24 februāris, 2012

IEELPO NĀKOTNES AROMĀTU

Mūsu, indoeiropiešu, priekšteči - Vēdu viedie bramaņi, cilvēces  senāko filozofisko tekstu Upanišadu rindās pauduši atziņas, kuras  neizsakāmi vienkārši un reizē dziļdomīgi raksturo tās izjūtas, ko izjutu savā sirdī jau tad, kad neko daudz par pasauli un dzīvi vēl nezināju. Kad saskāros ar atsevišķām trīs tūkstošus gadu  senajām Upanišadu  rindām, tās mani piepildīja  ar tādām atklājuma  prieka trīsām, kādas es līdz šim nebiju piedzīvojis. Iedomājieties, ka ilgi, ilgi meklējat vārdus gandrīz netveramai zinībai savā sirdī un pēkšņi  tos izlasāt vai kāds jums tos pasaka - tas ir neaizmirstami. Līdzīgā veidā sirds palīdz cilvēkiem atrast  sūtības ceļu un dzīves skolotāju. Ko tad es izlasīju? 
Es izlasīju vienkāršas rindas, kas man atklāja  Visuma pirmavota un cilvēka dvēseles saikni : „mazāka par vismazāko , lielāka par vislielāko – dvēsele (dievišķais  es) elpo svētslēptā cilvēka sirdī”. Es izlasīju par  garīgās izaugsmes alkām:  „vadi mani no neīstā pie patiesības, vadi mani no tumsas gaismā, vadi mani no nāves nemirstībā”  un mūsu dzīves sūtību: „no aizsaules sajūsmas mēs atnācām, zemes sajūsmā mītam, savas lomas spēlējam un sava ceļa izskaņā debess sajūsmā mēs atgriežamies”.  Garīgā dzīve  sākas cilvēkā ar jautājumu : “kas es esmu?”  un  pamudinājumu :  „Iepazīsti/izzini  sevi!”. Šis aicinājums, kas  ir kļuvis par devīzi ne vien sengrieķu , bet arī visas rietumu filozofijas vēsturē, izskanēja Upanišadās  labu laiku pirms indoāriešu ciltis ienāca Senās Grieķijas zemē un uzcēla Delfu tempļa vārtus.

Katrs no mums  nes sevī  sirds viedumu – dažkārt to apzīmējot ar vārdu ticība , lai gan tas ir tikai nosacīti piemērots apzīmējums. Mums ir apjausma, taču lai to pilnā mērā atklātu, ir nepieciešama garīga tiecība, iekšējs sirds sauciens,  kas  neļauj cilvēkam dzīvot pašapmierinātībā,  un elastīgs, tīrs prāts. Ja sirdī mēs būsim atvērti kā bērni un  mūsu prāts būs neapdullināts un skaidrs, tad ar sirdi mēs  spēsim  viegli atpazīt patieso, mēs  spēsim augt  no mazākas patiesības uz lielāku, dziļāku patiesību; no mazākas gaismas un prieka uz lielāku gaismu un dvēseles sajūsmu; mēs spēsim atpazīt to, kas vieno. Loģika un intuīcija saskaņosies  iekšējā skaidrībā un priekā, jo sirds viedums valdīs pār prāta nedrošību. 
 
Cilvēkam vairs nav  vienkārši jātic tur , kur tas zina ar sirdi. Visaugstākā esamība un klātbūtne sirdī  man ir tik uzskatāma, kā lietu pasaule visapkārt. Dievs ir tuvāks cilvēkam par jebko, tuvāks par radinieku, eņģeli vai pat savu elpu -  Augstās Jogas un sirds meditācijas  ceļš ļāva man to piedzīvot, un esmu priecīgs, jo jūtu nemitīgi – nāves nav, miršana un dzimšana ir tikai zibšņi uz mūžīgās dzīves ceļa, kurā  meklējam sevi vai arī - Visaugstākais meklē sevi. Mūsu dvēsele ir dievišķa dzirksts – nezūdošais zūdošajā. Ja mēs to apjaušam ar visu savu būtību, bailes aiziet, ciešanas noslāpst, bet miers un gandarījums vairojas.  Kā tuvoties šai apjausmai?  Veltot ik dienas laiku ne tikai parastām ēdienreizēm, bet arī tam, lai pabarotu savu iekšējo būtību –  dievišķo bērnu sevī – ar lūgšanas un meditācijas starpniecību. Īstas lūgšanas un  patiesas meditācijas.  Ja lūgšanas vārdos ir sirds klātbūtne un nesavtība,  ja tai rūp saskanība un vienotība, tad tā ir īsta.Ja, gatavojoties meditēt , mēs koncentrējamies uz mūsu sirds tīrākajām, nesavtīgākajām jūtām un cenšamies būt tajās mierā , pašaizliedzībā un pateicībā, tad tā ir patiesa meditācija.

Bieži rodas neskaidrības sakarā ar to, kas ir un kas nav meditācija, ar ko tā atšķiras no lūgšanas. Ilggadējais sabiedriskās miera meditāciju grupas vadītājs ANO mītnē  Ņujorkā , UNESCO miera  balvas un Mātes Terēzes  ordeņa laureāts Šrī Činmojs(1931-2007) manuprāt, ļoti  kodolīgi atklāj šo jautājumu.  Nupat  latviski  apgādā „Zvaigzne ABC”  klajā nāk  šī  autora populārais  darbs  „Prieka spārni” , kur  mēs  varam lasīt sekojošas rindas:
  „Atšķirība starp lūgšanu un meditāciju ir šāda: lūdzoties mēs jūtam, ka mūsu esamība līdzinās aizvien pieaugošai liesmai. Lūgšanas būtība ir sasniegt Dievu, kāpjot uz augšu. Meditācijā mēs iemetam sevi neizmērojamā, bezgalīgā miera un sajūsmas jūrā vai arī aicinām šo neizsmeļamo Plašumu ienākt mūsos. „
Lūgšana un meditācija ir kā vienas monētas divas puses. Tās abas ir ļoti efektīvas. Kad es lūdzos, es runāju, Dievs klausās. Kad meditēju, Dievs runā, es klausos. Lūdzoties mēs paceļamies pie Dieva; kad meditējam, Dievs nonāk pie mums. Galu galā - abējādi gūstam to pašu rezultātu. Taču mums jāsaprot, ka lūgšanas laikā mēs jūtamies šķirti no Dieva. Mums šķiet, ka Dievs atrodas vienā vietā, bet mēs kādā citā. Mēs paceļam augšup skatienu un saucam Viņu, bet nezinām, kad un kā Viņš atbildēs uz mūsu lūgšanām. Meditācija saka: “Dievs nav nedz akls, nedz kurls. Viņš zina, kas jāpaveic, lai piepildītu Sevi manī, caur mani. Es uzturēšos apgarotā klusumā.” Augstāko no lūgšanām ir izteicis Kristus: “Tava Griba lai notiek!” Šajā lūgšanā sākas meditācija. Kur lūgšana beidz savu ceļojumu, sākas meditācija.  Meditācija ir kā gremdēšanās jūras dzīlēs, kur viss ir kluss un rāms. Virspusē var būt daudz viļņu, bet dzelmi tie neskar. Savos dziļumos jūra ir pats klusums. Sākot meditēt, mēs mēģinām sasniegt iekšējo būtni, savu patieso būtību jeb jūras dzīles. Tad, ja no ārpasaules nāks viļņi, tie mūs neaizsniegs. Bailes, šaubas, uztraukums un visa zemes kņada ir aizskalota prom, jo mūsos valda nesatricināms miers. Domas mūs nespēj traucēt, jo mūsu prāts ir pats miers, pats klusums, pati vienotība. Līdzīgi zivīm jūrā tās lēkā un peld, taču neatstāj mūsos pēdas. Atrodoties savā augstākajā meditācijā, mēs izjūtam, ka esam jūra un jūrā mītošais nespēj mūs traucēt. Mēs jūtam, ka esam debesis, un visi garām lidojošie putni mūs nespēj traucēt. Mūsu prāts ir debesis, un mūsu sirds ir bezgalīgā jūra. Tā ir meditācija.”

Izcilie meditācijas meistari  arvien uzsvēra un uzsver  meditācijas, lūgšanas un visas garīgās prakses  kopumā saikni ar sirds šķīstību, mieru, klusumu , patiesumu, līdzcietību un tikumiskumu. Ja kāds, kurš tiek uzlūkots par garīgu autoritāti vai jogas skolotāju, nemāca un neciena sirds tikumiskās īpašības , tad tas ļauj apšaubīt viņa kompetenci un labo gribu.  Ir vēl pāris lietas – ja garīgs skolotājs jogā uzlūko sevi par vienīgo autoritāti  vai savu skolu par vienīgo  pilnvērtīgo garīgo ceļu, tad tā vairs nav joga, bet reliģija.  Garīgās pilnveidošanās filozofija Vēdās un Jogā uzsver, ka ceļi var būt dažādi , bet Pirmsākums ir viens.  Patiesība/Dievs ir viens, tik viedie to dēvē dažādos vārdos. Bet kā lai mēs atpazīstam to, kā mums aiz dažādiem vārdiem nepazaudēt ceļu? Un šeit nāk talkā mūsu iedzimtā sirds spēja, mūsu intuīcija un īpašā zināšana, ticība labajam. Antuāns de Sent- Ekziperī  pauda zelta domu savā darbā „Mazais princis”: “Būtiskais nav acīm saskatāms, modra vien sirds”.
Mūsu sirds patiesums, tīrība, mīlestība un nesavtīgums rāda un rādīs mums  īsto ceļu, bet, ja mēs sekosim tikai ārējiem vārdiem, taustāmajam, tradīcijām vai prāta formulām, mēs varam apmaldīties, jo prāts nav kompetents padomdevējs tajā, ko saskatīt spēj vien  tīra sirds. 
 
Savukārt, lai šī sirds spēja attīstītos, mums  ir vajadzīga ikdienas vingrināšanās lūgšanā , meditācijā un kalpošanā līdzcilvēkiem, dabai un sabiedrībai.  Nav aizas starp Dievu un Dieva radīto - Visaugstākais aptver visu, pauž visu , ir visā un stāv pāri visam  - iedvesmojot katru iet ceļu no šaurākas uztveres un seklāka redzējuma uz Viņa Paša plašumu, bezgalību un nemirstību. Tik tā ir īstenojams Jēzus slavenais aicinājums: „Esiet kā mūsu Debesu Tēvs”, kas nāk līdz ar atgādinājumu: „Debesu valstība ir jūsos”.

Meditācija, ja tā ir patiesa– nav nekāda „astrālā interneta pieslēgšana”. Gan senā, gan mūsdienu meditācijas pieredze akcentē, ka meditācija ir spēcinošs un labestīgs klusums;  meditācijā noris mūsu dvēseles un Radītāja saruna bez vārdiem  caur mīlestību un klusumu; tā nav  ekstātiska eiforija, klaigāšana, suģestējoša pašiedvesma vai hipnotiska neiro-lingvistiska programmēšana, bet gan  sirds plašuma piedzīvojums; nevis balsu dzirdēšana, auru redzēšana vai vēl naivāk - iznākšana ārpus ķermeņa un  lidošana astrālos tuneļos, bet gan  sevis kā Dieva bērna savā sirdī apjausma šeit un tagad.
Kur gan  patiesi viedam lidināties, ja sirds dziļumā ir bezgalīgas gaismas avots un mūsu iekšējais stūrmanis ir pats Visuma Radītājs?  Ja cilvēks neapjauš un neseko šai vienkāršajai patiesībai , tad viņam īsti nav izpratnes par garīgo realitāti.  Ja cilvēks  tā vietā, lai mācītos klusumu sirdī, meklē asākas un spalgākas izjūtas , lēkā un kliedz alejuja vai Allah akbar (Allahs ir dižs), tad  kā gan viņam sadzirdēt  savas  dvēseles čukstus? 

Meditācijas sūtība ir atklāt augstāko un labāko cilvēka sirdī un palīdzēt tam kļūt saskanīgam ar sevi un pasauli. Jo meditācijas ir garīgās jeb augstās jogas kodols, bet joga nozīmē nosvērtu un  apzinātu  vienotību (nevis ekstātisku lēkāšanu vai eiforisku lidināšanos) , saskanību ar sevi un Radītāju visā.  Daudzus gadus  no darba brīvajā laikā , sabiedriskā kārtā vadot sirds meditācijas nodarbības, esmu ievērojis arī to, ka narkotiku , t.sk.  „zālītes”, alus un citu apreibinātāju  agresīvās reklāmas  iespaidā internetā rodas aplams priekšstats, ka meditācijas joga var būt ar to apvienota. To ļaužu vidū, kuri grib mākslīgi stimulēt savu radošumu, reibināmie tiek miksēti ar vārdu meditācija. Šeit izklaides un iekšējās pilnveidošanās miksētāji būs jāsarūgtina – lai arī reibums un dullums var tikt raksturots kā meditatīvs  stāvoklis,  tas nav savienojams ar meditāciju kaut vai  viena  paša iemesla  dēļ– tas  vairo aprobežotību, morāli notrulina, grauj atbildību un veselību, kas ir tiešie meditācijas jogas augļi.  Kad Joga veidojās pirms trim tūkstošiem gadu , tad tās kodols bija koncentrēšanās,  savācot uzmanību uz cēlāko un tīrāko sevī un nomierinot elpu. Meditācijā ļaujot tam mazajam cēluma un gaismas pumpuram savā sirdī ar  labvēlību un iztēles atbalstu lēnām plaukt un paplašināties, kā paplašinās apvārsnis, kāpjot kalnā.

Meditāciju mācās , mācoties koncentrēties. Ja nav lāga koncentrēšanās, ja nav lāga sēklas sētas, tad velti laisti un gaidi, - meditācijas puķu dobē nekas neaugs. Sākumā iemācies noturēt uzmanību uz cēlāko un tīrāko savā sirdī un vien tad ļauj tam augt! Šī apzinātā augsme un skaidrā modrība, kuru mācās caur regularitāti, arī atklāj mums meditācijas bagātības.

Vēl ir svarīgi piebilst sekojošo - nav tā, ka meditācija būtu kādam nepiemērota vai kāds nespētu to apgūt – tas ir tikai piemērotas pieejas un uzcītīga, regulāra darba  jautājums. (Vienīgais izņēmums ir rīcībnespēja/nepieskaitāmība ar  garīgiem traucējumiem, jo tie neļauj praktizēt apzinātību, - šiem cilvēkiem labāk piemēroti fiziskie vingrojumi.)  Vēdu bramaņi  ievēroja cilvēkam iedzimto spēju piedzīvot  spontānus vienotības, saplūsmes brīžus ar dabu, visumu – tad viņi  nolēma šo iedzimto spēju kopt un vingrināt, lai tā kļūtu līdzsvarota un apzināta, lai cilvēks varētu dzīvot, ikdienā daudz dziļāk redzot lietas un daudz plašāk uztverot norises sev apkārt.   Tieši iedzimtās meditācijas spējas izkopšanas un pilnveidošanas darbs tika nosaukts par jogas praksi jeb praksi būt  sajūgtam  vienā veselumā ar dvēseli un Dievu, nevis nojūgties ar apreibinošiem līdzekļiem  vai apdullināties  ar  skaļu ārdīšanos lielās grupās, kas raksturīga  manipulatīvajām  psiholoģijas un vudu maģijas praksēm. 

         Jo vairāk cilvēks meditācijā izkopj iekšējo mieru un sirds apzinātību, jo mazāk viņš tiek pakļauts visāda veida ietekmei no malas un manipulācijām, tostarp arī politiskajām.  Meditācija ir ārkārtīgi praktiska lieta, – ja  ikdienā mājās un arī darbā varu mazāk uztraukties par sīkumiem, mazāk vilties un dusmoties nieku dēļ, ja man ir gaišāks un radošāks skatījums uz lietām – protams, vinnētājs esmu gan es pats, gan mana veselība , gan tie ļaudis , kas ir man līdzās.  Tāpat pamazām vingrinoties sirds meditācijā uz mieru un tīrību, kļūst skaidrāk redzams, ko var mainīt un uzlabot dzīvē, lai būtu mazāk  lieku tēriņu un emocionālu zaudējumu.  Padarot meditācijas praksi par daļu no ikdienas rituma, mēs ar laiku neizmērojami kāpinām savu dzīve kvalitāti. Mēs kļūstam par labākiem šīs zemes un visas pasaules pilsoņiem.

Pasaule mainās mainoties mūsu attieksmei.  Sākam ar sevi un mums līdzi sekos viss pārējais.  Arī Laime ataust no sirds dzīlēm. Dzīvosim tā , lai sirds nav apmākusies – meditācija un lūgšana palīdzēs mums, neatkarīgi no mūsu uzskatiem! Galvās mīt juceklis, sirdī dīgst un aug skaidrība, miers un vienotība.   Mūsu Latvija gaida uz katru cilvēku, kurš apņemas pilnveidot un kopt sevi – jo kopjot sevi, mēs kopjam to zemi, kura ir mūsu mājas, un kalpojam ikkatram, kas ir mums līdzās.  Mums nav tik ļoti vajadzīgi intelektuāli spīdoši cilvēki, cik mums ir vajadzīgi cilvēki ,kuru prāts ir pakārtots sirds labestībai. Sirds meditācija ir ļoti vērtīgs palīgs šajos centienos.

Tautasdziesma  mums  atgādina par patieso garīgo tiecību -” Dod Dieviņi kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā!”  Dod Dieviņi  tiekties un augt iekšēji un ārēji, nebīties darba, nebīties trūkumu un nepilnību, bet skatīt un katru dienu pārskatīt to labo, ko esam darījuši un ko gatavojamies darīt un to labo, ko citi darījuši un gatavojas darīt – vienīgi tam ir patiesa vērtība, ja vēlamies augt , nevis izčākstēt vaimanās par pagātni.

