02 novembris, 2017

Mūsu - Indoeiropiešu reliģiozitāte

Starptautiski atzīta antropologa Hansa Gintera (Hans Guenther, 1891. – 1968.) pētījuma fragmenti - par indoeiropiešu (IDE) t.sk. baltu reliģiozitāti.

Tulkojis Guntis Kalnietis:
Viena no vistipiskākajām Indoeiropiešu reliģiozitātes pazīmēm ir tā, ka cilvēkam nav baiļu no Dieva.
Dievs tiek saprasts vai nu kā Kosmiskais Saprāts, kurš pārvalda Visumu ar dabas likumu palīdzību, vai cilvēka palīgs un ceļa biedrs. Cilvēkam ir atkarības sajūta no Dieva, tomēr viņu attiecības ir draudzīgas un nekādā gadījumā tās nav kunga un kalpa vai kunga un verga attiecības.
Dievs ir labs un viss labais nāk no Dieva. Dievs ir ceļa biedrs, padoma devējs un palīgs. Un arī cilvēks ir Dieva palīgs.

Pasaule ir kā mūžīga kārtība, kurā arī cilvēkam ir sava vieta.
Debesis un Zeme, dievi un cilvēki, dabas stihijas un dzīvās būtnes – viss ir vienots vienā kārtībā un ritmā.
Dievišķās kārtības (sengrieķu val.- kosmos, sanskritā- rita, senpersiešu val.- aša, turklāt šādi jēdzieni ir tikai IE valodās) atspulgs ir kalendārs un dzīve saskaņā ar to. Tā arī viens no senās dievestības elementiem, kas ir diezgan labi saglabājies, ir tieši latviskā gadskārta.
Pat politeisma gadījumā dziļākā apziņas līmenī ir priekšstats, ka daudzie dievi ir tikai Viena Dievišķā dažādie aspekti.
Latviešu Dainu pasaules uzskatā ļaunums netiek uzskatīts par kaut ko substancionālu un varenu.
Arī nāve ir pasaules kārtības elements. Tātad arī nāve nebija arguments, lai uzturētu ticību vai morāli, kā tas ir ar jaunākām reliģijām.
Likteņa licēja Laima ir visos laikos bijusi viena no galvenajām latviešu (arī lietuviešu) dievietēm, kuras autentiskumu neapstrīd pat tādi folkloras pētnieki ar kristīgās teoloģijas izglītību, kā Haralds Biezais.
Liela loma ir senču godināšanai un priekšstatam, ka mirušie paliek piederīgi savai dzimtai un tautai.
Pasaule, daba ir sakrāla. Ir tendence uz panteismu (dabas dievišķošanu) un misticismu (tieša kontakta ar dievišķo, „draudzības” nozīmē). To pašu par cieņu pret dabu, visu dzīvo saka arī ļoti daudzas dainas.
Indoeiropiešu reliģija pieder šai pasaulei, nevis viņpasaulei.
Cilvēkam un Pasaulei ir vērtība. Pasaule nav nedz „bēdu ieleja”, nedz „grēcīga”. Arī dainu latvietis priecājas par šo pasauli un dzīvi.
Senie indoeiropieši bija brīvi zemkopji ar augstu pašvērtību, bet arī individuālisti. Nav sevis noniecināšanas.
Morāle ir auto-noma (sengrieķu „nomos”- likums), morāles likums ir sevī, nevis hetero- noma, uzspiesta ar baušļiem un bailēm no mistiskas elles. Mūsu tikumu mācība uzskata, ka būt labam cilvēku pamudina viņa sirdsapziņa, krietnu cilvēku piemērs un Dieva padoms.
Nav grēka jēdziena. Ārietis nenožēlo grēkus un nezemojas sava Dieva priekšā. Ārietis vēršas pie Dieva stāvus, paceļot rokas un acis uz Debesīm. Par senā latvieša tikumisko dzīvi pietiekoši skaidru liecību sniedz daudzās tikumu dainas.
Indoeiropiešu reliģija ir Saules un uguns (īpaši mājas pavarda uguns) reliģija.
Sākotnēji nebija ne tempļu, ne dievu tēlu. Senajā dievestībā bija gan sakrāli dabas objekti, gan arī mākslīgi veidotas kulta būves un priekšmeti. Indoeiropiešiem sākotnēji bija raksturīgas reliģiskās ceremonijas individuāli vai ģimenes lokā, nevis kolektīvās.
Senajā Indoeiropiešu reliģiozitātē nav vajadzības pēc Dievišķa Glābēja, Mesijas, Pestītāja, jo absurda ir pati glābšanās ideja. No kā gan būtu jāglābjas un kādēļ? Par to nerunā arī autentiskās dainas.
Tāpat nav raksturīgi pravieši vai kādas individuālas dievišķās atklāsmes. Mūsu Dievestības attīstība ir notikusi visā tautā.
IE reliģiozitātei nav raksturīgi izmainīti apziņas stāvokļi, ekstāze. Tiek cienīts līdzsvars, miers un paškontrole.
„Mierīgs cilvēks ir Dieva draugs” (Platons). Dainu reliģija runā par rāmumu.
Uz to var attiecināt Nīcšes izteikumu par veselīgu ticību vai reliģiskās psiholoģijas klasiķa Viljama Džemsa sacīto par veselas dvēseles reliģiju.
Arī cilvēka miesa, fiziskais veidols ir svarīgi. Cilvēks tiek uzskatīts par viengabalainu būtni, tiek atbalstīta vēlēšanās sasniegt ķermeņa un dvēseles harmoniju.Askētisms ir svešs, tas nevis līdzsvaro cilvēku, bet paralizē darbību.
IE reliģiozitāte ir tādas dvēseles reliģiozitāte, kura jūtas labi gan savā ķermenī, gan šajā pasaulē.
Ir atbildība par jauno paaudzi. Dzimumdzīve ir svēta, mājas saimniece ir savas dzimtas sargs.
Nav dogmu, drīkst būt reliģiski meklējumi.
Ticības saglabāšanai un izplatīšanai nav vajadzīga sabiedrībai pāri pacelta, hierarhiska organizācija – baznīca. Kur pasaule ir sakārtota, kur nav ne cilvēka, ne pasaules grēcīguma, tur šādai organizācijai nav jēgas.
Nav hipertrofētas ticības, kura noved pie reliģiskas neiecietības un fanātisma. Kā teicis Gēte - liela ticība liecina par seklu domu. Mēs runājam nevis par ticību, bet gan par Dieva atskārsmi, Dieva turēšanu apziņā.
Tātad nav arī misionārisma, kā savas ticības vairāk vai mazāk vardarbīgas uzspiešanas, jo ir cieņa pret citu cilvēku iekšējo pasauli. Tiek ievērota fiziska un garīga distance starp cilvēkiem, kuru pārkāpt ir nepieklājīgi.
Indoeiropieša mentalitātei ir sveša pārākuma apziņa, izredzētības sajūta savas ticības dēļ.
Tātad IE senā reliģiozitāte pieder pie t.s. dabiskajām reliģijām.
Tā ir brīvas, savu vērtību apzinošas personības dabiska uzvedība, kas izriet no veselīgas, dogmu nenomāktas domas.
Šeit nav piespiešanas uz Dieva pielūgšanu, nav neveselīgas eksaltācijas, nav vainas apziņas, ka kaut kas priekš Dieva ir izdarīts par maz.

  Nākas gan piekrist H.Gintera atziņai, ka IE reliģiozitāti ir grūti novērtēt tik augstu , kā tā ir pelnījusi, ja uz to skatās caur ģenētiski svešas reliģijas prizmu, kāda ir judeokristietība, kuras garā (tieši vai pastarpināti) mēs esam audzināti.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Abonēt: Ziņas komentāri (Atom)