VAI IR PAREIZI BĒRNUS SKOLĀ GRUPĒT PĒC VECUMA

 <iframe src="https://www.facebook.com/plugins/post.php?href=https%3A%2F%2Fwww.facebook.com%2Fvoldis.prancans.7%2Fposts%2Fpfbid02G84P2sXETTkmgzcHAX5vrtrXtv9c8AWhFm6fj4biGWm138Pu8ALthrgt9Vy5Qsojl&show_text=true&width=500" width="500" height="998" style="border:none;overflow:hidden" scrolling="no" frameborder="0" allowfullscreen="true" allow="autoplay; clipboard-write; encrypted-media; picture-in-picture; web-share"></iframe>

 

 

KOSMISKĀ VALODA UN RELIĢISKĀ SINHRETISMA DEKONSTRUKCIJA

 

KOSMISKĀ VALODA UN RELIĢISKĀ SINHRETISMA DEKONSTRUKCIJA

Universālo zīmju, antīkās dzīvesziņas un kristīgo mītu kritiskā analīze

1. Dzīvesziņa pret dogmu: harmonija, nevis pielūgsme

Mūsdienu retorikā iesakņojies mīts par pirmskristietības tautu "pagāniskajiem pielūgsmes kultiem" ir vēlāka laika kristīgās baznīcas konstrukcija, kas radīta ar mērķi īstenot sociālo kontroli un monopolizēt tiesības uz garīgumu. Pirmskristietības indoeiropiešu dzīvesziņas pamatā nekad nav bijis akls padevīgums, upurēšana vai vergu morālei raksturīga pielūgsme. Tās esence ir dzīvošana saskaņā, apzinātā harmonijā ar dabas cikliem un Visuma jeb Dieva likumiem.

Šajā sistēmā cilvēkam ir tieša, abpusēja saziņa ar Visumu un tā Augstāko Saprātu. To spilgti apliecina latviešu valodā dziļi iekodētais izteiciens: "Man ienāca prātā." Atziņas, izgudrojumi un lielie atklājumi prātā ienāk kā tūlītēja atbilde no Visuma informatīvā lauka brīdī, kad cilvēks spēj precīzi un skaidri noformulē jautājumu. Lai šo procesu padarītu praktiski realizējamu ikdienas komunikācijā, mūsu senči Debesu izpausmju personifikācijām deva vārdus savā valodā: Dievs (no sanskrita djaus – debesis, gaismoties), Māra, Laima, Vēja māte. Šīs nav pielūdzamas dievības, bet gan reāli saziņas kanāli. Arī senās svētvietas kalpoja kā enerģētiski punkti gadskārtu un mūža godu rituāliem, lai nostiprinātu šo dabisko saiti ar kosmosu, nevis lai veiktu padevīgus pielūgsmes aktus.

2. Pirmatnējā vispasaules zīmju valoda un kosmosa duālā daba

Senās kosmiskās zīmes nav uzskatāmas par ekskluzīvu lokālu kultūru īpašumu — tā ir pirmatnēja, universāla un starptautiska vizuālās komunikācijas sistēma. Šie simboli ir iegravēti akmeņos, māla traukos un rotās visā pasaulē, un tie visur ir lasāmi vienādi, jo tieši atspoguļo makrokosmosu. Zīmju fundamentālā ābece ir universāla:

Dieva zīme: Pusloks, kas adījumos un ornamentos transformējas kā kāsis ar spici uz augšu, attēlojot debesu redzamo daļu un Augstāko Saprātu.

Saule: Apaļš riņķis, aplis vai riņķa līnija ar stariem vai bez tiem.

Zvaigzne: Visāda veida krusti.

Mēness: Sānisks pusloks.

Ūdens / Zeme / Lietus: Ūdeni apzīmē viļņota horizontāla līnija, Zemi — taisna horizontāla svītra, bet Lietu — vertikālas, slīpas svītras.

Šajā kosmiskajā valodā pastāv stingri definēts Visuma dalījums divās nosacītās izpausmēs: fiziskajā (materiālajā) un garīgajā. Materiālo pasauli (ko latviešu dzīvesziņā personificē Māra) apzīmē ar krustukrustu, kas tautā pazīstams arī kā ugunskrusts jeb pērkoņkrusts. Šim simbolam bija arī dziļi praktiska nozīme senču sadzīvē — šo zīmi ievilka pavarda pelnos, lai ogles neizdziest un dzirkstele neizskrien nedarbos. Turpretī Visuma garīgo, labvēlības un likteņa daļu (Laimu) apzīmē ar kāšukrustu (sanskritā: svastika – laime, veiksme, svētība).

Šeit ir jānorāda uz rupju, akūtu kļūdu etnogrāfijas un vēstures pētniecībā: daudzi vēlākie pētnieki ir kļūdaini sajaukuši kāšukrustu (Laimas zīmi) ar ugunsratu to vizuālās līdzības dēļ un nepareizi attiecinājuši ugunskrusta nosaukumu uz Laimas krustu. Šo jēdzienu jaukšana ir hronoloģiska un metodoloģiska kļūda, kas izkropļo zīmju sākotnējo jēgu.

3. Holocēna laika skaitīšana un patiesā vēsture

Izpratne par laiku pirmskristietības kultūrās sniedzas daudz tālāk par baznīcas uzspiesto laika skaitīšanu, kas mēģina visu civilizācijas vēsturi mākslīgi piesaistīt viena tēla dzimšanai. Latvijas dievturi un neatkarīgie vēstures pētnieki izmanto Latvisko ēru jeb Holocēna kalendāru, kurā pašlaik rit 12026. gads. Šī sistēma pie parastā kalendārā gada pieskaita klāt 10 000 gadu, iezīmējot pēdējā ledus laikmeta atkāpšanos un cilvēces civilizācijas fizisko kontinuitāti.

Zinātniskie un arheoloģiskie izrakumi Latvijā to pilnībā apstiprina. Muzejos glabātie akmens un krama cirvji, kā arī arheoloģiskie atradumi pie Sausās Daugavas (senā Leivona upes gultnes) — kā slavenā Laukskolas apmetne Salaspilī — pierāda, ka pirmie cilvēki šeit dzīvoja jau pirms 11 000 – 12 000 gadiem, laikā, kad liela daļa Kurzemes vēl atradās zem ledāja kušanas ūdeņiem (Baltijas ledus ezera). Šī arheoloģiskā realitāte pilnībā apgāž kristīgo hroniku pieņēmumu, ka vēsture un civilizācija šajā reģionā ienāca tikai 13. gadsimtā ar vācu krustnešiem.

4. Svētvietu apgānīšana un simbolu plaģiāts

Organizētā baznīca savu varu neuzbūvēja tukšā vietā; tā tika uzbūvēta, burtiski piesavinoties un pārņemot jau pastāvošo pagānu kultūras infrastruktūru un simbolus. Pati krusta zīme nekādi nav saistīta ar soda rīku – tam bija T forma. Tūkstošiem gadu pirms kristietības krusts darbojās kā Zodiaka zīme, attēlojot Saules (kā kosmiskā gaismas avota) gaitu caur četriem gadalaikiem un saulgriežu punktiem, kā arī simbolizēja četrus dabas elementus vai vienkārši gaismas punktu debess jumā. (Paraugieties naksnīgās debesīs caur piemiegtām acīm!) Agrīnie kristieši krusta zīmi neizmantoja (viņu galvenais simbols bija zivs un jērs) — krustu baznīca kā oficiālu zīmi pārņēma tikai 4. gadsimtā, lai atvieglotu pagānisko masu asimilāciju, kurām šis simbols jau bija svēts un saprotams.

Tas pats notika ar fiziskajām svētvietām. Eiropā un Latvijā baznīcas netika celtas neapgūtās teritorijās. Tā bija oficiāla Vatikāna stratēģija. Pāvesta Gregora I edikts (601. gads m.ē.) skaidri pavēlēja nevis iznīcināt pagānu tempļus un svētbirzis, bet gan uzreiz tajās pašās vietās būvēt kristiešu baznīcas. Mērķis bija pragmatisks: izmantot tautas paaudzēm kopto ieradumu doties uz konkrēto kalnu, avotu vai svētvietu, lai, cilvēkiem turpinot turp iet, viņi automātiski kļūtu par baznīcas apmeklētājiem. Spilgtākais globālais piemērs ir Vatikāna Svētā Pētera bazilika Romā, kas uzbūvēta tieši virsū sena pagānu kapulauka un solārā Mitras kulta svētnīcas (Mithraeum).

5. Tēla konstruēšana: Kristus kā tituls un astroteoloģiskais hibrīds

Lietojot vēstures kritisko metodi, kļūst skaidrs, ka vēsturiskajai baznīcas hronoloģijai trūkst jebkādu fizisku pierādījumu no paša Jēzus vai viņa tiešajiem laikabiedriem. Nav saglabājies neviens Jēzus vai viņa laikabiedru parakstīts raksta galiņš, un visi viņa dzīves laikā dzīvojušie lielie reģiona hronisti (piemēram, Filonis no Aleksandrijas) par viņu pilnībā klusē. Visi, kas par viņu rakstījuši, dzīvojuši krietni vēlāk. Vārds Christos grieķu valodā nav personvārds, bet gan amata tituls — "Svaidītais" (ebreju Mesija), kas senatnē varēja attiekties uz jebkuru ķēniņu vai augsto priesteri.

Mūsdienu evaņģēlija tēls ir kompozīts hibrīds, kas konstruēts divos līmeņos:

1. Sociālpolitiskais līmenis: Apvienoti stāsti par vairākiem reāliem 1. gadsimta Jūdejas nemierniekiem, harizmātiskiem skolotājiem un praviešiem (kā Jūda Galilejietis vai Flāvija Jozefa hronikās minētais Jēzus, Ananija dēls), kuri uzstājās pret Romu un tika sodīti.

2. Astroteoloģiskais līmenis: Tēls ietērpts tīrā solārā (Saules) mitoloģijā un zvaigžņu arābu/antīkās astroloģijas alegorijās. Jēzus kā "Pasaules Gaisma" jeb Saule pārvietojas kopā ar 12 mācekļiem (12 zodiaka zvaigznāji). Zvaigzne Austrumos (Sīriuss) un Trīs ķēniņi (Oriona jostas zvaigznes) 24. decembrī nostājas vienā līnijā, norādot uz Saules uzlēkšanas vietu 25. decembrī (ziemas saulgriežos), kad Saule pēc trīs dienu vizuālas "stāvēšanas" (nāves) Dienvidu Krusta zvaigznājā pakāpjas par vienu grādu uz ziemeļiem — piedzimst no jauna. Bībeles personāžu vārdi un notikumi ir burtiskas debess juma un zvaigžņu ceļa personifikācijas.

6. Evaņģēliju cenzūra un lingvistiskie viltojumi

Paši evaņģēliju teksti sākotnēji (sarakstīti starp 65. un 110. gadu m.ē.) bija pilnīgi anonīmi. Sākotnējā kristietības posmā katram bīskapam un gnostiķu sekojošajām kopienām bija savi teksti (Toma, Marijas, Filipa evaņģēliji), kur Jēzus tika skatīts kā tīri mistisks, ezotērisks skolotājs. Autortiesības un apustuļu vārdi (Matejs, Marks, Lūka, Jānis) tekstiem tika mākslīgi piešķirti tikai 2. gadsimta beigās, lai radītu aculiecinieku ilūziju. Lielā cenzūras tīrīšana notika 325. gadā m.ē. Nīkejas koncila laikā, kad imperators Konstantīns politisku motīvu dēļ atlasīja tikai četrus kanoniskos tekstus sociālajai kontrolei, bet pārējos pasludināja par ķecerību un pavēlēja fiziski sadedzināt.

Bez tam, teksti tika pakļauti apzinātiem lingvistiskiem viltojumiem, lai pielāgotu tos jaunizgudrotajām teoloģiskajām dogmām. Spilgtākais piemērs ir mīts par "jaunavu Mariju". Pravieša Jesajas grāmatas (7:14) ebreju oriģinālā ir lietots vārds "Almah" (עַלְמָה), kas nozīmē vienkārši "jauna sieviete, kura sasniegusi dzimumbriedumu" (un var būt precējusies māte). Tulkojot tekstu grieķiski (Septuaginta), šis vārds kļūdaini tika pārtulkots kā "Parthenos" (παρθένος) – jaunava bioloģiskā izpratnē.

Zinātniskā tekstu analīze vecākajiem Bībeles manuskriptiem (piemēram, 4. gadsimta Codex Sinaiticus, kas glabājas Britu muzejā/bibliotēkā) skaidri uzrāda vēlāku gadsimtu korektoru pēdas. Tur ar citu tinti virs oriģinālajiem burtiem ir pievilktas svītriņas, marginālas piezīmes un labojumi, lai burtiski "pienaglotu" teksta jēgu vēlākajai katoļu dogma par nevainīgo ieņemšanu un padarītu jaunu sievieti par bioloģisku jaunavu.

