Jaunais gads sagaidīts. Decembrim raksturīgie svinēšanas trakumi nu aiz muguras - vairs nav jāsteidz sautēt kāpostus, aulekšot pie friziera un gādāt dāvaniņas. Iestājies atslābums, ļaudis kļuvuši rāmāki. Pasaulē arvien pieaug Nesteidzības jeb lēnīguma (varbūt palēninājuma?) (slow mowement) filozofijas piekritēju skaits - tie ir cilvēki, kas nevēlas traukties līdzi joņojošam baram un kratīties līdzi drudžainajos materiālās pasaules ritmos.
Viņi saprot, ka modernā pasaule, saukdama uz ātras peļņas kultu, var aizraut bezdibenī. Jau tagad cilvēki jūt, ka zūd ģimeniskās saites, atzīstas, ka ir pārstrādājušies un izdeguši.
Šīs kustības krusttēvs ir Karls Onors, kura 2004. gada grāmata „Nesteidzības slavinājums” kļuvusi par starptautisku bestselleru. Viņš atceras, ka reiz pēc kādas tikšanās pie viņa pienācis garīdznieks un atzinies – „Nupat sapratu, ka pēdējā laikā esmu sācis lūgties par ātru.” Nesen Japānā esot nodibinājusies Laisko kustība, bet Austrijā – Laika palēnināšanas biedrība. Šie cilvēki ir pārliecināti par nesteidzības aktualitāti. Viņi izvēlas lēnām ēst, prātīgi ceļot, mierīgi audzināt bērnus, pat nesteidzīgi mīlēties!
Neapturamas, trokšņainas informācijas lavīnā cilvēkam var bojāties vidusauss šūnas, pasliktināties sirdsdarbība, izpalikt miegs, var zust sasaiste ar savu bezapziņu. Laikmeta globalizācijas kults var iznīcināt indivīdu. Prāts kā bangojošs okeāns liek cilvēkam traukties, mutuļot ap sevi, pašam sevi iedzenot stresā. Šo problēmu risināšanai var izmantot klusuma metodi. Klusumu kā svētbrīdi un meditāciju.
„Klusums ir stiprinājums dvēselei, Dieva dāvana. Bez klusuma mēs varam nonīkt, apjukt vai zaudēt spēju īstenot savu potenciālu.
Klusums ir brīnišķīga vieta, kur notiek lieliskas lietas... Klusumā mēs nonākam saskarē ar savu iekšējo balsi, intuīciju, dziļākajām izjūtām, sapņiem un vēlmēm... Klusumā atrodam atbildes uz jautājumiem, kas mūs uztrauc, un risinājumus problēmām, kas šķiet neatrisināmas.
Tāpēc nebaidies no klusuma. Tiecies pēc klusuma, jo klusums ir tavs draugs. Klusums ir patiesa svētība.”
/B. Bergere "Spēkavots dvēselei"/ Kanādiešu teologs Andrē Bošamps teicis, ka „līdzsvaram starp savu iekšējo „es” un apkārtējo vidi ir jābūt izkoptam līdz tādam līmenim, lai blakus dzirdamie trokšņi mums netraucētu domāt.”
Tomēr dažkārt, kad cilvēks atrodas depresīvā stāvoklī, klusums var pastiprināt vientulības sajūtu. Dažs apzināti meklē troksni kā narkotiku, ar ko aizpildīt savu tukšumu, jo baidās palikt vienatnē ar savu iekšējā klusuma tuksnesi. Bet var mēģināt pakāpeniski iedraudzēties ar klusumu. Meklējiet ar harmoniski līdzsvarotām skaņām piepildītu klusumu! Kādam tas būs baznīcā, citam – mežā vai mazdārziņā. Novēlam ikkatram klusumā atrast sevi pašu, citus cilvēkus un sadzirdēt Dievu! Izraujies no pasaules burzmas, atļaujies attālināties no sabiedrības un ieklausies savā Sirdī! Izbaudi klusumu un iekšējo mieru!
Piedāvāju piecu cilvēku atbildes uz trīs jautājumiem –
1. Ko Tev nozīmē klusums un nesteidzība?
2. Kāpēc daudzi jūtas labāk atrasties trokšņainā vidē?
3. Kāpēc vecāki cilvēki vairāk tiecas pēc klusuma?
Zita Valka, netradicionālo deju studijas „Arabeska” vadītāja -
1.Atgādinājums par meditāciju.
2.Bēg no sevis...
3.Apzināti vai neapzināti gatavojas transformācijai.
Liepājniece Rita Rozentāle -
1. Klusums ir viena no manas dzīves pamatvērtībām. Klusumā es domāju, lasu un rakstu. Klusums ļauj koncentrēties, uztvert lasāmo vai pierakstīt domu. Klusums nomierina un ļauj uztvert dabas skaņas – gaiļa dziesmu no rīta un sīko putniņu priecīgo vīterošanu.
Nesteidzība ir tad, ja man izdodas visu saplānot pietiekami savlaicīgi, bet tas man vēl ir jāmācās. Pasaule mums apkārt šobrīd ir ļoti dinamiska. Man nesteidzīgums izpaužas vēlos pavasara vakaros, kad reizē ar tumsu nāku mājās no sava dārziņa, pamatīgi nogurusi un bezgala laimīga, vienota ar Visaugstāko, jo Zemei esmu iedevusi sēklas, bet pretī dāsni saņēmusi dvēseles prieku un gara enerģiju. Šīs fantastiskās sajūtas dēļ ir vērts dzīvot! Tas ir mans nesteidzīgums un Dieva dāvana kopt šo zemīti.
2. Tāpēc, ka cilvēki pārsvarā dzīvo vēlmju varā. Cilvēki netiek mācīti domāt un ieklausīties sevī, savas iekšējās būtības balsī. Kāds noteikti baidās palikt klusumā, viens ar savām domām, jo tad kļūst dzirdama sirdsbalss, kas var likt pārvērtēt lietas, situācijas vai attiecības. Tāpēc labāk palikt troksnī, jo tas ir masu dzīvesveids. Tad nav jādomā. Cilvēks pārvēršas par haotisku būtni. Mums ir zināms, kā troksnis iespaido ūdens struktūru, sagraujot harmoniju, Cilvēks pamatā sastāv no ūdens, tātad iedarbība ir tāda pati.
3. Manuprāt, ar gadiem cilvēks vairāk domā un pārdomā, kļūst viedāks. Briedums ir tas, kas ļauj saprast, ka neko būtisku jau vairs nokavēt nevar, ka būtiskās lietas vienalga notiks. Nodzīvotajos gados nemiera ir bijis pietiekami, pienācis laiks sakārtoties, organisms vibrē mierīgāk un harmoniskāk. Iespējams, ka ķermeņa fiziskais stāvoklis liek palēnināt soli un vērīgāk palūkoties apkārt.
Ieva Ramane, žurnāliste -
1. Klusumu pieņemu kā visu skaņu sintēzi un obligātu manas dzīves sastāvdaļu. Tā ir laiktelpa, kurā visātrāk un vieglāk nonākt saskarsmē ar savu patieso Es, kā arī aprunāties ar Augstākiem Spēkiem, Likteni, Dievu, Eņģeļiem. Viņi gaida, kad cilvēks pievērsīsies tieši viņiem, bez blakus efektiem – mūzikas, TV, citu sabiedrības.
Klusums runā, turklāt daudz krāsaināk, skaļāk un patiesāk par jebko citu, bet daļai cilvēku ir grūti to pieņemt. Klusuma nepieņemšanai var būt daudz iemeslu, bet tie visi ir cilvēkā pašā.
Nesteidzības sinonīms ir paļaušanās, tāda kā pārliecība par sava ceļa pareizumu. Tā ir pārliecība, ka neko nevar nokavēt un līdz ar to mazinās nemiers, agresivitāte un bailes. Sajūtot katras kājas pieskārienu zemei, cilvēks nonāk saiknē ar Zemes Māti un sevi iezemē. Pietiek normālā gaitā pastaigāt piecas minūtes, sajust pēdu pieskārienus zemei, lai uzreiz iestātos šeit un tagad sajūta. Ja šo praksi katru dienu atkārto, ar laiku saikne ar zemi iestājas pati par sevi, dodot mieru, iespējas, kā arī aizvedot tieši tur, kur vēlams būt.
Manuprāt, nokavēt nedrīkst tikai pašas dzemdības – tas smieklu lappusītei. Un vēl: nevar nedaudz nokavēt lidmašīnas pacelšanos.
2. Manuprāt, trokšņainas vides meklēšana ir daļēja bēgšana no sevis. Savukārt vēlme būt tur, kur ir daudz cilvēku, jau ir programma, lai atturētu cilvēku no tikšanās ar savu īsto būtību. Tas tiek darīts tāpēc, lai ar masām varētu manipulēt. Par to der padomāt jebkuram.
3.Ne vienmēr vecie cilvēki tiecas pēc klusuma. No psihiatrijas viedokļa tāds absolūts klusums veciem cilvēkiem ir pat bīstams, jo tuvina aiziešanai. Dvēselei patīk bērnu smiekli, kāju dipoņa, citas skaņas, arī tās, ko daba dod. Protams, ka ar mēru.
Gados vecs cilvēks, ja ir pie pilna saprāta, nonāk pie atziņām par dzīvē pieredzēto –gan labo, gan mazāk labo, pievēršas īstajam, patiesajam vērtējumam, kas tad īsti ir bijis svarīgs dzīvē. Klusums atbild uz daudzajiem jautājumiem, lai cik gadu būtu cilvēkam.
Mums pirms vairākiem gadiem atslēdza elektrību. Bija periods, kad nespējām samaksāt. Tas notika vasarā. Bērni bija dusmīgi un neapmierināti, jo izpalika TV, dators un daudz cita. Kad manam jaunākajam dēlam (14 gadi) dusmas bija noskrējušas, kādu rītu pamodās ar vārdiem: „Mamm, kāda savāda sajūta, kā Ziemassvētkos...Tāds kā svētums ienācis mūsu mājā.” To izdarīja Klusums, bet mana sirds tobrīd gavilēja!
Antra Mazika, radošās apvienības „Tējas istaba”” vadītāja -
1. Tā kā esam visai liela ģimene, tad klusums un nesteidzība man nozīmē daudz. Baudu tos mirkļus, kad varu pabūt klusumā ar sevi - dzerot rīta kafiju, kad visi guļ. Kad atnāku mājās vai uz darbu, neslēdzu uzreiz radio. Man patīk dzirdēt pilsētas dunoņu sev apkārt- arī tas ir sava veida klusums. Ar nesteidzību ir grūtāk, man patīk rosīties un darboties un cenšos to darīt nesteidzīgi, bet ne vienmēr tas sanāk.
2. Klusums uzliek atbildību, klusums var būt draudīgs, klusums liek domāt. Varbūt tāpēc cilvēki bieži labāk izvēlas būt trokšņainā vidē.
3. Tīri cilvēcīgi - solis paliek lēnāks, ausis vairs tik labi nedzird, laiks liek apstāties un padomāt par vērtībām, kas mums ir līdzās - klusums un nesteidzība ir vienas no tām.
Velga Deksne, Dobeles Ezotērikas interesentu biedrības ''Ceļš'' valdes priekšsēdētāja
Kādā augusta rītā mani modināja dzejolis, kas beidzās ar rindām:
...lai vējš stāv rāms un netraucē
man sadzirdēt klusuma elpu-
to vareno Dieva mūziku,
kas piepilda Visuma telpu...
Tad es vēl nezināju, ka pēc mēneša Augstākie spēki man dāvās laimi piedalīties Valda Svirska Sirds meditācijas jogas nodarbībās, kur es iepazinu apgarotu klusumu. Tik bezgalīgu un visaptverošu!
Tādu, ko spēj sniegt meditācija - kad sevi var atrast klusumā un apjaust, kā dvēsele atveras klusumā.
Meditāciju meistars un garīgais skolotājs Šrī Činmojs teicis:
''Meditācija ir spēcinošs un piepildījumu sniedzošs klusums. Klusums ir izteiksmīga neizsakāmā izpausme.''
un
Tādu, ko spēj sniegt meditācija - kad sevi var atrast klusumā un apjaust, kā dvēsele atveras klusumā.
Meditāciju meistars un garīgais skolotājs Šrī Činmojs teicis:
''Meditācija ir spēcinošs un piepildījumu sniedzošs klusums. Klusums ir izteiksmīga neizsakāmā izpausme.''
un
''Brīžiem man jābūt klusam,
Jo tikai tā varu
Zināt mazliet labāk,
Spriest mazliet gudrāk,
Kļūt nedaudz pilnīgāks,
Nonākt pie Dieva nedaudz ātrāk.''
Ja sirdī ir miers, tad nav vairs kur steigties, atliek vien tajā gremdēties. Un baudīt visu, kas skaists- vai tas būtu zieds, saulriets, ūdens vai klusums dabā, kur vēja šalkas un putnu dziesmas ir kā klusuma sastāvdaļas. Man nav garlaicīgi ar sevi...ne vienatnē, ne klusumā...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru