RAINIS PAR LATVIEŠU TICĪBU

Viss nu ir sasniegts, Latvija ir, - bet mums nav vieglāk.
(KR 15, 231.)
Katru gadu pīšļu kārta
Virsū bira atmiņai.
Simtu gadu putekļos
Nost atmiņa nosmakusi.
(KR 14, 64.)
Ej, vāci tevi sauc un jaunais Dievs!
Ej, pārdod tēviju un posti tautu!
(KR 14, 45. – Ģimnāzijas gadu ”Imanta”)
 Dabas tautas labsirdīgas visur, naivas, - top uzveiktas ne vien caur varu, bet arī viltu.
(KR 14, 96.)
Kad Imants nav bijis, - tad viņš būs.
(KR 14,97.)
Imanta top celts no tautas. Kas naida spēks? Kas grib, lai Imanta guļ? Bailīgie, melnie vai dogmatiķi – kosmopolīti.
(KR,14 107.)

LATVIETIS DIEVATZIŅAS MEKLĒJUMOS

Voldis Prancāns

Garīgās attīstības meklējumos demokrātijas apstākļos latvietis neturas tikai pie kristietības vai ateisma, bet droši vērš skatienu uz jebkuras tautas "pūra lādi" - varbūt to atslēgas noder latviskās jeb baltu Dievatziņas, dzīvesziņas atklāsmei. Lai arī krustneši gadsimtiem fiziski nīcināja latviešu zintniekus un citus viedos latviska gara nesējus, daudz kas palicis iekodēts Dainās un teikās. Intuitīvi jūtam, ka Tibetā un Indijā ir saglabājusies radniecīga pieeja pasaules uztverei. Ceru, ka no tā ar laiku izaugs arī svaigi latviskās Dievatziņas asni, kas pacels latvieša dvēseli tikpat cienījamos augstumos. Lasot Vēdas, Upanišadu, atrodam līdzību ar kosmogoniskajām tautas dziesmām. Tas varētu liecināt par objektīvu realitāti, kas bagātina mūsu garīgo dzīvi, izpratni par šo Dieva pasauli, kā tā iekārtota, kur tajā ir mums paredzētā vieta.

Kristietības izcelšanās

Materiālu sagatavojis Indulis Ķēniņš.“Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.”
(Mateja 10; 34)
Mūsu ēras pirmajos gadsimtos milzīgā Romas impērija, ārēji saglabādama un pat palielinādama savu varenību, iekšēji kļuva aizvien nespēcīgāka.
Šādam impērijas spēku izsīkumam bija vairāki cēloņi, no kuriem par būtiskāko varētu uzskatīt, lai cik dīvaini tas arī neliktos, tieši šo ārējo varenību – visdažādāko ģeogrāfisko reģionu, visdažādāko etnosu savienošanu vienā saimnieciskā un administratīvi politiskā sistēmā, kurā vienīgais kopā saturētājs faktors bija militārais spēks, - tas nozīmē, ka impērija varēja pastāvēt tikai, balstoties uz šo spēku, no kura bija atkarīga ne vien valsts ārējā un iekšējā drošība, bet arī administratīvi politiskā vadība kopumā: vairāk vai mazāk sekmīga varēja būt tā imperatora darbība, kurš spēja izpelnīties karaspēka vairākuma atbalstu.

Es atceros

Stāvot muzejā pie atjaunotajiem 11. gadsimta tērpiem un rotām, brīnījos. Redzēju karaļu cienīgu skaistumu, bet man tika stāstīts par dzīvi nožēlojamās, dūmu pilnās būdiņās, par savstarpēju ķildošanos, melošanu un zagšanu.

Tad es brīnījos par dūšīgajiem karotājiem vikingiem, kas spēja pakļaut vai visas Eiropas piekrastes un lielos Krievzemes upju ceļus, kamēr mūsu tēvutēvu zemi vikingiem nācās apiet ar līkumu. Bet man tika stāstīts par neorganizētām ciltīm, kas allaž kādam maksājušas pakļautības meslus.

Miķeļdiena Dobelē

29. septembrī plkst. 13.oo Dobeles novadpētniecības muzejā notika
Ezoterikas biedrības ''Ceļš'' (Dobele) un ''Viedums'' (Liepāja)
sadraudzības pasākums:

Latviešiem bija SAVA reliģija

http://www.draugiem.lv/blogs/?p=7361137

Svētceļojums uz Sevi

Mēs traucamies apskatīt svešas un tālas zemes, bet cik daudz neparastu vietu ir mūsu pašu dzimtenē! Dejotāja Vija Vētra reiz teica – īstā Latvija ir laukos. Tad nu dosimies pie mātes dabas!

Par vienu no noslēpumainākajām Latvijas vietām uzskata  Velnezeru – 1,9 ha lielu ezeru, kura unikalitāte raksturojama ar dzidrākā Latvijas ezera godu, kaut tur nav avotu un caurteces, un ar netipiski mazu ūdensaugu un zivju daudzumu.
Ezers atrodas dažu kilometru attālumā no Aglonas, dabas lieguma statusā ir 32 gadus.

Par garīgo praksi un reliģiju

Sekojot iekšējam pamudinājumam, cilvēkam nav obligāti jābūt kaut kādu teoloģisku/reliģisku koncepciju pakļautībā, jo mums ir iespējams apzināties, ka tiešā pieredze atklāj iekšējās pašizziņas ceļu. Koncentrācijas un meditācijas prakse arvien ir bijusi brīva no reliģijas nosacītības. Tā agri tika apzināta kā primārāka par ticējumiem. Mūsdienu indivīdam nav pat obligāti vajadzīgs ne Om, ne Šiva vai Kālī, vai kāda cita hindu, daoistu, islāma, jūdaisma vai kristietības sakrālā persona vai dievība, lai beidzot varētu veiksmīgi meditēt un iedvesmoties no vispārcilvēciskām vērtībām, no Vēdantas vai Kristus vai Budas filosofiskā pasaules redzējuma atziņām, no savas dvēseles ierosmes.

Lai koncentrētos un meklētu īstāko un labāko savā sirdī, nav obligāti vajadzīgi kādi īpaši rituāli, pudžas, ārati, kirtānas, jantras, mandalas. Tanī pat laikā tas viss var būt iemīļots un izmantots.

Kas kaiš man (latvietim) nedzīvot?

Novembrī – mūsu tautas un valsts apzināšanās mēnesī – ielūkosimies sevī. Vairākums no mums esam seno baltu un somugru pēcteči. Bet mēs nevairojamies, aizbraucam, zaudējam (neapjaušam) savu identitāti, vārdu sakot – izzūdam acu priekšā. Kāpēc tā notiek, kas mums kaiš? Saruna ar cilvēkiem, kuri par šo tēmu domājuši daudz, plaši 
un no sirds. "Zināt, es joprojām sapņos redzu, kā izskatās saullēkts pie Ineša ezera vasaras saulgriežu naktī. Visu mūžu atcerēšos reiz piedzīvoto dzirkstoši skaidro ziemas rītu Madonā un to, kā rudenī čaukst krāsainas lapas Ērgļos, kā šalc jūra Pāvilostā, kā pēc silta pavasara lietus smaržo Rīgas bruģis,"

Dievturība un indoeiropiešu reliģiozitāte: kopīgais un atšķirīgais

Kalnietis Baltu Krivulē 2012.
(pirmais no kreisās puses)

Jau kopš Renesanses laikmeta Rietumu pasaulē ir vērojama pastāvīga interese par savu seno garīgo mantojumu, ar to saprotot tautu pirmskristīgās tradīcijas.

Nenoliedzami, ka visām daudzajām indoeiropiešu tautām ir kopīgas saknes. Tālā aizvēsturē indoeiropieši (turpmāk IE) ir bijuši viena tauta ar kopīgu valodu, kas jau daļēji ir restaurēta, kopīgu teritoriju, par kuras atrašanās vietu vēl turpinās strīdi.

Loģiski, ka ir bijuši arī kopīgi ticējumi, kopēja reliģiozitāte – kopēja Tradīcija.

Cik tuva šai kopīgajai garīgajai Tradīcijai ir atjaunotā latviešu (baltu) reliģija - Dievturība?