7. Mīts par kristīgo morāli un vērtībām

Mūsdienu politiskajā telpā tiražētais jēdziens par "kristīgajām vērtībām" un morāles pamatiem ir vēlāka laika sekulārā humānisma produkts, kam pašā Bībeles tekstā nav seguma. Oriģinālie Bībeles teksti tiešā veidā legalizē un pavēl verdzību (Efeziešiem 6:5), sieviešu pilnīgu tiesību apspiešanu un pakļaušanu (1. Timotejam 2:12), kā arī reliģiski motivētu citu tautu genocīdu un kultūras iznīcināšanu (Vecā Derība).

Cilvēciskā morāle, līdzcietība, solidaritāte un dzīvošana kopienas harmonijā radās miljoniem gadu pirms jebkuras organizētās reliģijas — tie ir dabiski sugas evolucionārie izdzīvošanas un sadarbības mehānismi. To, ka šīs vērtības nav ekskluzīvs baznīcas īpašums, publiski ir atzinis pat Rīgas arhibīskaps, kardināls Jānis Pujāts, norādot, ka mūsdienās ar kristīgajām vērtībām ir jāsaprot tās pašas vispārcilvēciskās vērtības. Līdz ar to morāle un saskaņa ir universāls cilvēces mantojums, kas neizzudīs un nepazudīs līdz ar reliģisko institūciju vai baznīcas biznesa norietu, bet tieši pretēji — attīrīsies, atgriežoties pie reālās, pirmatnējās saskaņas ar Visuma likumiem.

Dokumentālās atsauces un avoti:

1. Holocēna kalendārs un Latviskā ēra: Izstrādājis zinātnieks Čezāre Emiliani (1993). Dievturu hronoloģijā adaptējis Ernests Brastiņš, fiksējot pēdējā ledus laikmeta beigas Baltijā (ap 10 000 gadu p.m.ē.). Latvijas arheoloģiskie dati par Laukskolas (Salaspils) apmetni un krama darbarīkiem pie Sausās Daugavas (Leivona) apstiprina cilvēka klātbūtni šajā laika posmā (skat. Latvijas Vēstures muzeja arheoloģijas fondu materiālus).

2. Astroteoloģiskās paralēles un "Zeitgeist" avoti: Gerald Massey, "Ancient Egypt: The Light of the World" (1907); Acharya S, "The Christ Conspiracy: The Greatest Story Ever Sold" (1999). Detalizēts astronomiskais apraksts par Sīriusa zvaigznes, Oriona jostas ("Trīs ķēniņu") un Saules izvietojumu 24.–25. decembrī.

3. Zodiaka krusts un solārie mīti: Dupuis, Charles-François, "The Origin of All Religious Worship" (1794). Apraksta Saules personifikācijas antīkajās kultūrās un 12 zodiaka zīmju transformāciju par 12 mācekļiem / sekotājiem.

4. Manuskriptu labojumi un "Almah" pret "Parthenos": Codex Sinaiticus (Add MS 43725, British Library). Tekstuālās kritikas dati (skat. Dr. Bart Ehrman, "Misquoting Jesus" un Codex Sinaiticus digitalizēto margināliju un korektoru tintes slāņu analīzi). Jesajas grāmatas 7:14 lingvistiskā analīze ebreju masoretu tekstā un grieķu Septuagintā.

5. Pagānu svētvietu pārņemšanas edikts: Pāvesta Gregora I (Lielā) vēstule abatam Mellitam (601. gads m.ē.), kas saglabājusies Beda Cienījamā hronikā "Historia ecclesiastica gentis Anglorum" (I grāmata, 30. nodaļa): "...tempļus nevajag iznīcināt, bet gan iesvētīt ar svēto ūdeni, uzcelt altārus un novietot relikvijas, lai tauta, redzot savas svētvietas neiznīcinātas, dabiski turpinātu tur pulcēties..."

6. Aculiecinieku trūkums un 1. gadsimta hronisti: Filonis no Aleksandrijas (Philo Judaeus, ap 20 p.m.ē. – 50 m.ē.), pilns darbu apkopojums ("Opera omnia"), kas pilnībā klusē par Jēzu, neskatoties uz to, ka Filonis detalizēti dokumentēja Pilāta pārvaldi un Jūdejas reliģiskās kustības. Flāvijs Jozefs, "Antiquities of the Jews" (XVIII un XX grāmata, kur t.s. Testimonium Flavianum fragments par Jēzu jau kopš 16. gadsimta humānistu/pētnieku darbiem ir atzīts par vēlāku kristiešu mūku viltojumu un interpolāciju).

7. Nīkejas koncils un kanona veidošana: Dr. Bruce Metzger, "The Canon of the New Testament: Its Origin, Development, and Significance" (Oksforda, 1987). Dokumentē imperatora Konstantīna politisko lomu 325. gada Nīkejas koncilā un vēlāko herētisko/gnostiķu evaņģēliju masveida iznīcināšanu un cenzūru. (Pievienotajā bildē redzam, ka visdažādākie krusti izmantoti jau pirms kristietības.)

 

 Zintnieks Voldis Prancāns

 

 

 

 

1. Nacionālie krusti (Национальные кресты)

1. rinda:

• Египетский – Ēģiptiešu krusts (heraldikā un vēsturē pazīstams arī kā Tau krusts vai Svētā Antonija krusts)

• Греческий – Grieķu krusts (vienādmalu krusts)

• Латинский – Latīņu krusts

• Бургундский – Burgundijas krusts (t tēlots kā Slīpais jeb Svētā Andreja krusts ar mezglotiem zariem)

• Лотарингский – Lotringas krusts (ar diviem šķēršļiem)

2. rinda:

• Иерусалимский – Jeruzalemes krusts

• Православный (русский) – Pareizticīgo krusts (krievu)

• Пизанский – Pizas krusts

• Мальтийский – Maltas krusts

• Австрийский – Austrijas krusts

• Богемский (чешский) – Bohēmijas krusts (čehu)

3. rinda:

• Румынский – Rumānijas krusts

• Гельветический – Helvēcijas krusts (Šveices krusts)

• Армянский – Armēņu krusts (raksturīgs ar plaukstošiem, dekoratīviem zariem)

• Кельтский – Ķeltu krusts (krusts aplī)

• Нордический – Skandināvu jeb Ziemeļvalstu krusts

4. rinda:

• Коптский (церковный / миссионерский) – Koptu krusti (baznīcas krusts / misionāru krusts)

• Литовский (iezīmēts ar sarkanu) – Lietuvas krusts (vēsturiskais Jagaiļa dubultkrusts, kas redzams Lietuvas ģerbonī)

• Волынский – Volīnijas krusts

2. Vārdiskie / Svēto krusti (Именные кресты)

5. rinda:

• Антониевский – Svētā Antonija krusts

• Андреевский – Svētā Andreja krusts (slīpais krusts)

• Георгиевский – Svētā Jura (Georga) krusts

• Святого Олофа – Svētā Olafa krusts

• Святого Патрика – Svētā Patrika krusts

6. rinda:

• Марии-Терезии – Marijas Terēzijas krusts

• Леопольда – Leopolda krusts

• Рупперта – Ruperta krusts

• Святого Якова – Svētā Jēkaba krusts

• Мариинский – Marijas krusts (pazīstams arī kā Mariāņu krusts)

3. Apakšējā grupa (Hierarhiskie, Ordeņu un Reliģiskie krusti)

7. rinda:

• Патриарший – Patriarha krusts

• Папский – Pāvesta krusts (ar trīs šķēršļiem)

• Лилейный – Liliju krusts

• Клеверный – Āboliņa krusts

• Якорный – Enkura krusts

• Библейский – Bībeles krusts (kur krusts savienojas kā Y burts)

• Евангелический – Evaņģēliskais krusts

Visuma likumi un senlatvju viedums

 

Visuma likumi un senlatvju viedums: No dualitātes maldiem līdz Absolūta vienotībai

Bieži vien, pētot pirmskristietības tradīcijas un dažādu tautu seno pasaules izpratni, pētnieku vidū iezogas liela kļūda – mēģinājums pasauli sadalīt karojošos pretmetos: „labajā un ļaunajā” vai „Debesu un Zemes” cīņā. Pat autoratīvās publikācijās reizēm parādās šis mākslīgais duālisms. Īstenībā seno tautu augstākā dzīvesziņa un mūsu senču viedums balstās uz pilnīgi citiem – Viena Veseluma, skatpunktu bezgalības likumiem.

Zemāk ir apkopots strukturēts pārskats par to, kā senie priekšstati visā pasaulē saskan ar tīro, nesabojāto senlatvisko pasaules izpratni.

1. Labā un ļaunā relativitāte: Skatu punktu bezgalība

Seno tautu viedums māca, ka pasaule nedalās absolūtā „labajā” un „ļaunajā”. Šādi jēdzieni nepastāv kā neatkarīgi, kosmiski spēki. Jebkuru situāciju dzīvē var vērtēt no bezgalīgi daudziem, pat krasi pretējiem skatu punktiem. Viens un tas pats notikums var būt gan labs, gan ļauns – atkarībā no ieinteresēto pušu perspektīvas un attieksmes..

Spilgts piemērs cilvēciskajai ētikai: Ja kāds nozieguma (izvarošanas) brīdī to pārtrauc, iesitot noziedzniekam ar pa rokai gadījušos ķieģeli, un trauma izrādās nāvējoša – vērtējumi būs pilnīgi dažādi. Upuris un sabiedrība teiks, ka glābējs rīkojies LABI. Tiesa, vērtējot likuma burtu, saskatīs nepieciešamā spēka pārsniegšanu un piespriedīs kaut kādu, cerams, minimālu sodu. Savukārt noziedznieka māte teiks, ka glābējs rīkojies ĻAUNI, jo viņai ir atņemts dēls, kurš par viņu rūpējies (un vainos pašu upuri viņas uzvedības vai apģērba dēļ). Šis piemērs pierāda, ka morāles kritēriji ir situatīvi un atkarīgi no skatpunkta. Līdz ar to realitātē nepastāv arī ļaunuma personifikācijas (kā Sātans, šaitans utml).

Tāpat kā dabā fiziski nepastāv patstāvīga „tumsa” vai „aukstums” (ar šiem vārdiem mēs apzīmējam tikai gaismas vai siltuma trūkumu), arī Visuma mērogā nav patstāvīga „ļaunuma” – ir tikai gaismas, izpratnes un vieduma trūkums.

Avoti salīdzināšanai:

Latviešu tautas ticējumi (P. Šmita sakārtojumā) – par dabas parādību relatīvo dabu un tautas praktisko morāli.

Seno skandināvu "Hávamál" ("Augsto vārdi") – situatīvās ētikas, mērenības un praktiskā vieduma kodekss.

2. Visuma Augstākā Kārtība jeb Dievs kā Absolūts

Seno civilizāciju dziļākajos slāņos Visums netiek uzskatīts par dalītu. Augstākais pirmpamats ietver VISU, līdz ar to tam nevar būt nekādu pretmetu.

Senā Indija (Ṛta jeb Rita): Vēdiskajā tradīcijā tas ir kosmiskās kārtības likums, kas nosaka visu lietu dabisko tecējumu un uztur kopējo harmoniju.

Senā Ēģipte (Ma'at jeb Maata): Visuma patiesība, līdzsvars un kārtība, kas neļauj pasaulei ieslīgt haosā.

Senlatviskā izpratne: Baltu dzīvesziņā šis likums ir Dieva laistā pasaule un Viņa Taisnība. Tā kā vēsturiski (arī sanskritā, kur sakne div- un vārds Dyaus nozīmē mirdzošās Debesis, Debesis un Dievs ir sinonīmi, priekšstats par „Debesu un Zemes” kā pretmetu cīņu ir fundamentāla kļūda. Zeme nevar būt pretstats Debesīm (Dievam), jo tā ir daļa no Viņa. Dievs ietver visu esošo, un viss darbojas pēc viena morāla un fiziska likuma — dainu vārdiem runājot, „pēc Dieva padoma”.

Avoti salīdzināšanai:

Rigvēda (X mandala) – par kosmisko kārtību (Ṛta) un Visuma rašanos no viena pirmpamata.

Janīna Kursīte. "Latviešu folklora mītu spogulī" (1996) – par vārda "Dievs" etimoloģiju un semantiku baltu tradīcijā.

3. Māra un Laima – viena Veseluma funkcionālās izpausmes

Bieži vien Austrumu kultūru In un Jan (Yin/Yang) simbols tiek kļūdaini skaidrots kā pretstatu karš. Īstenībā tas uzskatāmi parāda divus aspektus, kas atrodas vienā noslēgtā aplī – tie ir nešķirami un veido vienu Veselumu. Tieši tāpat ir skatāma senlatviešu dievību sistēma.

Dieva kā Visuma jēdziens latvietībā dalās divās nosacītās, funkcionālās daļās, kas kopā veido vienu un to pašu „veselo” Dievu:

MĀRA: Visuma fiziskais un materiālais aspekts (forma, daba, ķermenis, viela, enerģija – viss, ko varam uztvert ar saviem maņu orgāniem un aparātiem).

LAIMA: Visuma garīgais aspekts un viss pārējais (laiks, norise, liktenība, cēloņsakarības, dvēsele).

Dainās un teikās aprakstītās Dieva sarunas ar Māru nav divu neatkarīgu spēku strīds vai diskusija. Tas ir pilnībā analoģiski tam, kā cilvēks sarunājas pats ar savām rokām, kājām vai citām ķermeņa daļām. Tāpat jāskatās uz Laimas sarunām ar Dēklu, Dārtu vai Kārtu – tās nav dažādas dievietes, bet gan Laimas pašas dažādas izpausmes. Tas ir līdzīgi tam, kā cilvēks runā pats ar sevi, mudinot sevi darbam: „Voldi, beidz slinkot, izej ārā, salabo mājai jumtu!”

Avoti salīdzināšanai:

Haralds Biezais. "Seno latviešu galvenie dievi" (1975) un "Dievu tēli latviešu tautas tradīcijās" (1992) – fundamentāli pētījumi, kas analizē Dieva, Māras un Laimas funkcijas un to vienoto struktūru.

Krišjāņa Barona "Latvju dainas" – nodaļas par Dieva padomu, Māras gādību par materiālo pasauli un Laimas likto mūža ritējumu.

4. Cikliskums un Mūžīgā Atgriešanās dabā un sabiedrībā

Tā kā pasaule ir viena Veseluma izpausme, laiks pagāniskajā dzīvesziņā nav lineārs (ar sākumu un galu), bet gan ciklisks.

Ķeltu un indoeropiešu tradīcijas: Gada tecējumu raksturo „Gada rats”, kurā viss dabiskā veidā piedzimst, briest, transformējas un atkal atdzimst. Nāve nav beigas, bet gan pāreja citā stāvoklī.

Senlatviskā paralēle: Latviešu dzīvesziņas pamatā ir Saules gads ar tā astoņām gadskārtām. Cilvēka mūžs un darbi ir pilnīgā vienotībā ar šo ritmu. Tā kā materiālo formu pārvalda Māra, bet garīgo – Laima, nāve senlatvietim nav traģēdija vai sods, bet gan dabiska pāreja. Ķermenis atgriežas pie Zemes mātes (Māras aspekta), bet dvēsele turpina eksistenci Viņsaulē, rudenī (Veļu laikā) nākot ciemos pie dzīvajiem. Dzimta un kopiena nebeidzas ar fizisko nāvi – saite paliek vienotā aplī.

Avoti salīdzināšanai:

Mirča Eliade (Mircea Eliade). "Mīts par mūžīgo atgriešanos" (Le mythe de l'éternel retour, 1949) – par cikliskā laika izpratni pirmatnējās un tradicionālajās kultūrās.

Vaira Vīķe-Freiberga. Pētījumu sērija "Trejādas saules" (īpaši "Kosmoloģiskā saule" un "Hronoloģiskā saule") – par Saules cikla, gadskārtu un kosmiskā ritma atspoguļojumu dainās.

Secinājums

Senlatviskā dzīvesziņa nav primitīvu ticējumu un dažādu pašpietiekamu dievu jūklis. Tā ir augstākā kosmiskā filozofija, kas pilnībā saskan ar pasaules seno civilizāciju viedumu. Tā māca, ka materiālais (Māra) un garīgais (Laima) nav pretmeti, bet gan divi instrumenti viena un tā paša Absolūta (Dieva) rokās, un cilvēka uzdevums ir apzināties šo vienotību un spēt uz katru dzīves situāciju paskatīties no dažādiem skatu punktiem.

Zintnieks Voldis Prancāns.