Mūsu - Indoeiropiešu reliģiozitāte
Starptautiski atzīta antropologa Hansa Gintera (Hans Guenther, 1891. – 1968.) pētījuma fragmenti - par indoeiropiešu (IDE) t.sk. baltu reliģiozitāti.
Tulkojis Guntis Kalnietis:
Viena no vistipiskākajām Indoeiropiešu
reliģiozitātes pazīmēm ir tā, ka cilvēkam nav baiļu no Dieva.
Dievs tiek saprasts vai nu kā
Kosmiskais Saprāts,
kurš pārvalda Visumu ar dabas likumu palīdzību, vai cilvēka palīgs un
ceļa biedrs. Cilvēkam ir atkarības sajūta no Dieva, tomēr viņu
attiecības ir draudzīgas un nekādā gadījumā tās nav kunga un kalpa vai
kunga un verga attiecības.
Dievs ir labs un viss labais nāk no Dieva. Dievs ir ceļa biedrs, padoma devējs un palīgs. Un arī cilvēks ir Dieva palīgs.
Pasaule ir kā mūžīga kārtība, kurā arī cilvēkam ir sava vieta.
Debesis un Zeme, dievi un cilvēki, dabas stihijas un dzīvās būtnes – viss ir vienots vienā kārtībā un ritmā.
Dievišķās
kārtības (sengrieķu val.- kosmos, sanskritā- rita, senpersiešu val.-
aša, turklāt šādi jēdzieni ir tikai IE valodās) atspulgs ir kalendārs
un dzīve saskaņā ar to. Tā arī viens no senās dievestības elementiem,
kas ir diezgan labi saglabājies, ir tieši latviskā gadskārta.
Pat politeisma gadījumā dziļākā apziņas līmenī ir priekšstats, ka daudzie dievi ir tikai Viena Dievišķā dažādie aspekti.
Latviešu Dainu pasaules uzskatā ļaunums netiek uzskatīts par kaut ko substancionālu un varenu.
Arī
nāve
ir pasaules kārtības elements. Tātad arī nāve nebija arguments, lai
uzturētu ticību vai morāli, kā tas ir ar jaunākām reliģijām.
Likteņa
licēja Laima ir visos laikos bijusi viena no galvenajām latviešu (arī
lietuviešu) dievietēm, kuras autentiskumu neapstrīd pat tādi folkloras
pētnieki ar kristīgās teoloģijas izglītību, kā Haralds Biezais.
Liela loma ir senču godināšanai un priekšstatam, ka mirušie paliek piederīgi savai dzimtai un tautai.
Pasaule,
daba ir sakrāla.
Ir tendence uz panteismu (dabas dievišķošanu) un misticismu (tieša
kontakta ar dievišķo, „draudzības” nozīmē). To pašu par cieņu pret
dabu, visu dzīvo saka arī ļoti daudzas dainas.
Indoeiropiešu reliģija pieder šai pasaulei, nevis viņpasaulei.
Cilvēkam
un Pasaulei ir vērtība. Pasaule nav nedz „bēdu ieleja”, nedz
„grēcīga”. Arī dainu latvietis priecājas par šo pasauli un dzīvi.
Senie indoeiropieši bija brīvi zemkopji ar augstu pašvērtību, bet arī individuālisti. Nav sevis noniecināšanas.
Morāle ir auto-noma (sengrieķu
„nomos”- likums), morāles likums ir sevī, nevis hetero- noma,
uzspiesta ar baušļiem un bailēm no mistiskas elles. Mūsu tikumu mācība
uzskata, ka būt labam cilvēku pamudina viņa sirdsapziņa, krietnu
cilvēku piemērs un Dieva padoms.
Nav grēka jēdziena. Ārietis
nenožēlo grēkus un nezemojas sava Dieva priekšā. Ārietis vēršas pie
Dieva stāvus, paceļot rokas un acis uz Debesīm. Par senā latvieša
tikumisko dzīvi pietiekoši skaidru liecību sniedz daudzās tikumu
dainas.
Indoeiropiešu reliģija ir Saules un uguns (īpaši mājas pavarda uguns) reliģija.
Sākotnēji
nebija ne tempļu, ne dievu tēlu. Senajā dievestībā bija gan sakrāli
dabas objekti, gan arī mākslīgi veidotas kulta būves un priekšmeti.
Indoeiropiešiem sākotnēji bija raksturīgas reliģiskās ceremonijas
individuāli vai ģimenes lokā, nevis kolektīvās.
Senajā Indoeiropiešu reliģiozitātē
nav vajadzības pēc Dievišķa Glābēja, Mesijas, Pestītāja, jo absurda ir pati glābšanās ideja. No kā gan būtu jāglābjas un kādēļ? Par to nerunā arī autentiskās dainas.
Tāpat nav raksturīgi pravieši vai kādas individuālas dievišķās atklāsmes. Mūsu Dievestības attīstība ir notikusi visā tautā.
IE reliģiozitātei nav raksturīgi izmainīti apziņas stāvokļi, ekstāze. Tiek cienīts
līdzsvars, miers un paškontrole.
„Mierīgs cilvēks ir Dieva draugs” (Platons). Dainu reliģija runā par rāmumu.
Uz
to var attiecināt Nīcšes izteikumu par veselīgu ticību vai reliģiskās
psiholoģijas klasiķa Viljama Džemsa sacīto par veselas dvēseles
reliģiju.
Arī cilvēka miesa, fiziskais veidols ir svarīgi. Cilvēks tiek uzskatīts par
viengabalainu būtni, tiek atbalstīta vēlēšanās sasniegt ķermeņa un dvēseles harmoniju.Askētisms ir svešs, tas nevis līdzsvaro cilvēku, bet paralizē darbību.
IE reliģiozitāte ir tādas dvēseles reliģiozitāte, kura jūtas labi gan savā ķermenī, gan šajā pasaulē.
Ir atbildība par jauno paaudzi. Dzimumdzīve ir svēta, mājas saimniece ir savas dzimtas sargs.
Nav dogmu, drīkst būt reliģiski meklējumi.
Ticības
saglabāšanai un izplatīšanai nav vajadzīga sabiedrībai pāri pacelta,
hierarhiska organizācija – baznīca. Kur pasaule ir sakārtota, kur nav
ne cilvēka, ne pasaules grēcīguma, tur šādai organizācijai nav jēgas.
Nav hipertrofētas ticības, kura noved pie reliģiskas
neiecietības un fanātisma. Kā teicis Gēte - liela ticība liecina par
seklu domu. Mēs runājam nevis par ticību, bet gan par Dieva atskārsmi,
Dieva turēšanu apziņā.
Tātad
nav arī misionārisma, kā
savas ticības vairāk vai mazāk vardarbīgas uzspiešanas, jo ir cieņa
pret citu cilvēku iekšējo pasauli. Tiek ievērota fiziska un garīga
distance starp cilvēkiem, kuru pārkāpt ir nepieklājīgi.
Indoeiropieša mentalitātei ir sveša pārākuma apziņa, izredzētības sajūta savas ticības dēļ.
Tātad
IE senā reliģiozitāte pieder pie t.s. dabiskajām reliģijām.
Tā ir brīvas, savu vērtību apzinošas personības dabiska uzvedība, kas izriet no veselīgas, dogmu nenomāktas domas.
Šeit
nav piespiešanas uz Dieva pielūgšanu, nav neveselīgas eksaltācijas,
nav vainas apziņas, ka kaut kas priekš Dieva ir izdarīts par maz.
Nākas gan piekrist H.Gintera atziņai, ka IE reliģiozitāti ir grūti
novērtēt tik augstu , kā tā ir pelnījusi, ja uz to skatās caur
ģenētiski svešas reliģijas prizmu, kāda ir judeokristietība, kuras garā
(tieši vai pastarpināti) mēs esam audzināti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru