Dievturība un indoeiropiešu reliģiozitāte: kopīgais un atšķirīgais

Kalnietis Baltu Krivulē 2012.
(pirmais no kreisās puses)

Jau kopš Renesanses laikmeta Rietumu pasaulē ir vērojama pastāvīga interese par savu seno garīgo mantojumu, ar to saprotot tautu pirmskristīgās tradīcijas.

Nenoliedzami, ka visām daudzajām indoeiropiešu tautām ir kopīgas saknes. Tālā aizvēsturē indoeiropieši (turpmāk IE) ir bijuši viena tauta ar kopīgu valodu, kas jau daļēji ir restaurēta, kopīgu teritoriju, par kuras atrašanās vietu vēl turpinās strīdi.

Loģiski, ka ir bijuši arī kopīgi ticējumi, kopēja reliģiozitāte – kopēja Tradīcija.

Cik tuva šai kopīgajai garīgajai Tradīcijai ir atjaunotā latviešu (baltu) reliģija - Dievturība?

Par to ir dzirdēti dažādi viedokļi, sākot no „tā ir unikāla reliģija, kas vienīgā vispilnīgāk ir saglabājusi seno IE mantojumu” (Ernests Brastiņš) līdz - „pagānisma latviskais paveids, ko ir izdomājis Brastiņš”.

Šajā sakarā mani ieinteresēja starptautiski atzītā vācu antropologa Hansa Gintera (Hans Guenther, 1891. – 1968.) darbs „Indoeiropiešu reliģiozitāte”(7.izdevums iznāca 1989.gadā, grāmata ir tulkota arī angļu, itāļu un krievu valodās).

Arī H.Ginters pieturas pie uzskata, ka, tā kā ir eksistējusi kopīga protoindoeiropiešu tauta ar kopīgu valodu, tātad šai tautai ir bijusi arī kopīga reliģija. Šīs kopīgās reliģiozitātes pamatprincipus H.Ginters ir mēģinājis apkopot, balstoties uz saglabāto dažādo IE tautu seno garīgo mantojumu. Viņš plaši izmanto informāciju par gandrīz visām IE tautām - vēsturnieku darbus, mitoloģijas un folkloras ziņas par antīko pasauli, senģermāņiem un senslāviem, ķeltiem, dzīvās indoirāņu tradīcijas. Tikai diemžēl gandrīz pilnīgi aizmirst baltus, kā jau tas bieži notiek gan Rietumu, gan krievu autoru darbos (izņēmums ir Laima, ko H.Ginters piemin kā seno lietuviešu likteņa dievieti).

Neraugoties uz šo trūkumu, man likās interesanti no autora darba izdalīt galvenos IE reliģiozitātes principus un salīdzināt, cik lielā mērā tiem atbilst Dievturība.

Par šo principu atbilstību vai neatbilstību citām jums zināmajām reliģijām jūs variet spriest paši.

Tikai vispirms precizēsim terminu „reliģija” un „reliģiozitāte” nozīmes.

Reliģija ir cilvēku priekšstati par dievišķo, bet reliģiozitāte ir attieksme pret dievišķo, t.i. psiholoģisks un uzvedības fenomens.

Tātad:

Viena no vistipiskākajām IE reliģiozitātes pazīmēm ir tā, ka cilvēkam nav baiļu no Dieva.

Dievs tiek saprasts vai nu kā Kosmiskais Saprāts, kurš pārvalda Visumu ar dabas likumu palīdzību, vai, kā tas ir raksturīgi arī Dievturībai, – cilvēka palīgs un ceļa biedrs. Cilvēkam ir atkarības sajūta no Dieva, tomēr viņu attiecības ir draudzīgas un nekādā gadījumā tās nav kunga un kalpa vai kunga un verga attiecības.

Arī latviešiem Dievs ir labs un viss labais nāk no Dieva. Dievs ir ceļa biedrs, padoma devējs un palīgs. Un arī cilvēks ir Dieva palīgs.

Pasaule ir kā mūžīga kārtība, kurā arī cilvēkam ir sava vieta.

Debesis un Zeme, dievi un cilvēki, dabas stihijas un dzīvās būtnes – viss ir vienots vienā kārtībā un ritmā. Tā ir vienota, racionāli sakārtota pasaule.

Dievišķās kārtības (sengrieķu val.- kosmos, sanskritā- rita, senpersiešu val.- aša, turklāt šādi jēdzieni ir tikai IE valodās) atspulgs ir kalendārs un dzīve saskaņā ar to.

Tā arī viens no senās dievestības elementiem, kas ir diezgan labi saglabājies, ir tieši latviskā gadskārta.

Pat politeisma gadījumā dziļākā apziņas līmenī ir priekšstats, ka daudzie dievi ir tikai Viena Dievišķā dažādie aspekti.

 Dainu pasaules uzskatā ļaunums netiek uzskatīts par kaut ko  substancionālu un varenu.

Ļoti raksturīga IE reliģiozitātes pazīme ir Likteņa, kā kosmiska likuma, pieņemšana, kas pārvalda ne tikai cilvēkus, bet arī dievus.

Viena no vissenākajām, arhetipiskajām IE mentalitātes iezīmēm un tikumiem ir varonīgums, varoņu kults. Un arī likteņa priekšā senais indoeiropietis nejuta bailes. Tā bija varonīga samierināšanās ar Likteni. Arī nāve ir pasaules kārtības elements. Tātad arī nāve nebija kā arguments, lai uzturētu ticību vai morāli, kā tas ir ar jaunākām reliģijām.

Likteņa licēja Laima ir visos laikos bijusi viena no galvenajām latviešu (arī lietuviešu) dievietēm.

Liela loma ir senču godināšanai un priekšstatam, ka mirušie paliek piederīgi savai dzimtai un tautai.

Pasaule, daba ir sakrāla. Ir tendence uz panteismu (dabas dievišķošanu) un misticismu (tieša kontakta ar dievišķo, „draudzības” nozīmē).

IE reliģija pieder šai pasaulei, nevis viņpasaulei.Cilvēkam un Pasaulei ir vērtība. Pasaule nav nedz „bēdu ieleja”, nedz „grēcīga”.Dainu latvietis priecājas par šo pasauli un dzīvi.

Senie indoeiropieši bija brīvi zemkopji ar augstu pašvērtību, bet arī individuālisti. 

Nav sevis noniecināšanas.

Morāle ir auto-noma (sengrieķu „nomos”- likums), morāles likums ir sevī, nevis hetero-noma, uzspiesta ar baušļiem un bailēm no elles.

Arī Dievturības tikumu mācība uzskata, ka būt labam cilvēku pamudina viņa sirdsapziņa, krietnu cilvēku piemērs un Dieva padoms.

Nav grēka jēdziena.Ārietis nenožēlo grēkus un nezemojas sava Dieva priekšā. Ārietis lūdz Dievu stāvus, paceļot rokas un acis uz Debesīm.

 Par senā latvieša tikumisko dzīvi pietiekoši skaidru liecību sniedz daudzās tikumu dainas.

IE reliģija ir Saules un uguns (īpaši mājas pavarda uguns) reliģija.

Sākotnēji nebija ne tempļu, ne dievu tēlu.Mūsu Dainās ļoti plaši ir pārstāvēta Saule.

Senajā dievestībā bija gan sakrāli dabas objekti, gan arī mākslīgi veidotas kulta būves un priekšmeti.

Svētās uguns aizdedzināšana

IE sākotnēji bija raksturīgas reliģiskās ceremonijas individuāli vai ģimenes lokā, nevis kolektīvās.

Senajā IE reliģiozitātē nav vajadzības pēc Dievišķa Glābēja, Mesijas, Pestītāja.

Jo absurda ir pati glābšanās ideja. No kā būtu jāglābjas un kādēļ?

Par to nerunā arī autentiskās dainas.

 Tāpat nav raksturīgi pravieši vai kādas individuālas dievišķās atklāsmes.

Mūsu Dievestības attīstība ir notikusi visā tautā.

IE reliģiozitātei nav raksturīgi izmainīti apziņas stāvokļi, ekstāze.

Tiek cienīts līdzsvars, miers un paškontrole.

„Mierīgs cilvēks ir Dieva draugs” (Platons).

Arī Dainu reliģija runā par rāmumu.

Uz Dievturību var attiecināt Nīcšes izteikumu par veselīgu ticību vai reliģiskās psiholoģijas klasiķa Viljama Džemsa sacīto par veselas dvēseles reliģiju.

Arī cilvēka miesa, fiziskais veidols ir svarīgi. Cilvēks tiek uzskatīts par viengabalainu būtnei, tiek atbalstīta vēlēšanās sasniegt ķermeņa un dvēseles harmoniju.

Askētisms ir svešs, tas nevis līdzsvaro cilvēku, bet paralizē aktīvai darbībai.

IE reliģiozitāte ir tādas dvēseles reliģiozitāte, kura jūtas labi gan savā ķermenī, gan šajā pasaulē.

Ir atbildība par jauno paaudzi. Dzimumdzīve ir svēta, mājas saimniece ir savas dzimtas sargs.

 

Sākotnēji indoeiropiešiem nebija īpašas, privileģētas priesteru kārtas kā starpnieku starp cilvēku un dieviem. Reliģiskās ceremonijas veica ģimenes vai dzimtas galva. Kad parādījās priesteri, tad viņu funkcijās ietilpa paaudzēs tālāk nododamās reliģiskās tradīcijas uzturēšana.

Nav dogmu, drīkst būt reliģiski meklējumi.

Ticības saglabāšanai un izplatīšanai nav vajadzīga sabiedrībai pāri pacelta, hierarhiska organizācija – baznīca. Kur pasaule ir sakārtota, kur nav ne cilvēka, ne pasaules grēcīguma, tur baznīcai nav jēgas. 

Nav hipertrofētas ticības, kura noved pie reliģiskas neiecietības un fanātisma. Liela ticība liecina par seklu domu, kā ir teicis Gēte. Arī Dievturībā nerunā par ticību, bet gan par Dieva atskārsmi, Dieva turēšanu apziņā.

Tātad nav arī misionārisma, kā savas ticības vairāk vai mazāk vardarbīgas uzspiešanas, jo ir cieņa pret citu cilvēku iekšējo pasauli.Tiek ievērota fiziska un garīga distance starp cilvēkiem, kuru pārkāpt ir nepieklājīgi.

Indoeiropieša mentalitātei ir sveša pārākuma apziņa, izredzētības sajūta savas ticības dēļ.

Tātad, IE senā reliģiozitāte pieder pie t.s. dabiskajām reliģijām.

Tā ir brīvas, savu vērtību apzinošas personības dabiska uzvedība, kas izriet no veselīgas, dogmu nenomāktas domas.Šeit nav piespiešanas uz Dieva pielūgšanu, nav neveselīgas eksaltācijas, nav vainas apziņas, ka kaut kas priekš Dieva ir izdarīts par maz.

Nākas gan piekrist H.Gintera atziņai, ka IE reliģiozitāti ir grūti tik augstu novērtēt, kā tā ir pelnījusi, ja uz to skatās caur ģenētiski svešas reliģijas prizmu, kāda ir judeokristietība, kuras garā (tieši vai pastarpināti) mēs esam audzināti.

Kā redzējām, tad IE reliģiozitātes un Dievturības sakritība ir ļoti liela.

Bet Dievturība taču ir Dainu reliģija, tātad te, manuprāt, H. Ginters ir veicis, zinātnes valodā runājot, aklo pētījumu. Neko nezinot par Dievturību, viņš ir apstiprinājis Dainu senumu un autentiskumu.

Vēlreiz atcerēsimies, ka Hanss Ginters ir rekonstruējis primāros, kopīgos IE reliģijas principus, pašu kodolu. Līdz ar atsevišķu tautu attīstību ir evolucionējušas arī to reliģijas un reliģiozitātes izpausmes.

Turklāt vienmēr to ir centušies kavēt (parasti varmācīgā veidā) sveši iespaidi.

Mēs varam būt lepni, ka, kopjot savas baltu tautu reliģijas, mēs saglabājam seno Tradīciju.

Guntis Kalnietis, LDS savietis.
Referāts nolasīts Baltu krivulē, 12012.g., Ziedu mēneša 12.dienā, Trikātā.