Miķeļdiena Dobelē

29. septembrī plkst. 13.oo Dobeles novadpētniecības muzejā notika
Ezoterikas biedrības ''Ceļš'' (Dobele) un ''Viedums'' (Liepāja)
sadraudzības pasākums:

Latviešiem bija SAVA reliģija

http://www.draugiem.lv/blogs/?p=7361137

Svētceļojums uz Sevi

Mēs traucamies apskatīt svešas un tālas zemes, bet cik daudz neparastu vietu ir mūsu pašu dzimtenē! Dejotāja Vija Vētra reiz teica – īstā Latvija ir laukos. Tad nu dosimies pie mātes dabas!

Par vienu no noslēpumainākajām Latvijas vietām uzskata  Velnezeru – 1,9 ha lielu ezeru, kura unikalitāte raksturojama ar dzidrākā Latvijas ezera godu, kaut tur nav avotu un caurteces, un ar netipiski mazu ūdensaugu un zivju daudzumu.
Ezers atrodas dažu kilometru attālumā no Aglonas, dabas lieguma statusā ir 32 gadus.

Par garīgo praksi un reliģiju

Sekojot iekšējam pamudinājumam, cilvēkam nav obligāti jābūt kaut kādu teoloģisku/reliģisku koncepciju pakļautībā, jo mums ir iespējams apzināties, ka tiešā pieredze atklāj iekšējās pašizziņas ceļu. Koncentrācijas un meditācijas prakse arvien ir bijusi brīva no reliģijas nosacītības. Tā agri tika apzināta kā primārāka par ticējumiem. Mūsdienu indivīdam nav pat obligāti vajadzīgs ne Om, ne Šiva vai Kālī, vai kāda cita hindu, daoistu, islāma, jūdaisma vai kristietības sakrālā persona vai dievība, lai beidzot varētu veiksmīgi meditēt un iedvesmoties no vispārcilvēciskām vērtībām, no Vēdantas vai Kristus vai Budas filosofiskā pasaules redzējuma atziņām, no savas dvēseles ierosmes.

Lai koncentrētos un meklētu īstāko un labāko savā sirdī, nav obligāti vajadzīgi kādi īpaši rituāli, pudžas, ārati, kirtānas, jantras, mandalas. Tanī pat laikā tas viss var būt iemīļots un izmantots.

Kas kaiš man (latvietim) nedzīvot?

Novembrī – mūsu tautas un valsts apzināšanās mēnesī – ielūkosimies sevī. Vairākums no mums esam seno baltu un somugru pēcteči. Bet mēs nevairojamies, aizbraucam, zaudējam (neapjaušam) savu identitāti, vārdu sakot – izzūdam acu priekšā. Kāpēc tā notiek, kas mums kaiš? Saruna ar cilvēkiem, kuri par šo tēmu domājuši daudz, plaši 
un no sirds. "Zināt, es joprojām sapņos redzu, kā izskatās saullēkts pie Ineša ezera vasaras saulgriežu naktī. Visu mūžu atcerēšos reiz piedzīvoto dzirkstoši skaidro ziemas rītu Madonā un to, kā rudenī čaukst krāsainas lapas Ērgļos, kā šalc jūra Pāvilostā, kā pēc silta pavasara lietus smaržo Rīgas bruģis,"

Dievturība un indoeiropiešu reliģiozitāte: kopīgais un atšķirīgais

Kalnietis Baltu Krivulē 2012.
(pirmais no kreisās puses)

Jau kopš Renesanses laikmeta Rietumu pasaulē ir vērojama pastāvīga interese par savu seno garīgo mantojumu, ar to saprotot tautu pirmskristīgās tradīcijas.

Nenoliedzami, ka visām daudzajām indoeiropiešu tautām ir kopīgas saknes. Tālā aizvēsturē indoeiropieši (turpmāk IE) ir bijuši viena tauta ar kopīgu valodu, kas jau daļēji ir restaurēta, kopīgu teritoriju, par kuras atrašanās vietu vēl turpinās strīdi.

Loģiski, ka ir bijuši arī kopīgi ticējumi, kopēja reliģiozitāte – kopēja Tradīcija.

Cik tuva šai kopīgajai garīgajai Tradīcijai ir atjaunotā latviešu (baltu) reliģija - Dievturība?

KLUSUMS

        Kas īsti ir klusums? Kur to varam atrast? Lai iedziļinātos šajā jēdzienā, veiksim kādu eksperimentu. Tipisku pilsētas iedzīvotāju aizvedīsim dziļi, dziļi ziemas mežā, lai tur vairs nedzird ne mašīnu rūkoņu, ne putnu čalas. Tur nav ne TV, ne radio un Interneta, un pat mobilais telefons atrodas ārpus uztveršanas zonas. Cik ilgi viņš to varēs izturēt? Pēc pavisam neilga laika cilvēks izjutīs psiholoģisku stresu. Paradoksāli, bet arī klusums var izraisīt spēcīgu diskomfortu. Tik tiešām – ja dziļi koncentrē uzmanību uz klusumu, var justies apdullināts. Tāpat kā lauku iedzīvotājs no skaļuma jūtas lielpilsētā.

       Var jau teikt, ka tas, ko civilizācija dara ar cilvēku, ir vienkārši šausmīgi. Bet pats galvenais kairinātājs, kas nemitīgi ietekmē cilvēku psihi ir informācija.

         Daudzi  jau atsakās no televizora un preses izdevumiem. Viņi nopietni domā par to, kur aizmukt no neskaitāmām politiskām un ekonomiskām ziņām (un vairs nav tik būtiski, cik tās ir pozitīvas vai negatīvas)

IEELPO NĀKOTNES AROMĀTU

Mūsu, indoeiropiešu, priekšteči - Vēdu viedie bramaņi, cilvēces  senāko filozofisko tekstu Upanišadu rindās pauduši atziņas, kuras  neizsakāmi vienkārši un reizē dziļdomīgi raksturo tās izjūtas, ko izjutu savā sirdī jau tad, kad neko daudz par pasauli un dzīvi vēl nezināju. Kad saskāros ar atsevišķām trīs tūkstošus gadu  senajām Upanišadu  rindām, tās mani piepildīja  ar tādām atklājuma  prieka trīsām, kādas es līdz šim nebiju piedzīvojis. Iedomājieties, ka ilgi, ilgi meklējat vārdus gandrīz netveramai zinībai savā sirdī un pēkšņi  tos izlasāt vai kāds jums tos pasaka - tas ir neaizmirstami. Līdzīgā veidā sirds palīdz cilvēkiem atrast  sūtības ceļu un dzīves skolotāju. Ko tad es izlasīju? 

Es izlasīju vienkāršas rindas, kas man atklāja  Visuma pirmavota un cilvēka dvēseles saikni :

ESMU TIKAI SĪKS PUTEKLIS UZ DIEVA VAIGA. Manī slēpjas kosmoss

     Nav noslēpums, ka vieni gāna dziedniekus, jo daudzus cilvēkus esot viņsaulē aizlaiduši ar savām dīvainajām dziedināšanas metodēm, savukārt citi neuzticas klasiskiem mediķiem, jo nekur neparādās statistika, cik daudzi mirst no nepareizi uzstādītas diagnozes, nepiemērotas ārstēšanas, tai skaitā slimnīcu palātās ārstu uzraudzībā. Atzīšos, uzskatu, ka tikpat daudz, cik dziednieku vidū mēdz būt pelēkas viduvējības, tikpat daudz to varētu būt arī mediķu vidū. Man savulaik ir palīdzējuši atgūt veselību gan tautas dziednieki, gan mediķi, par ko esmu ļoti pateicīga. Tāpēc nevaru strikti nostāties kādā pusē, noliedzot pretējo pusi. Izjūtu, cik tomēr daudz atbildības ir arī pacienta rokās, no viņa izvēles, kam noticēt un kā PAŠAM ar sevi strādāt. 

Piedāvāju dziednieka ekstrasensa Volda Prancāna skatījumu uz šo neviennozīmīgo tematu.

VINGROT AR PRIEKU

   Dziedniecības un garīgās attīstības biedrībā „Viedums” divas reizes nedēļā domubiedru grupa vienojas vingrošanas priekā.

    Šie vingrojumi, kas saistīti ar asinsrites un mugurkaula atveseļošanu, izpildāmi lēni, bez smagas piepūles relaksējošas mūzikas pavadībā. Vingrošanas instruktors Gunārs Narbuts aicina darīt tik, cik var izdarīt, jo pamatā ir jābūt komforta sajūtai, bez pārslodzes. Katram vingrojumam ir sava jēga. Pildot to, ir jāsajūt muskuļi un jāvēro sevi. G. Narbuts Kacudzo Niši atveseļošanās sistēmu apguvis, mācoties dziedniecības akadēmijā „Akvilona”.

"Esmu sajūsmā par šo vienkāršo un praktisko metodi. Tā šķita interesanta un aizraujoša!