Visuma likumi un senlatvju viedums

 

Visuma likumi un senlatvju viedums: No dualitātes maldiem līdz Absolūta vienotībai

Bieži vien, pētot pirmskristietības tradīcijas un dažādu tautu seno pasaules izpratni, pētnieku vidū iezogas liela kļūda – mēģinājums pasauli sadalīt karojošos pretmetos: „labajā un ļaunajā” vai „Debesu un Zemes” cīņā. Pat autoratīvās publikācijās reizēm parādās šis mākslīgais duālisms. Īstenībā seno tautu augstākā dzīvesziņa un mūsu senču viedums balstās uz pilnīgi citiem – Viena Veseluma, skatpunktu bezgalības likumiem.

Zemāk ir apkopots strukturēts pārskats par to, kā senie priekšstati visā pasaulē saskan ar tīro, nesabojāto senlatvisko pasaules izpratni.

1. Labā un ļaunā relativitāte: Skatu punktu bezgalība

Seno tautu viedums māca, ka pasaule nedalās absolūtā „labajā” un „ļaunajā”. Šādi jēdzieni nepastāv kā neatkarīgi, kosmiski spēki. Jebkuru situāciju dzīvē var vērtēt no bezgalīgi daudziem, pat krasi pretējiem skatu punktiem. Viens un tas pats notikums var būt gan labs, gan ļauns – atkarībā no ieinteresēto pušu perspektīvas un attieksmes..

Spilgts piemērs cilvēciskajai ētikai: Ja kāds nozieguma (izvarošanas) brīdī to pārtrauc, iesitot noziedzniekam ar pa rokai gadījušos ķieģeli, un trauma izrādās nāvējoša – vērtējumi būs pilnīgi dažādi. Upuris un sabiedrība teiks, ka glābējs rīkojies LABI. Tiesa, vērtējot likuma burtu, saskatīs nepieciešamā spēka pārsniegšanu un piespriedīs kaut kādu, cerams, minimālu sodu. Savukārt noziedznieka māte teiks, ka glābējs rīkojies ĻAUNI, jo viņai ir atņemts dēls, kurš par viņu rūpējies (un vainos pašu upuri viņas uzvedības vai apģērba dēļ). Šis piemērs pierāda, ka morāles kritēriji ir situatīvi un atkarīgi no skatpunkta. Līdz ar to realitātē nepastāv arī ļaunuma personifikācijas (kā Sātans, šaitans utml).

Tāpat kā dabā fiziski nepastāv patstāvīga „tumsa” vai „aukstums” (ar šiem vārdiem mēs apzīmējam tikai gaismas vai siltuma trūkumu), arī Visuma mērogā nav patstāvīga „ļaunuma” – ir tikai gaismas, izpratnes un vieduma trūkums.

Avoti salīdzināšanai:

Latviešu tautas ticējumi (P. Šmita sakārtojumā) – par dabas parādību relatīvo dabu un tautas praktisko morāli.

Seno skandināvu "Hávamál" ("Augsto vārdi") – situatīvās ētikas, mērenības un praktiskā vieduma kodekss.

2. Visuma Augstākā Kārtība jeb Dievs kā Absolūts

Seno civilizāciju dziļākajos slāņos Visums netiek uzskatīts par dalītu. Augstākais pirmpamats ietver VISU, līdz ar to tam nevar būt nekādu pretmetu.

Senā Indija (Ṛta jeb Rita): Vēdiskajā tradīcijā tas ir kosmiskās kārtības likums, kas nosaka visu lietu dabisko tecējumu un uztur kopējo harmoniju.

Senā Ēģipte (Ma'at jeb Maata): Visuma patiesība, līdzsvars un kārtība, kas neļauj pasaulei ieslīgt haosā.

Senlatviskā izpratne: Baltu dzīvesziņā šis likums ir Dieva laistā pasaule un Viņa Taisnība. Tā kā vēsturiski (arī sanskritā, kur sakne div- un vārds Dyaus nozīmē mirdzošās Debesis, Debesis un Dievs ir sinonīmi, priekšstats par „Debesu un Zemes” kā pretmetu cīņu ir fundamentāla kļūda. Zeme nevar būt pretstats Debesīm (Dievam), jo tā ir daļa no Viņa. Dievs ietver visu esošo, un viss darbojas pēc viena morāla un fiziska likuma — dainu vārdiem runājot, „pēc Dieva padoma”.

Avoti salīdzināšanai:

Rigvēda (X mandala) – par kosmisko kārtību (Ṛta) un Visuma rašanos no viena pirmpamata.

Janīna Kursīte. "Latviešu folklora mītu spogulī" (1996) – par vārda "Dievs" etimoloģiju un semantiku baltu tradīcijā.

3. Māra un Laima – viena Veseluma funkcionālās izpausmes

Bieži vien Austrumu kultūru In un Jan (Yin/Yang) simbols tiek kļūdaini skaidrots kā pretstatu karš. Īstenībā tas uzskatāmi parāda divus aspektus, kas atrodas vienā noslēgtā aplī – tie ir nešķirami un veido vienu Veselumu. Tieši tāpat ir skatāma senlatviešu dievību sistēma.

Dieva kā Visuma jēdziens latvietībā dalās divās nosacītās, funkcionālās daļās, kas kopā veido vienu un to pašu „veselo” Dievu:

MĀRA: Visuma fiziskais un materiālais aspekts (forma, daba, ķermenis, viela, enerģija – viss, ko varam uztvert ar saviem maņu orgāniem un aparātiem).

LAIMA: Visuma garīgais aspekts un viss pārējais (laiks, norise, liktenība, cēloņsakarības, dvēsele).

Dainās un teikās aprakstītās Dieva sarunas ar Māru nav divu neatkarīgu spēku strīds vai diskusija. Tas ir pilnībā analoģiski tam, kā cilvēks sarunājas pats ar savām rokām, kājām vai citām ķermeņa daļām. Tāpat jāskatās uz Laimas sarunām ar Dēklu, Dārtu vai Kārtu – tās nav dažādas dievietes, bet gan Laimas pašas dažādas izpausmes. Tas ir līdzīgi tam, kā cilvēks runā pats ar sevi, mudinot sevi darbam: „Voldi, beidz slinkot, izej ārā, salabo mājai jumtu!”

Avoti salīdzināšanai:

Haralds Biezais. "Seno latviešu galvenie dievi" (1975) un "Dievu tēli latviešu tautas tradīcijās" (1992) – fundamentāli pētījumi, kas analizē Dieva, Māras un Laimas funkcijas un to vienoto struktūru.

Krišjāņa Barona "Latvju dainas" – nodaļas par Dieva padomu, Māras gādību par materiālo pasauli un Laimas likto mūža ritējumu.

4. Cikliskums un Mūžīgā Atgriešanās dabā un sabiedrībā

Tā kā pasaule ir viena Veseluma izpausme, laiks pagāniskajā dzīvesziņā nav lineārs (ar sākumu un galu), bet gan ciklisks.

Ķeltu un indoeropiešu tradīcijas: Gada tecējumu raksturo „Gada rats”, kurā viss dabiskā veidā piedzimst, briest, transformējas un atkal atdzimst. Nāve nav beigas, bet gan pāreja citā stāvoklī.

Senlatviskā paralēle: Latviešu dzīvesziņas pamatā ir Saules gads ar tā astoņām gadskārtām. Cilvēka mūžs un darbi ir pilnīgā vienotībā ar šo ritmu. Tā kā materiālo formu pārvalda Māra, bet garīgo – Laima, nāve senlatvietim nav traģēdija vai sods, bet gan dabiska pāreja. Ķermenis atgriežas pie Zemes mātes (Māras aspekta), bet dvēsele turpina eksistenci Viņsaulē, rudenī (Veļu laikā) nākot ciemos pie dzīvajiem. Dzimta un kopiena nebeidzas ar fizisko nāvi – saite paliek vienotā aplī.

Avoti salīdzināšanai:

Mirča Eliade (Mircea Eliade). "Mīts par mūžīgo atgriešanos" (Le mythe de l'éternel retour, 1949) – par cikliskā laika izpratni pirmatnējās un tradicionālajās kultūrās.

Vaira Vīķe-Freiberga. Pētījumu sērija "Trejādas saules" (īpaši "Kosmoloģiskā saule" un "Hronoloģiskā saule") – par Saules cikla, gadskārtu un kosmiskā ritma atspoguļojumu dainās.

Secinājums

Senlatviskā dzīvesziņa nav primitīvu ticējumu un dažādu pašpietiekamu dievu jūklis. Tā ir augstākā kosmiskā filozofija, kas pilnībā saskan ar pasaules seno civilizāciju viedumu. Tā māca, ka materiālais (Māra) un garīgais (Laima) nav pretmeti, bet gan divi instrumenti viena un tā paša Absolūta (Dieva) rokās, un cilvēka uzdevums ir apzināties šo vienotību un spēt uz katru dzīves situāciju paskatīties no dažādiem skatu punktiem.

Zintnieks Voldis Prancāns.