Sākot gadu, atcerējos Šrī Činmoja dzejas rindu, ko var uzlūkot arī kā moto visam gadam – izelpo pagātnes putekļus, ieelpo nākotnes aromātu!

Valdis Svirskis

Ceļā pie lasītāju sirdīm meditācijas meistara Šrī Činmoja grāmata «PRIEKA SPĀRNI»

Pie latviešu lasītāja dodas izcilā mūsdienu meditācijas meistara, mūziķa, mākslinieka, Mahātmas Gandija miera balvas un UNESCO medaļas laureāta Šrī Činmoja (1931-2007) grāmata «Prieka spārni». Grāmatu tulkojis filosofijas un reliģisko ideju pasniedzējs un Šrī Činmoja māceklis Valdis Svirskis. Grāmatu klajā laidis «Apgāds Zvaigzne ABC».

Grāmatas vāku rotā autora zīmēts putns, kas jau ir atvēzējis spārnus lidojumam un ir gatavs būt par mūsu ceļvedi iekšējā miera un dvēseles piepildījuma meklējumos. Šajā darbā lasītājs varēs iepazīties ar dziļu un reizē ļoti vienkāršu skatījumu uz meditāciju un garīgās pilnveidošanās pamatvērtībām – mīlestību, līdzcietību, iekšējo mieru, patiesumu, piedošanu, prieku, pacietību utt. Grāmatas vērtību nosaka tas, ka atšķirībā no vairuma līdz šim latviešu valodā izdotajām šādas tematikas grāmatām «Prieka spārnu» autors nav citu cilvēku ideju pārstāstītājs vai teorētiķis, bet gan tiešas iekšējās pieredzes nesējs, kas kopš 12 gadu vecuma sasniedzis augstākās jogas pakāpes un 37 gadus sabiedriskā kārtā vadījis miera meditācijas grupu ANO mītnē Ņujorkā.

Grāmatas lappusēs vienkāršā un sirsnīgā veidā atklājas viņa gadu desmitu pieredzes bagātība. Grāmatu ir viegli lasīt, un tai ir liels ierosmes spēks, tā var iedvesmot mūs tiekties pēc izaugsmes un atbalstīt savu tautu un cilvēci to tīrākajos un patiesākajos centienos.
Garīgās un fiziskās pilnveidošanās tematika, meditācija, joga kļūst arvien aktuālāka un arī Latvijā jūtami pieaug to cilvēku skaits, kas iedziļinās šādos jautājumos un meklē savu ceļu, savas atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem. 

             Šrī Činmojs tiecas parādīt to, cik nozīmīgas ir tikumiskās vērtības mūsdienu cilvēka un sabiedrības dzīvē; viņš uzsver, ka tieši tikumiskās vērtības un to izkopšana ir meditācijas un jogas pamatsūtība, kas var viegli piemirsties, sastopoties ar neskaitāmām reklāmām, kurās joga asociējas vien ar vingrošanu slaidumam, bet garīgā pilnveidošanās līdzinās ceļojumam uz tālām zemēm vai kādu mistiku. 

Grāmata sniedz praktiskus padomus, kā pārvarēt šķēršļus, kurus mūsu dzīvē rada nedrošība, šaubas, nemiers, skaudība un bailes. Ja cilvēks tieksies būt patiess savās domās, tīrs savās jūtās, tad viņam nevajadzēs dzīties pēc laimes, jo tā pati steigsies viņam pretī.  Ja esam pieļāvuši kļūdu, neskatoties uz vislabākajiem centieniem, mums jāatceras, ka labāk ir tiekties pilnveidot sevi, nevis vaimanāt par pagātnes neveiksmēm.

Autors atgādina lasītājam, ka «vienīgi apmierinot iekšējās dzīves izsalkumu, patieso nozīmi iemanto arī mūsu ārējā dzīve… katram no mums ir jātiecas darīt otru laimīgu, jo, vienīgi esot laimīgiem, mums var būt miers. Ja mums izdosies patiesi un ar mīlestību kādu padarīt laimīgu, tad šim cilvēkam būs vienīgi labestīga attieksme pret mums. Tā no laimes mēs iemantojam mieru un no miera iegūstam laimi.»
«Mūsu sabiedrībai ļoti svarīgi ir apjaust sirds vienojošo spēku, lai pārvarētu nedrošību un negatīvismu. Kā tad var rasties šāda izmaiņa sabiedrībā? Vien tā, ka katrs no mums centīsies praktiski spēcināt savas sirds īpašības, savus prieka spārnus.»

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana