ESMU TIKAI SĪKS PUTEKLIS UZ DIEVA VAIGA. Manī slēpjas kosmoss

     Nav noslēpums, ka vieni gāna dziedniekus, jo daudzus cilvēkus esot viņsaulē aizlaiduši ar savām dīvainajām dziedināšanas metodēm, savukārt citi neuzticas klasiskiem mediķiem, jo nekur neparādās statistika, cik daudzi mirst no nepareizi uzstādītas diagnozes, nepiemērotas ārstēšanas, tai skaitā slimnīcu palātās ārstu uzraudzībā. Atzīšos, uzskatu, ka tikpat daudz, cik dziednieku vidū mēdz būt pelēkas viduvējības, tikpat daudz to varētu būt arī mediķu vidū. Man savulaik ir palīdzējuši atgūt veselību gan tautas dziednieki, gan mediķi, par ko esmu ļoti pateicīga. Tāpēc nevaru strikti nostāties kādā pusē, noliedzot pretējo pusi. Izjūtu, cik tomēr daudz atbildības ir arī pacienta rokās, no viņa izvēles, kam noticēt un kā PAŠAM ar sevi strādāt. 

Piedāvāju dziednieka ekstrasensa Volda Prancāna skatījumu uz šo neviennozīmīgo tematu.

Kāpēc daudzus atbaida termins „dziednieks”?

   Varbūt Romas katoļu baznīcas pozīcijas dēļ. Savulaik Vatikāns nolēmis norobežoties no dziedniecības, jo tauta esot aizrāvusies ar okultismu un maģiju, ko baznīca vairs nespēj kontrolēt. Faktiski gan baznīcas ceremonijas tāpat ietilpst maģijas (brīnuma) un okultisma (slēpto zināšanu) sfērā.  Ikviens no mums, Dieva bērniem, ir aicināts attīstīt savas Radītāja dotās spējas un pielietot tās cilvēkiem un cilvēcei par labu. Dievs mūs radījis pēc līdzības ar Sevi. Tas jāsaprot tā, ka vissīkākajā elementā darbojas tie paši likumi, kas kosmosā. Kādas iespējas man ir ietekmēt manā ķermenī dzīvojošās baktērijas, - tādas arī sazināties, sadarboties ar visu pārējo pasauli. Jo viss ir savstarpēji saistīts šajā kopīgajā Radītāja ķermenī, visās dimensijās, visās sistēmās, laikos un struktūrās.

 Vai vispār ir iespējama sadarbība starp klasiski apmācītu mediķi, dziednieku un garīdznieku?

       Jāmeklē savstarpējās iespējas atbalstīt vienam otru cilvēka Gara, Dvēseles un Miesas veseluma uzturēšanai! Ir bezgalīgi daudz iespēju atrast saskares punktus, kas ved vienā virzienā - uz veselību. Kad mediķis atrodas bezrezultatīvos meklējumos pie saslimšanas cēloņiem, var pakonsultēties ar dziednieku vai zintnieku. Klienti atrod ceļu pie manis, kad medicīna netiek galā. Mana prakse līdzinās mediķiem - psihoterapeitiem, aizsniedzoties parapsiholoģijas laukos, zināmā mērā kā svētniekam.
    Der paturēt prātā  placebo efekta brīnumainās iespējas. Ja cilvēks tic ārstēšanas vai dziedniecības metodei, notiek reālas, fiziskas izmaiņas elektroķīmiskajos organisma procesos, tas pierādīts simtos oficiālu zinātnisku eksperimentu.

- Ar ko īsti atšķiras mediķa un dziednieka darbības metodes?

    Medicīna strādā pārsvarā 1. čakras līmenī - ar fizisko ķermeni, ignorējot pārējos - smalkos ķermeņus. Es savukārt pievēršos tieši uzdevumiem, kas veicami garīgajā plānā. Smalkie ķermeņi ir kontaktā ar fizisko ķermeni caur čakrām/energoinformatīvajiem centriem. Ja cilvēks nepilda savas dvēseles paredzētos uzdevumus smalkajos plānos, atbilstošajā čakrā trūkst enerģijas un tās atbildības zonā esošie orgāni un sistēmas nīkuļo. Mēs to pamanām kā slimību simptomus. Faktiski ir bezjēdzīgi, pat kaitīgi apkarot simptomus, cīnīties ar sekām, kā donam Kihotam ar vējdzirnavām, jo jānoskaidro dziļākie cēloņi. Tie slēpjas mūsu domās, rīcībā, - kādus secinājumus esam izdarījuši no savas pieredzes. Viss, kas ar mums notiek, ir vērsts uz to, lai mēs izdarītu pareizos secinājumus savai garīgajai izaugsmei.

      Piemēram, manas dziedniecības metodes līdzinās garīdznieka un parapsihologa - bioenerģētiķa sintēzei, izmantojot ekstrasensorikas un gaišredzības mehānismus. Redzu, kurā čakrā klientam trūkst enerģijas. Uzdodot atbilstošus jautājumus, iegūstu apstiprinājumu par problēmām. Turklāt attālumam nav nozīmes, to var darīt pēc fotogrāfijas, arī vecas un elektroniski atsūtītas. Citreiz iztieku ar balsi telefonā vai skaipā, jo Visumā esam vienoti vienā informatīvā sistēmā, Radītāja ķermenī.

       Ja izdodas panākt klienta sapratni par garīgajiem cēloņiem un izpildīt šos "mājas darbus", agrāk vai vēlāk simptomi pazūd. Tādējādi pārliecināmies, ka slimības neeksistē principiāli. Tā ir atšķirība no medicīnas. Līdz ar to mēs neesam konkurenti. Vislabāk būtu, ja ārsti būtu dziednieki, vai arī mēs cieši sadarbotos - dziednieks noskaidro cēloņus, bet ārsts palīdz ātrāk atbrīvoties no sekām. Diemžēl oficiālā medicīnas izglītība aizgājusi bezkompromisa farmācijas ceļu, un daudzi ārsti faktiski vergo farmācijas biznesam. Ir arī izņēmumi, piemēram, Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis nepaguris runā par veselīga dzīvesveida nozīmi. Tomēr priekšstati par veselīgu dzīvesveidu un veselīgu uzturu mūsu apziņā ir atšķirīgi. Piemēram, daudzi neko nav dzirdējuši par produktu, īpaši gaļas, zivs, pākšaugu un piena savstarpējo nesaderību. Vēl aizvien bērnudārza mazuļiem vai skolniekiem liek galdā latviešu iecienīto siļķi ar biezpienu un kartupeļiem, un neviens noteikums nav pārkāpts, lai arī reāli bērns saņem sitienu pa aknām! Labi vismaz, ka daudzi bērni paši intuitīvi atsakās no tik nepiemērota ēdiena.


Dažreiz nav īsti skaidrs, kas ir tradicionālā un kas netradicionālā medicīna. 
      Kas attiecas uz netradicionālo medicīnu, uzskatu, ka te jūtams liels ķīselis terminoloģijā. Visiem it kā būtu saprotams, ka gan tā saucamā tradicionālā medicīna, gan farmācija ir dzimušas no tautas dziedniecības. Mēģinājumi apkarot tautas dziedniecību līdzinās savas mātes slepkavības mēģinājumiem. Varbūt kāds nav ievērojis, ka māte vēl joprojām dzīva, enerģiska un sekmīgi darbojas savā mazdārziņā. Vēl vairāk, tā mācās, attīstās un pilnveidojas, daudzos gadījumos apsteidzot savus bērnus. 
     Šeit manāms ateistiskā un kristīgā dzīvesveida iespaids uz tradīciju veidošanos. Ja materiālisti neatzīst garīgās sfēras pastāvēšanu, tad savukārt kristīgie priesteri dziednieku uztver kā konkurentu. Tālab jau krustneši fiziski iznīcināja etnisko zintnieku, burtnieku, šamaņu, viedo un raganu kārtu, attaisnojot šādu rīcību ar izdomājumiem par saistību ar nešķīstību.

Pēc publikācijām presē, internetā maz ticības, ka kādreiz izdotos samierināt medicīnas un dziedniecības pārstāvjus.

      Šo fronšu sadarbība veicināma caur cilvēku tiesībām izvēlēties. Tikai katrs pats ir atbildīgs par savu veselību, līdz ar to jābūt tiesībām izlemt, kā izlietojama vismaz daļa no savas nodokļu naudas, kas iekasēta veselības nodrošināšanai. Un vispirms būtu jāakcentē, ka veselība ir pretstats slimošanai. Tāpēc nevajadzētu līdzekļus, kas paredzēti ārstēšanai, saukt par veselības līdzekļiem. Ne Veselības ministrija, ne veselības aprūpes iestādes NEKO nav darījušas un nav paredzējušas darīt manas VESELĪBAS labā! Tikai tad, kad es pats, vai kāds cits manu veselību jau samaitājis, tad šīs iestādes sāk ko darīt. Protams, visu cieņu un pateicību no sirds mediķiem, kas dara, ko var! Bet derētu arī dziedniekiem valsts atbalsts līdzīgi kā mediķiem un farmaceitiem gan izglītības programmu finansēšanā, gan kabinetu uzturēšanā. Kāda jēga bija dziedniecību ierakstīt profesiju klasifikatorā pie medicīnas, ja valsts nenodrošina dziednieku izglītību? Mēs, dziednieki, paaugstinam savu kvalifikāciju par savu naudu, mācoties pie pieredzes bagātākajiem kolēģiem. Finansējot dziednieku izglītību, valsts varētu arī vairāk pretendēt uz kvalitātes kontroli dziedniecībā. Demokrātiskā sabiedrībā nepieciešama harmoniska visu jomu attīstība, paturot uzmanības centrā cilvēku vajadzības un tiesības izvēlēties.

Intervēja Sanita Dejus