Mistisks stāsts no žurnāla Ievas stāsti

Mistisks stāst: Kaija Zemberga, Foto - Mārcis Gaujenietis

Kā apjaust savu dzīves uzdevumu?

Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam ir jāpilda savs dzīves uzdevums. Kā apjaust savu misiju – to bieži jautā Liepājas latgalietim dziedniekam un ekstrasensam Voldim Prancānam.

"Ar zintnieka asinīm"

«Dzīvē nav problēmu, bet ir uzdevumi,» saka ekstrasenss Voldis Prancāns. «To, ko kristieši dēvē par grēku, budisti par karmu, latvieši sauc par uzdevumu. Un katram dzīves posmam tie ir savi. Pirms pāris gadiem Pokaiņos rīkoja pasākumu un organizatori no mana piedāvājuma izvēlējās jautājumu par dzīves misiju. Reklāma bija vilinoša: ekstrasenss Voldis palīdzēs tev atklāt savu dzīves misiju. Pie manis izveidojās gara apmeklētāju rinda. Pasākums bija beidzies, bet cilvēki pie manis vēl divas stundas gaidīja. Varbūt es dažiem sagrāvu priekšstatu par viņu dzīves misiju, jo ne bērnībā, ne jaunībā, ne brieduma gados nevar pateikt cilvēka dzīves pēdējo uzdevumu. Mums katram visu laiku nāk priekšā jauni uzdevumi, kas jāpilda noteiktā dzīves posmā. Mūsu senči dzīvi bija sadalījuši trīs posmos – Dēkla (bērnība), Dārta (darbīgais mūžs) un Kārta (mūža noslēgums), kas ir mūža likteņa licējas Laimas (Laimes) meitas jeb izpausmes. Cilvēks ir laimīgs, ja viņš pilda savus dzīves uzdevumus, jo Laima viņu pavada. Es redzu cilvēka tuvāko mērķi, un, izejot no šī brīža situācijas, varu pateikt, kas darāms, lai viņš to sasniegtu. Un tā būs viņa izvēle, kas iespējama līdz pēdējam elpas vilcienam. Laima kā likteņa licēja ir noteikusi cilvēka dzīves ceļu, virzienu, bet cik tālu viņš pa to aizies, ir atkarīgs no daudziem apstākļiem. Varbūt viņam vajadzēs vairākas dzīves, lai savā attīstībā būtiski pakāptos, bet jebkurā gadījumā, sasniedzot vienu mērķi, parādīsies jauns apvārsnis. Tāpēc dzīves uzdevums ir jāskatās pa posmiem. Slimība ir galvenais indikators, kas parāda, ka cilvēks kādā dzīves posmā ir novirzījies no mērķa. Bet kā to apjaust? Tas ir grūti.

Risināt savu dzīves uzdevumu – tas nenozīmē būt paraugpilsonim, kas izpilda valsts un/vai reliģijas noteikumus, likumus. Cilvēks ir laimīgs, ja viņš pilda savas dvēseles šīs dzīves misiju, nevis tikai seko sabiedrības norādēm un stereotipiem. Iespējams, kāds iepriekšējā dzīvē bija tiesnesis – ievērojams, cienījams, gudrs, izglītots cilvēks. Tiesāja prostitūtu un sabiedrība brēca – tai maitai ir jāsaņem bargs sods, viņa visu ciemu aplaidusi ar sifilisu. Tiesnesis pakļāvās sabiedrības spiedienam un piesprieda maksimālo sodu. Taču viņam palika uz sirds neatbildēts jautājums – jo profesionālim ir jāsaprot tiesājamā rīcības motivācija – kāpēc sieviete tā rīkojās, piekopa tādu dzīves veidu? Un ar šo neatbildēto jautājumu dvēselē atnāca uz šo dzīvi. Ideālais veids saprast prostitūtas motivāciju ir pašam kļūt par prostitūtu. To, kāpēc otrs rīkojas tā vai citādi, var nojaust, tikai iejūtoties otra ādā.

Tuvākos dzīves uzdevumus var pateikt, bet tālākos nav jēgas skatīties. Ja es klientam pateikšu, ka viņš būs valsts prezidents, viņš varbūt atslābs – sēdēs un gaidīs, kad viņu ievēlēs par prezidentu. Lai noteiktu šībrīža uzdevumu, es pieslēdzos cilvēkam, it kā es būtu viņš, uztveru viņa informācijas lauku, domās formulēju jautājumu, uzdodu papildjautājumus, un atbildes "no augšas" nāk. Mēs katrs varam saņemt atbildi uz savu jautājumu, bet tai ir jānotic. Nedrīkst šaubīties. Pirmā atbilde, kas nāk, ir pareiza. Mēs visi esam kaut kādā mērā ekstrasensi, burvji, burtnieki, zintnieki.

Pirmajos dzīves gados bērns atceras savu dzīves programmu, plānu, taču iejaucas vecāki ar stereotipiem, nerealizētiem sapņiem, uztiepjot to, kas pašiem nav izdevies, nevis ļaujot bērnam brīvi izvēlēties, ar ko dzīvē nodarboties. Izvēli ietekmē arī sabiedrības uzskati par to, kas dzīvē ir svarīgi un pareizi. Mūs padomju skolā baidīja – ja tu slikti mācīsies, būsi sētnieks vai cūku gans. Kad biju seminārā Zviedrijā, man stāstīja labāku piemēru, ka kāda augstskolas pasniedzēja, lai piepelnītos, uzkopj birojus. Katrs darbiņš ir svētīgs. Bērnības sapņi parāda jomu, kurā darboties. Ja bērnu interesē lego vai citi konstruktori, viņš var būt inženieris, arhitekts, ja viņš mācīja pagalma bērnus, savu dzīvi var saistīt ar pedagoģiju, sociālo sfēru. Es bērnībā biju lidotājs un dakteris. Un rau - varu nokļūt pie jebkuras dvēseles Visumā bez lidmašīnas. Par ķirurgu nekļuvu, taču palīdzu cilvēkiem atgūt veselību ar savām metodēm. Mūža nogalē esmu sapratis savas dzīves misiju.

Esmu dzelzceļnieka dēls, uzaugu Viļakas novada Žīguros, kur kādreiz bija dzelzceļš uz Abreni. Latgalē visos laikos bijuši zintnieki, dziednieki un zāļu sievas. Par spīti represijām un svešu režīmu spaidiem, viņi ir dzīvojuši savā dzīvesziņā. Arī mana mamma bērnībā mani dakterēja ar dabas līdzekļiem. Viņa zināja, ka ceļmallapa ir jāpieliek pie pušuma. Kad slimoju, vārīja kumelīšu vai liepziedu tēju, dzērveņu sulu deva antibiotiku vietā. Latgales sievas ar visu tika galā bez speciālām zināšanām. Tas ir asinīs un kaut ko no tā es bērnībā esmu uzsūcis. Pēc studijām Rīgā teātra jomā, darbu Latgalē man nepiedāvāja. Okupācijas laikā politika bija vienkārša – latgaliešus sūtīja uz Kurzemi, bet Latgalē ienāca krievi, baltkrievi un citi cittautieši. Es nokļuvu Liepājas teātrī. Man bija problēmas ar latgaļu akcentu, taču pats izstrādāju metodiku un apguvu pareizu valsts valodas izrunu. Kā iesācējs biju kopā ar tajā laikā Liepājas teātra vadošajiem aktieriem Juri Bartkeviču, Leonīdu Locenieku, Voldemāru Zandbergu, Voldemāru Zembergu, Veru Šneideri u.c. Liepājā atšķirībā no Latgales sausā, kontinentālā klimata ir mitrs un vējains laiks, un es saslimu ar hronisku balsenes iekaisumu. Zaudēju balsi un pusgadu runāju čukstus. Mēms aktieris nevienam nebija vajadzīgs, un es pārkvalificējos par gaismotāju. Liepājas teātris bija uz riteņiem – devāmies desmit dienu izbraukuma tūrēs pa lauku kultūras namiem, tad bija divas brīvdienas un atkal – prom. Kad apprecējos un piedzima pirmais bērniņš, es vairāk laika gribēju veltīt ģimenei. Jaunuzceltajā Metalurgu kultūras pilī man piedāvāja gaismu mākslinieka darbu. Man izveidojās laba sadarbība ar "Līviem" un Metalurgu Tautas teātra vadītāju Dainu Kandevicu – spēlēju lugās, neklātienē studēju režiju un kā režisors arī pats iestudēju izrādes. Man tas patika, domāju, ka to darīšu visu mūžu, taču sākās Atmodas laiks. No Tautas frontes mani ievēlēja par Liepājas pašvaldības deputātu, un es kļuvu par pilsētas Kultūras komisijas priekšsēdētāju.»

Kas es esmu

«Asiņu balss aicināts, iestājos Profesionālās dziedniecības akadēmijā. Kā mēs visi, intuitīvi jutu, ka ir kaut kas vairāk, kā māca fizikā un bioloģijā, diemžēl tikai baznīca piedāvāja tam savu skaidrojumu. Tālab, kad Atmodas sākumā nodibināju Liepājas Latgaļu kultūras biedrību, ar lielu atbildības sajūtu iesaistījos Katoļu draudzes valdē. Man bija jāsaprot, ko es daru un kas esmu, man bija tūkstoš jautājumu bīskapam. Bet viņam nebija atbilžu uz maniem neērtajiem jautājumiem, un tās man bija jāmeklē pašam. Studēju Svētos rakstus, reliģijas vēsturi un sapratu, ka reliģijā nav ne grama taisnības. Vecā derība ir ebreju mācības Toras neprecīzs, tendenciozs tulkojums. Pat pamatjēdzienos ir ieliktas apzinātas blēdības. Jaunā derība ir plaģiāts, pārrakstīts vairumā no citu reliģiju nezināmu autoru tekstiem. Atklājās daudz neatbilstību. Es jutos apmānīts un izmantots. Aizgāju no baznīcas, jo biju tai nepamatoti uzticējies. Vārds Dievs ir baltu vārds, kas lietots tūkstošiem gadu pirms reliģiju rašanās. Kristieši to ir paņēmuši no baltiem. Bībelē nav vārda Dievs, tajā ir Kungs. Pravieša Ecēhiēla vēstījumā, kur viņš ir kontaktējies ar jūdu Kungu Jahvi, ir aprakstīts gan Kunga gaisa kuģis, ar kuru viņš atbraucis, gan Kunga izskats, gan viņa atriebīgie, slepkavnieciskie darbi. Baltiem vārds Dievs nozīmē Debesis un dainās var lasīt, ko mūsu senči ir domājuši ar vārdu Debesis. Cilvēka dvēsele aiziet pie Dieva - Debesīs. Jēdzienā Debesis ietilpst absolūti viss – arī zvaigznāji, planētas, t.sk. Zeme, un viss, kas uz tās atrodas. Ikviens no mums ir Dieva sastāvdaļa. No vārda viss ir cēlies jēdziens visums. Ar jēdzienu visums ir vieglāk izprast vārda Dievs jēgu. Un tam nav nekāda sakara ar ebreju kungu Jahvi. Reliģija mākslīgi Visumu ir sadalījusi divās daļās – labajā (Jēzus) un ļaunajā (Sātans). Dabā Dievs nav sadalīts labajā un ļaunajā. Tas atkarīgs tikai no mūsu attieksmes. Reliģija ir izmantojusi arī baltu vārdu vells, kas ir pārtapis par velnu. Vells latviešu folklorā ir velis. Nav ne sātana, ne glābēja. Tikai es pats – dvēseles, dzimtas, tautas, civilizācijas kopībā – varu atrast atbalstu un spēju izdzīvot. Jūdu Toru es pieņemu kā vēsturisku materiālu, kurā tā laika cilvēki ir aprakstījuši, ko redzējuši, piedzīvojuši, kādu mācību no tā augstākas civilizācijas pārstāvja ir dabūjuši. Taču Jahve neapgalvoja, ka ir vienīgais Kungs, viņš teica – tos citus nevajag klausīt, tikai mani! Tātad viņu ir vairāk. Arī dainās bieži minēti kontakti ar Dieva dēliem un Saules meitām, piemēram Jānis ciemojies vasaras Saulgriežos. Esmu latgaļu valodā atradis dainu, kur aprakstīts reāls kontakts ar Dieva dēliem un Saules meitām, kas Daugavas otrā krastā puķes plūkuši. Puisis brīnījies un, kad viņu pamanījuši, piebraukuši ar "vara kamanām", apģērbuši speciālā tērpā un viņš varējis Saules meitas tajās vizināt pa ūdeni. Dainās var lasīt reālus, draudzīgus kontaktus ar citām civilizācijām. Mūsu senči regulāri telepātiski, meditatīvi, jeb dziļās pārdomās esot, sazinājušies ar Debesīm. Latvietis strādājis, tad apsēdies, padomājis, kā labāk panākt rezultātu, un informācija nākusi. Ikviens var meditatīvā stāvoklī uzdot jautājumus Visumam un saņemt atbildes, bet tiem ir jābūt skaidri noformulētiem. Tā ir arī manas dziedniecības prakses sastāvdaļa. Visi izgudrojumi, zinātniskie sasniegumi ir informācija no Dieva jeb Visuma informatīvā lauka. Mēs esam Visuma sastāvdaļa, un mums ir pieejama šī informācija.»

Neprot ne sadzīvot, ne šķirties

«Kad beidzu Dziedniecības akadēmiju, uzsāku dziedniecības praksi. Dziedniecības akadēmijā apmēram trīsdesmit dziednieki un mediķi dalījās ar savu pieredzi, metodi, lika mums izmēģināt, un dažas derēja arī man. Esmu izveidojis universālu, parapsiholoģisku dziedināšanas metodi. Tā ir unikāla sistēma, ko esmu savācis pa gabaliņam, kā puzlīti salicis no dažādiem avotiem. Vispirms es nosaku enerģijas daudzumu katrā čakrā. Ja kādā no tām nepietiek enerģijas, cilvēks tai atbilstošajā jomā nav pildījis šīs dzīves uzdevumus. Dvēsele ierodas uz zemes ar konkrētu plānu, kādu pieredzi tā vēlas apgūt, lai attīstītos. Mēs dzīvojam daudzas dzīves, un šo sākam ar visu iepriekšējo dzīvju summu. Viss, ko cilvēks ir ieguvis iepriekšējās inkarnācijās, ir viņa būtības saturs. Taču dvēsele grib iegūt aizvien jaunu pieredzi un, lai to izdarītu, viņam ir jāiemiesojas atkal. Dvēsele piemeklē piemērotāko mammu un tēti, ja vajag, saved viņus kopā, un cilvēks piedzimst vidē, kur viņš var apgūt trūkstošo pieredzi. Tā var arī nesakrist ar sabiedrības morāles un likumības principiem. Vai tad trūkst cilvēku, kas pārkāpj likumus? Cietumi ir pilni!

Lai atrisinātu problēmu, ir jāsalāgo visu čakru un smalko ķermeņu darbība. Kad es ieraugu, kurā čakrā trūkst enerģijas, mēs par atbilstošo smalkā ķermeņa funkcijām runājam. Ja vajag, es pieslēdzos informatīvajam laukam, domās uzdodu jautājumu un man atnāk atbilde. Par jebkuru cilvēku var uzzināt visu, pat ja viņš neko nestāsta. Ja, piemēram, trūkst enerģijas 5. čakrā, cilvēkam ir komunikācijas problēmas, grūti noformulēt domas, atrast vārdus, viņam šķiet, ka cilvēki viņu nesaprot un arī viņš citus īsti nepieņem. Tad mēs meklējam iemeslu, kādi notikumi, sarežģījumi attiecībās vai saskarsmē to ir izsaukuši, es iesaku, kā attīstīt saziņas spējas. Kāda tautiete no ārzemēm nevarēja ieņemt bērniņu. Izskatījās, ka 2. čakra vāji darbojas. Meklējām cēloni un izrādījās, ka bērnībā vīrieši viņai ir nodarījuši pāri. Viņa šo pāridarījumu bija paslaucījusi zem tepiķa, aizmirsusi, taču ķermenis visu atceras. Ar interneta starpniecību meditējām. Seansa laikā situācija tika pārrunāta, izprasta, attiecības nokārtotas un atlaistas. Sievietei izdevās ieņemt bērniņu. Man patīk viena seansa laikā atrisināt uzdevumu. Es naudu neprasu, darbojos par velti. Kas ir velte? Es veltu klientam laiku, zināšanas, enerģiju un viņš man arī kaut ko velta. Bet tā ir brīvprātīga izvēle viņa iespēju robežās.

Visbiežāk manus klientus interesē attiecības. Puse no reģistrētām laulībām tiek šķirtas, bet par šķirtām nereģistrētām attiecībām statistikas vispār nav. Visticamāk, to ir vairāk. Problēmas attiecībās nozīmē, ka traucēta smalko ķermeņu sadarbība. Pārim, kas veido ģimeni, ir jābūt sadarbībai absolūti visos smalkajos plānos. Ja vīrietis gribēs tikai gultu (2. čakra), bet nemaksās rēķinus (3. čakra), ģimenē saticības nebūs. Ja partneriem nesaskanēs intereses (4. čakra) – sieviete neies kopā ar vīru uz futbolu vai vīrs atteiksies apmeklēt simfoniskās mūzikas koncertu kopā ar sievu, tas ietekmēs attiecības. Kāds pāris, kas viens otru ļoti mīlēja, nespēja sadzīvot – visu laiku plēsās. Es runāju ar vienu, pēc tam ar otru, ieteicu atlaist vienam otru, jo tās nebija ģimeniskas attiecības, bet atkarība . Atkarība ir kaite. Ir jāatbrīvojas no tās, un attiecības jābūvē no jauna uz pareiziem pamatiem. Tagad pāris ir kopā. Kā lai cilvēki zina, kā pareizi veidot attiecības? Skolā nemāca ne kā pareizi dzīvot, ne, kā pareizi šķirties! Sieviete un vīrietis kādu laiku ir bijuši kopā, bet tagad zaudējuši viens par otru interesi. Taču viņi turpina dzīvot kopā bērnu, biznesa vai īpašumu dēļ. Bērni nav akli, viņi visu lieliski redz, uztver telepātiski. Tiklīdz tētis "šķībi paskatījies" uz mammu, jo viņa nav uztaisījusi vakariņas vai sakārtojusi māju, bērniņam var parādīties iesnas, klepus, alerģija. Bērni vecākus uztver kā vienu būtni un, ja viņi strīdas, bērnam sabrūk drošā pasaule. Viņa pasaule sākumā ir ģimene, vecāki. Pie manis atved slimu bērnu, bet es redzu, ka iemesls ir vecākos. Ja pāra attiecības ir izsmeltas, labāk dzīvot atsevišķi. Sadarboties var, arī nedzīvojot kopā. Vairums neprot arī šķirties, tur ļaunu sirdi uz partneri par neizdevušos laulību, un nesaskaņu mehānisms turpina graut dvēseli visu atlikušo dzīvi. Bet to var nokārtot. Partneris ar pateicību par visu labo, skaisto, kas bijis, jāatlaiž. Kā to izdarīt? Pirmkārt, ir jāizprot attiecības, otrkārt, palīdz speciāla meditācija. Starp citu, visas attiecības ar laiku pabalē, cilvēki atdziest, rodas sarežģījumi, un glābšanās sala ir tajā cerēšanās, aplidošanas laikā, kad mīlētāji vēl nebija pārgulējuši. Pāriem es iesaku atsvaidzināt cerēšanās laika atmiņas, atkāpties uz šīs glābšanas saliņas, kur viss ir skaisti, romantiski, apmeklēt vietas, kur viņi bijuši laimīgi, satikt tā laika draugus, paklausīties mūziku, ko klausījās. Lai izlīgtu, dažreiz pietiek tikai ar šīm atmiņām. Nav svarīgi, vai pāris paliks kopā vai ne, taču ir jāsaglabā normālas attiecības, lai naids nemaitā dzīvi.

Savukārt vientuļam cilvēkam ir jāatrod harmonija ar sevi, citiem, apkārtējo vidi. Ja tās nav, sākas depresija, kas galējā stāvoklī var novest līdz šizofrēnijai un ārsts izraksta tabletes. Bet zāles nepalīdz, jo problēma ir nevis organisma fizikāli ķīmiskajos procesos vai smadzenēs, bet 4. (sirds) čakrā, kurai trūkst spēka. Tās uzdevums ir salāgot, saskaņot visu cilvēka smalko ķermeņu darbību. Ja tas nenotiek, dažs ķermenis sāk uzvesties kā atsevišķa personība, kas ir šizofrēnijas būtība. Enerģiju 4., centrālajā čakrā vairo mīlestības apliecinājumi, nevis medicīniskas manipulācijas. Pirmām kārtām, ir jāmīl pašam sevi. Ja nav partnera, mīlestību var smelties no tuviniekiem, draugiem, dabas. Cilvēks ir dabas sastāvdaļa, un viņš var mīlēt puķes, kokus, jūru, putnus, dzīvniekus. Tāpēc daudziem vientuļiem cilvēkiem mājās ir suns vai kaķis, dzīvnieku terapijā izmanto arī zirgus un delfīnus.

Kā atrast otru pusīti? Ir vairākas metodes, un viena no tām – sievietei, kas vēlas satikt partneri, ir jāuzbūvē savā sirdī māja otrai pusītei. Vīrieši redz, vai sievietes sirds ir brīva vai šī vieta ir aizņemta, vai piesārņota, nodeldēta. Iekārtojot sirdī māju, precīzi vizualizē, kā tā izskatās – piemēram, tajā ir lieli logi, trepītes uz otro stāvu, viesistaba, guļamistaba, liels televizors, kamīns, stūrītis vīrietim, kur viņš darbosies viens un sieviete bez viņa atļaujas nenotrauks ne puteklīti. Un potenciālais partneris to redzēs un uzdrīkstēsies tuvoties!>

Nāves nav

«Attālumam nav nozīmes, es varu palīdzēt arī cilvēkam Daugavpilī, Īrijā, Anglijā. Man zvana kāds, kas nespēkā pakritis uz ielas, es viņam palīdzu piecelties, un viņš var nokļūt līdz mājām. Daudzus savus klientus es neesmu saticis fiziskā klātienē. Lai kontaktētos, man vajag dzirdēt viņa balsi vai redzēt bildi vai paturēt rokā kādu viņa lietotu priekšmetu. Tas ir kā adrese uz aploksnes, kas palīdz atrast vajadzīgo dvēseli. Varu kontaktēties arī ar klienta prombūtnē esošiem vai mirušajiem tuviniekiem. Latviešiem velis ir mirušo dvēseļu kontakta forma. Pēc nāves fiziskais ķermenis sabrūk, bet dvēsele saglabā informāciju par to, kā tas izskatījās un ar ko dzīves laikā nodarbojās. Šī informācija tiek izmantota, lai radītu veli (fantomu, spoku) saziņai ar dzīvajiem, dvēseles arī savā starpā sazinās. Informācija var būt pat vizuāla un, ja cilvēks vēlas sazināties ar savu vecmāmiņu, es viņu ieraugu – redzu, piemēram, augumā garu, kalsnu dāmu tumšā apģērbā, gumijas zābakiem kājām un viciņu rokās, kas gana zosis. Jā, viņai bija zosis – klients visu apstiprina. Tas nozīmē, ka esam atraduši pareizo dvēseli. Kādreiz cilvēks nav nokārtojis attiecības ar aizgājējiem – bijis ārzemēs, kad vecmāmiņa nomira, vai arī mūža nogalē sakašķējies ar mirušo radinieku. To visu var labot. Cilvēks pats var kontaktēties ar tuvinieka dvēseli vai atnākt pie manis. Viņš visu dzird un atbild domformās.

Mirušais var atnākt sapnī un brīdināt tuvinieku no nelaimes. Parasti viņš nāk, kad cilvēks to vēlas vai aicina palīdzēt. Vakarā pie gulētiešanas var uzdod jautājumu, un nākamajā rītā domformas veidā saņemt atbildi. Pēc tam ir jāpasaka paldies. Nav svarīgi, kā cilvēks saņem atbildi – no kopējā informatīvā lauka vai senču dvēselēm, svarīgs ir rezultāts. Visumam var prasīt jebko, taču tam ir jābūt saskanīgam ar šīs dzīves uzdevumu. Bomzim nav jēgas miljonu dot, jo rīt viņam tā nebūs. Kādu uzdevumu viņš atrisinās? Aplaimos kādu zagli.

Man ir arī darbs - kapsētas pārzinis. Kad man to piedāvāja, es sekoju savai sirds balsij (4. čakra), un tikai pēc daudziem gadiem aptvēru, kāpēc. Bija ilgāks laiks jāpavada kapos, lai saprastu, ka nāves nav. Tas bija pirmais solis, lai es pietuvotos šīm zināšanām, pilnīgākam pasaules redzējumam. Četrdesmit dienas dvēsele nav nekur tālu no sava ķermeņa. Bērēs tā ir klāt, ja tās notiek trīs dienu laikā. Kremējot aiziešanas process ir ātrāks. Dvēsele pēc nāves jūtas apjukusi, tā ir turpat blakus ķermenim, un nesaprot, kas notiek, kur atrodas. Tāpēc mūsu senčiem bija vāķēšanas tradīcija – trīs dienas tuvinieki bija klāt, sarunājās ar aizgājēju, dziedāja, lai mierinātu dvēseli. Tagad to nedara un tas ir sāpīgi. Ap morgu ir tāda aura...

Kapsētās neviena nav, parunāties ar mirušajiem tuviniekiem var jebkurā vietā. Taču kapos vairumam ir vieglāk pieslēgties dvēselei. Mūsu senčiem nebija šīs puķu dārzu kultūras. Mamma stāstīja, ka kara laikā uzlidojuma brīdī viņai priekšlaikus piedzima bērniņš, mans vecākais brālis. Viņa nedzīvo ķermenīti apbedīja kapsētā, taču tur negāja, neraudāja, jo bērna dvēselītes tur nebija. Šodien cilvēki vairāk turas pie tās vietas. Tā veidojas tradīcija, un tas nav ne labi, ne slikti.

Man Liepājā ir ģimenes māja, taču es katru gadu braucu uz dzimto Latgali uz kapusvētkiem, kur satieku radus, kaimiņus, skolasbiedrus. Latgalē es atjaunoju enerģētisko līdzsvaru. Mūsu organisms ir veidots no fiziskajiem elementiem caur pārtikas produktiem no zemes, kur esam dzimuši. Man ir divi dēli un divas meitas. Vecākā aizprecējās uz Ameriku, audzina trīs dēlus. Viņa ilgojas pēc dzimtenes un katru gadu brauc uz Latviju, jo viņai ir nepieciešama dzimtās zemes enerģijas sajūta. Abi dēli strādā Liepājā, bet jaunākā meita raksta bakalaura darbu Ventspils augstskolā. Viņa ir tulkotāja un vēl nav zināms, kurp Laima aizvedīs.

Aizbraucējiem ir jāapzinās, cik svarīgi ir bagātināties ar dzimtās zemes enerģiju. Tie, kas to saprot, regulāri brauc uz Latviju, kas ne – bieži vien nesaprot, kāpēc jūtas slikti. Presē lasām rakstus par ārzemju latviešiem, kas atbrauc uz dzimteni un dodas uz dzimto pusi. Māju vairs nav, taču ir koks, kas zaļojis viņu bērnībā. Viņi apņem to, samīļo. Mēs jūtamies aizkustināti, lasot šos stāstus, jo mūsos atsaucas līdzīgas sajūtas. Tās parāda patiesību.»