02 februāris, 2012

PIEDZĪVOTA SIMTĀ ZIEMA

2012. gada 1.janvārī nīceniecei Katrīnai Laurei apritēja 100 gadi. No skata gaiša un trausla, bet var just gara stiprumu, lauku cilvēka skarbo dzīves tvērienu. Viņa mums ir Dieva dota dāvana – tā par viņu mīļi saka radinieki.
- Viegla dzīve nav bijusi, strādāju dūšīgi, vienos darbos. Dzīvoju pie patēva. Lika strādāt no četrpadsmit gadiem kā šujmašīnai.
Bija jādakšo siena vezumi. Dunduri pa to dienu ēda zirgus nost! Patēvs mina, bet es dakšoju. Bet es biju vēl bērns! Patēvs tomēr nav īstais tēvs. Ciemā viņu sauca par Māķēnu velnu (iesmejas). Briesmīgs, negants, skrēja pa grāvjiem, tomēr nenositās. Kāds viņu vadīja. Dievs tas nebija.
Pašam bija četri bērni, visi bija kurlmēmi. Man bija jāvāķ. Ja kas, es vienmēr pēc tam biju vainīga, kas tad cits...
Patēvs nelaida skolā. Es tikai divi ar pusi gadu tur gāju. Lasīt māku, rēķināt arī. Muļķīte neesmu.

- Kāpēc tik agri apprecējāties – 17 gados?

- Man grūti gāja ar patēvu... mamma atļāva precēties. Vīrs nebija dzērājs, tāds kārtīgs. Četri gadi vecāks. Pirmo uzcēlām šķūni, tad mūra māju, vienā galā ietaisījām dzīvokli, līdz uznāca karš... viņu nošāva. Paliku viena ar diviem maziem bērniem.... karš beidzās. Man lopu daudz bija  – piecas govis, divi zirgi, sivēnmāte, aitas. Bet es tikai viena... kaimiņos dzīvoja amatnieks, viņš sāka man līdzēt saimniecībā... dzīvojām tāpat, nesarakstījāmies. Pirmais vīrs bija labs, tikai viņu nemīlēju. Bet tomēr gaidīju, varbūt no kara pārnāks (ieraudas)...

- Kas jums palīdz grūtos brīžos?

- Pēc kara sāku iet uz Vasarasvētku draudzi. Tagad esmu baptistos. Dažreiz mani aizved ar mašīnu uz baznīcu, kādreiz braucām ar zirgu. Klausos kristīgo radio, tur dikti smuki runā... Man Dievs palīdz, cits neviens nevar līdzēt...

- Vai jums rados ir ilgdzīvotāji?
- Nav tādu. Mamma, omamma nomira septiņdesmit astoņos gados. Pusmāsa līdz deviņdesmit vienam gadam nodzīvoja. Es tomēr esmu visvecākā. Nezinu, kā tas var būt.

- Kāds ir jūsu dienas režīms?

- Neko nedaru, nu... varbūt nomazgāju traukus. Tagad man miegs nāk bezjēdzīgs. Pa dienu šunelis neļauj pagulēt, rej (labradora kucēns – S.D.). Vakaros pa kristīgo radio noklausos svētziņas un desmitos eju gulēt. Septiņos trīsdesmit ceļos. Televizoru neskatos. Acis neļauj. Tagad švakāk ar to lasīšanu. Bet gandrīz katru dienu Bībeli lasu, pāris nodaļas vismaz.
- Man jūsu meita teica, ka dārzā noņēmāt spaini ķiploku. Ka dodat padomus, kā jāsēj.
- Nu pagājušogad varēju... tagad vairs nevaru. Arvien kājas paliek piekusušas. Laikam tie gadi velk uz leju... Jaunībā ārstu nevajadzēja. Nesāpēja nekas. Tagad sāp sirds, ceļi, rokas. Nevaru vairs labi dzirdēt- jau kādu gadu. Neatceros, ko es gribu darīt. Pieeju pie skapja, neatceros ko man vajadzēja. Man bail, ka neiznāk liktenīgi ar to šuneli. Palaidnieks pinās pa trepēm man pa kājām. Viņš ir stiprs! Tikpat kā 30 kīlo! Ar to sunīti mokas, stiprāks par mani. Piesaucu Dievu, lai nenokrītu no trepēm. 

- Ko jūs ēdāt bērnībā?

- Siļķe, rūgušpiens, kartupeļi, rudzu maize – šie ir mani mīļākie ēdieni. Ja bērni dabūja baltmaizi – tas bija gardums! Kāposti man ļoti garšoja. Maizīti paši cepām. Sprūtes (kāļus – S.D.) cepām, griezām pie zupām.
- Vai ir kas, ko nemaz neēdat?
- Putraimzupas man negaršo. Kūkas negaršo. Veikala sulas nevaru iedzert, tur skābe klāt, tad man dedzina. Smagos ēdienus, gaļu arī negribas. 

- Kas jums īpaši garšo?

- Garšo baltmaize ar krējumiņu un cukuru. Man garšo lēna kapeja. Un trīs karotes cukura. Kādreiz pati grauzdēju cigoriņus, kviešus liku klāt. Ļoti garšīga kapeja. Neatceros, vai rudzus arī klāt grauzdēju. 

- Vai alkoholu lietojat?

- Nepavisam nē. Man reiz uzspieda, manīju, ka galvā kaut kas... Kā tādu var iedzert?!
- Ko novēlat jaunai paaudzei?
- Lai kalpo Dievam. Būt saticīgiem. Lai viss tas labākais būtu.

Intervēja Sanita Dejus

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana