Iedzīvināsim un sargāsim Satversmes dižākās idejas!

Sabiedrību saviļņo diskusijas par mūsu nodokļu naudas lietderīgu apsaimniekošanu un taisnīgu tērēšanu. Rūk uzticība parlamentam un valdībai, jo pietrūkst dialoga starp politiķiem un sabiedrību. Kritiku medijos saņēmuši t.s. Kultūras mantojuma saglabāšanai piešķirtie miljoniem eiro lieli līdzekļi baznīcu remontiem. Pirmkārt, kristīgā reliģija ir nevis latviešu, bet ebreju kultūras sastāvdaļa. Otrkārt, arhitektūras pieminekļu uzturēšana ir to īpašnieku pienākums.  Valsts ir tiesīga iesaistīties tikai situācijā, ja draudze to nav spējīga darīt un atsakās no īpašuma par labu valstij. Rodas iespaids, ka deputāti visprastākajā veidā ar budžeta naudu "uzpērk" vēlētājus laikā, kad:

• kādam bērnam jāmirst, jo viņa ārstēšanai budžetā trūkst naudas;
• medicīnas iestādēs ir noteiktas kvotas, kuras ātri beidzas un cilvēki paliek bez ārstēšanās iespējām, jo budžetā trūkst naudas;
• pensijas un pabalsti vistrūcīgākajiem iedzīvotājiem ir zem iztikas minimuma, jo budžetā trūkst naudas;
• pat vissīkākie amatnieki un nepilnu slodzi strādājošie tiek aplikti ar nesamērīgiem nodokļiem, jo budžetā trūkst naudas;
• iesācēji uzņēmēji nevar saņemt pietiekamu valsts atbalstu, jo budžetā trūkst naudas utt, utt.

Tālab vēršam sabiedrības un visu valsts augstāko amatpersonu uzmanību uz LR Satversmes 99. panta plašiem un sistemātiskiem pārkāpumiem valsts resursu izmantošanā. Šī panta iedzīvināšana zināmā mērā palīdzētu risināt gan augstākminētos uzdevumus, gan nodrošinātu mūsu garīgās suverenitātes pamatus.

99. pants. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

Daži piemēri:

1) piešķiram budžeta naudu baznīcām;

2) uzturam baznīcas amatpersonas, mācītājus Bruņoto Spēku kapelānu amatos;

3) finansējam baznīcas rīkotus pasākumus (Aglonā, kapusvētkos u.tml.);

4) valsts uzturētās skolās ļaujam baznīcai mācīt reliģisko mācību;

5) valsts ir deleģējusi dzimtsarakstu nodaļu funkcijas baznīcām laulību reģistrācijai;

6) valsts ir noteikusi brīvdienas baznīcas svētku dienās;

7) Valsts Universitātē tiek uzturēta Teoloģijas fakultāte;

8) valsts augstākās amatpersonas šajā statusā (savā darba laikā, tērējot valsts administratīvos resursus) apmeklē baznīcas publiskus sarīkojumus, tādējādi akceptējot tās reliģiskos uzstādījumus, u.c.

Katrs šis punkts ir Satversmes pārkāpums.

(Baznīcai savukārt nekas netraucē pieprasīt samaksu par, piemēram, kapsētas zemi, ko tā savulaik no bīskapa rokām saņēma bez maksas, gadsimtiem lietoja, bet tagad nespēj sakopt.)

Latvijas Republikas Satversmes 99. panta noteikums šķirt baznīcu no valsts pamatots ar nepieciešamību nodrošināt "domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību". Proti, demokrātiskā valstī pilsoņi valdībai deleģē tiesības rīkoties ar resursiem un varas mehānismiem, bet ne savas dvēseļu un garīgās dzīves regulēšanu. Tās paliek katra cilvēka privātā pārziņā.

Tomēr, kā parāda iepriekšminētie piemēri, pašlaik pastāvīgi notiek Satversmes 99. panta pārkāpumi. Un tas ir ļoti riskanti ne tikai tiesiskā nihilisma dēļ. Ja kādas reliģiskās draudzes dalībnieki priecājas par ieguvumu, saņemot budžeta naudas "piešprici", lai viņi padomā, kā jūtas citi, kas to nav dabūjuši! Ja kādas konfesijas pārstāvji lepni priecājas, ka tās rīkoto pasākumu apmeklē valsts amatpersonas, lai viņi padomā, kā jūtas citas organizācijas! Un vai Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa, kas neuzskata sevi par baznīcai piederīgiem, nejūtas apzagti?! Ir saprotama politiķu vēlme izpatikt vēlētājiem – kristiešiem, jūdaistiem u.c., ja viņus vada uzskats, ka Latvijas iedzīvotāju vairākums ir tādi. Bet tas neatbilst patiesībai, jo aptaujas uzrāda citu ainu: kristieši reāli ir mazākumā un citu reliģiju kopas vispār ir mikroskopiskas. Žurnālistiskā pētniecība noskaidrojusi, ka draudžu iesniegtie dati par dalībnieku skaitu, visticamāk, ir uzpūsti un neviens tos nepārbauda. Draudžu, kas saņēmušas valdības atbalstu, locekļiem ir jāpadomā, ar ko tiek riskēts: jūs nonākat valdības atkarībā, un nākošais valdības solis šajā virzienā varbūt var ierobežot jūsu demokrātiskās tiesības. Baznīcas atkarība no valsts rada divas problēmas: pirmkārt, tiek izkropļota demokrātiskā situācija, radot grūtības saprast, vai pastāv reāla draudze, spējīga uzturēt dievnamu; un otrkārt, tiek apdraudēta "domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība".

Atšifrēsim Satversmē minētos terminus (Latviešu valodas vārdnīca Tēzaurs, Vikipēdija), un padomāsim, kuru pozīciju no šīm mēs esam gatavi atdot valdībai vai baznīcai?!

Doma – ideja, atziņa; iztēle, fantāzija; risināmais jautājums; uzskats, viedoklis; spriedums.

Par domāšanu mēdz saukt garīgās darbības, ar kuru palīdzību tiek modelēta pasaule. Domāšana ir augstākā izziņas funkcija. Radošā iztēle ir patstāvīgs jaunu, oriģinālu tēlu veidošanās process.

Apziņa – objektīvās realitātes augstākā atspoguļošanas forma.

Apziņa ir cilvēka īpašība, kas nodrošina spēju psihologiskā darbībā atspoguļot ārpasauli un pašam sevi.

Reliģija

Reliģija ir uzskatu un ticības kopums, kas attiecas uz kaut ko svētu vai dievišķu, kā arī morāle, paražas, rituāli un organizācijas, kas ar to saistītas.

Pārliecība – atziņa, atziņu kopums, kas indivīdam izveidojas par parādībām dabā un sabiedrībā un kas nosaka tā attieksmi pret sevi, citiem un apkārtējo pasauli.

Baznīca:

- ēka kristīgo konfesiju reliģiskajam kultam; .

- organizācija ar noteiktu dogmatiku un kultu;

- reliģija, valstī pastāvošais reliģijas institūtu kopums.

Valsts: Demokrātija:

Demokrātiskā valstī katram pilsonim ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldīšanā. Tauta ievēl pārstāvjus, kas gatavo un pieņem lēmumus tās vārdā.

Valsts garantē pilsoniskās sabiedrības suverenitāti un nodrošina tās iekšējo pretrunu risināšanas atklātumu un tiesiskumu.

Mēs, Latvijas republikas pilsoņi, kas apvienojušies dažādās sabiedriskās organizācijās, pieprasām valdībai izbeigt iejaukties mūsu garīgajā dzīvē, nodrošināt domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, atstājot katra cilvēka privātajā pārziņā to, - vai un kā finansēt baznīcas un to rīkotos pasākumus! Katrs cents valsts naudas, kas nonācis baznīcas vai to amatpersonu makā, katra kripata valsts resursu, katra minūte, ko valsts amatpersona pavada baznīcas pasākumā, ir Satversmes pārkāpums, - nelikumība, kas izskaužama.

Ietaupītā naudiņa varbūt glābs kāda bērna dzīvību...