29 oktobris, 2017

Latviskā dzīvesziņa

Līdz ar krustnešu ierašanos tika grauta mūsu senču dzīvesziņa, kuras priekšstati mūsu rīcībā nonākuši caur dainām, teikām, sakāmvārdiem un citām tautas garamantām. Tā no paaudzes paaudzē nodeva universālās zināšanas par šīs pasaules kārtību, Visuma likumiem, struktūru, Gara, Dvēseles un Miesas vienotību, kas saistīšanās vajadzībām tika personificēta Dieva, Laimas, Māras un tiem pakārtotos tēlos. Senākajās garamantās, ko nav izkropļojusi kristietības ietekme, redzama loģiska, skaidra un vienkārša sistēma – pie Dieva vēršamies pēc padoma kā pie Augstākā saprāta ( vārda Dievs sākotnējā nozīme ir Debesis visās izpausmēs un aspektos, šodienas izpratnē tas ir Visums. Tā grafiskais simbols ir pusloks, kas asociējas ar debesjumu.) No Tā sagaidām radošumu, atbildes uz jebkuru jautājumu. Visuma materiālā, fiziskā, enerģētiskā izpausme ir personificēta Māras tēlā (grafiskais simbols krustukrusts, saukts arī par ugunskrustu), kas savukārt izpaužas visa veida mātēs (Meža māte, Zemes māte u.c.) un enerģētiskajās izpausmēs kā uguns, zibens un pērkons. Savukārt Laimas (Laimes) tēlā redzam dvēseles dzīves uzdevumu izpildījumu jeb likteni (grafiskais simbols kāšukrusts jeb svastika, sanskritā nozīmē laimi), kuras izpausme Dēkla atbild par bērnību, Dārta par darbīgo mūžu un Kārta par mūža noslēgumu. Dainās un teikās aprakstīti arī Dieva dēli un Saules meitas kā reālas būtnes, nākušas no Debesīm (Dieva) un ietekmējušas mūsu dzīvi dažādos apstākļos, arī Saules gada ritējumā. Mūsu senču dzīve gadu tūkstošiem ritējusi saskaņā ar dabu, harmonijā ar Visumu, pašpietiekamā dzīvesziņā, kurā garīgie, dvēseliskie un miesīgie aspekti netika dalīti, bet darbojās organiskā kopībā. Okupantu vardarbīgi uzspiestā reliģija kalpoja par kosmopolītisku instrumentu pakļauto tautu paverdzināšanai, turēšanai garīgā tumsībā un paklausībā. Šim nolūkam garīgie aspekti tika mākslīgi atdalīti un izteikti kosmopolītiskā mācībā – reliģijā. Atbrīvojoties no kroplā pasaules uzskata, jāatbrīvojas arī no tā nesēja – termina reliģija.
Mēs atzīstam sevi par senu, diženu baltu tautu pārstāvjiem, kas sevī nes neskaitāmu paaudžu laikā uzkrātu nacionālas kultūras pamatu. Seno radniecīgo baltu tautu – latgaļu, zemgaļu, sēļu, kuršu, kā arī līvu svešu varu uzspiestas sakušanas rezultātā radusies Latvijas valsts un zeme tomēr ir un paliek vienīgā vieta uz zemeslodes, kur varam saglabāt un attīstīt savu nacionālo identitāti – svarīgāko no visām – un tradicionālās kultūras mantojumu. Tikai šī – nacionālā kultūra ir idejiskais pamats un iemesls Latvijas valsts pastāvēšanai. Apstākļos, kad Latvijas valstī apmetušies uz dzīvi bīstami daudz vairāku citu tautību cilvēku, kam svarīgāk ir saglabāt savu etnisko, nevis iegūt latvisko identitāti, latvietības un latviešu kā pamatnācijas valsts ideja ir apdraudēta. Nepieciešams pārskatīt savus uzskatus un attiecības, atbrīvojoties no nevēlamām ietekmēm, kas var kaitēt latvietības attīstībai!
Ir svarīgi ieviest sabiedrībā un jo īpaši valsts institūcijās Latvijas Republikas Satversmes 99. pantu (Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.)!
Jāatbrīvojas no svešu tautu reliģiju (judo/kristietības, islama, budisma u.c.) piekopšanas, par savas gara dzīves pamatu pieņemot latvisko tradicionālo dzīvesziņu, sakņotu senajās Dainās.

Voldis Prancāns, zintnieks, biedrības Viedums vadītājs

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana