēdantas vai Kristus vai Budas filosofiskā pasaules redzējuma atziņām, no savas dvēseles ierosmes.

Lai koncentrētos un meklētu īstāko un labāko savā sirdī, nav obligāti vajadzīgi kādi īpaši rituāli, pudžas, ārati, kirtānas, jantras, mandalas. Tanī pat laikā tas viss var būt iemīļots un izmantots.