07 februāris, 2012

SAVAS DVĒSELES SAULĒ

      Ceļš ir miers, ceļš ir tiekšanās, ceļš ir piepildījums. Katrs mūsu solis ir diena, katra ieelpa ir mirklis, kurā ris mūsu ceļš. Kad tuvojas kārtējā gadumija,  mēs varam skaidri sajust šī mūsu ceļa īpašo vērtību, mēs varam atskārst  tā netveramo svētību dzīvē.
      Kas ir mūsu dzīve, un kas ir tas laiks, ko mēs saucam par dzīvi?  Kas īsti būs tas, ko mēs spēsim nosaukt par savu dzīvi šī vārda dziļākajā un šķīstākajā nozīmē?
     Tas būs mūsu ceļš, mūsu dienas un nakts sirds rūpes, kad mēs atmetam kā vecas grabažas vienaldzību , iedomību un  slinkumu;  kad mums ir ko dod , pat ja mums it kā nekā nav; kad sirds saka, ka dzīves piepildījums ir sapņot un pakāpties pāri pat visneiedomājamākajiem sapņiem;
kad mūsos klusi gaismojas augšup kāpjoša  tiecības liesma, kas atklāj mums senseno vienotību ar  Radītāju, ar Visaugstāko, kas mazāks par vismazāko un reizē lielāks par vislielāko un elpo mūsu svētslēptā sirdī, kā to pirms tūkstošiem gadu teica mūsu tālie priekšteči.

     Dzīves ceļš – tu esi pati dzīve, tu esi tas, kas padara mūs par cienīgiem būt arvien vairāk cilvēcīgiem un visbeidzot arī dievišķi pilnīgiem, kā mums to vēlēja Jēzus no Nācaretes: Esiet pilnīgi kā Debesu Tēvs! Tik no mūsu katra ikdienas patiesās tiecības, meditācijas un lūgšanas atkarīgs, vai šim vēlējumam lemts  īstenoties. Šrī Činmojs reiz novēlēja ko patiesi nozīmīgu - atgādinājumu, ka mūsu ceļš, nav tikai mūsu , bet visas pasaules ceļš: „Kalpot pasaulei vislabāk  nozīmē pilnveidot sevi, lai pasaule var uzelpot no tā, ka par vienu  sliktu cilvēku ir mazāk.”

      Izmantosim Adventes laiku un gadu miju, lai biežāk un ilgāk pavadītu laiku sirdī, savas dvēseles saulē. Tad mums būs ko piedāvāt ārpasaulei. Sākumā mums ir jābūt klusiem, un meditācijā jāienirst dziļi savā sirdī. Tālāk mums jāsasparojas, lai to gaišumu un mieru, ko mēs tur rodam, iznestu pasaulē un dalītos ar to vienkārši tāpat, neko neprasot pretī. Un lai mūs pavada Raiņa  atziņa: Gūt var ņemot , gūt var dodot – dodot gūtais neatņemams!
Mīlestībā, Valdis Svirskis.

***
sniegota ūdeņu dzija                                                      
vizošā laternu miglā
vēja pirkstos aužas
decembra gobelēnā
mākoņu gaismēnas vējā
saulstarus vij ar lietu
es ieklausos mierā
un gaidu uz sniegu

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana