Garīgās atdzimšanas ceļā uz pagānismu

GARĪGĀS ATDZIMŠANAS CEĻĀ UZ PAGĀNISMU

Kad Liepājas zintnieks Voldis Prancāns Romas katoļu draudzes prāvestam

oficiāli lūdzis izsvītrot viņu no kristīgās draudzes saraksta, kāds paziņa, to

padzirdējis, nosaucis viņu par nodevēju. Voldis ātrumā atcirtis, ka

drīzāk tad viņš pats, kopjot jūdu reliģiju, ir nodevis latviešu tautu!

Kā sākās tavs garīgo meklējumu ceļš?

Tas sākās Atmodas laikā, kad Liepājā dibinājām Latgaļu kultūras biedrību, jo vēlējāmies paši lemt savu likteni. Es savu latviskumu saprotu un izjūtu tieši caur latgalisko. Etniskās piederības sajūta ir svarīga katram. Tai ir objektīvi iemesli, kas sakņojas tautas dvēselē. Redzi, paralēli katra cilvēka dvēselei ir arī tautas dvēsele, kas savus uzdevumus var veikt tikai caur šai tautai piederīgiem. Sajutos piederīgs latviešu tautas latgaļu saimei. Biedrībā bija pārsvarā katoļu reliģijas piekopēji, arī es bērnībā esmu kristīts katoļu baznīcā, - loģiski, ka garīgās attīstības iespējas meklēju tieši tur. Pēc PSRS impēriskā ateisma sabrukuma daudzi cilvēki meklēja garīgu atbalstu kristīgajā baznīcā, jo intuitīvi tiecās pēc kaut kā sena, stabila, pie kā var pieturēties, lai justos drošāk pārmaiņu vējos. Diezgan aktīvi piedalījos draudzes dzīvē, kur tiku cienīts kā biedrības priekšsēdētājs, tiku ievēlēts arī draudzes padomē un valdē. No sirds centos izprast šo reliģiju, lai garīgi augtu. Man bija neskaitāmi jautājumi gan par ceremonijām, gan par iekšējo kārtību, gan par svēto rakstu saturu. Diemžēl, lai kā centos, baznīcā atbildes uz tiem neradās. Nācās tās meklēt patstāvīgi, citos avotos. Manos meklējumos kardinālu pagriezienu palīdzēja veikt filozofs un reliģiju vēstures pasniedzējs Valdis Svirskis. Lasīju dažādu autoru gan kristīgās, gan citu reliģiju vēstures pētījumus. Izrādījās, ka šai saulē tās lietas nav gluži tādas, kā to pasniedz katoļu baznīca! Jutos pilnīgi satriekts, pievilts un izmantots!

Ar derīgām atklāsmēm nāca rakstnieces un baltu reliģijas pētnieces Evas Mārtužas darbi, Induļa Ķēniņa, Brastiņu Ernesta, Oļģerta Ziļicka, Ilgas Zagorskas un citu vēsturnieku, antropologu un arheologu pētījumi.

Izrādījās, ka visām pasaules reliģijām ir etniska izcelsme, tie ir kādas konkrētas tautas priekšstati par Augstāko Saprātu, par Visuma likumiem un kārtību, par zemes, tautas un cilvēka vietu tajā. Pamatprincipi ir līdzīgi, atšķiras tikai pakārtotas lietas atbilstoši tautas kultūrai un mentalitātei. Visvērtīgākie rādās pētījumi tieši par baltu reliģiozitāti, jo latvieši un lietuvieši šodien ir vienīgie, kas saglabājuši baltu kultūras mantojumu un arī ģenētiku kā tiešie pēcteči. Tieši latvieši un lietuvieši visilgāk Eiropā pretojās krustnešu vardarbīgajai kristianizācijai, pat pēc formālas kristīšanās saglabājot senču tradīcijas un Dievatziņu. Tā bija mana garīgā atdzimšana. Jo ilgāk par to domāju, jo skaidrāk redzu, ka katras tautas kultūra un reliģija ir nedalāmi jēdzieni. Senāk vispār nebija tādu jēdzienu, senči vienkārši dzīvoja savās tūkstošgadīgajās tradīcijās, kas nodrošināja ne tikai izdzīvošanu, bet arī laimīgu dzīvi.

Kā izpaužas tautas gara mantas?

Tāpat kā katram cilvēkam, arī tautai - Gara, Dvēseles un Miesas veselumā. Tautas miesa ir etnosam piederīgie cilvēki. Tautas Dvēseles uzdevumi pildās caur mūsu attieksmi, uzvedību vissvarīgākajās dzīves situācijās – kari, referendumi, vēlēšanas, utml. Tā ir mūsu atbildība par savu zemi, valsti, politiku, ekonomiku, kas tikai kopīgi īstenojama. Savukārt tautas Gara uzdevumi parādās mūsu mākslā, kultūrā visos tās aspektos, saistībā ar Visuma smalkajām struktūrām. Izpaužas mūsu priekšstatos par to, kas, kad un kāpēc ir radījis šo Visumu, šo pasauli, šo tautu, visu ap mums un mūsos. Mūsu etnosa garīgā dzīve un attīstība nevar notikt pēc citas tautas priekšstatiem un noteikumiem. Ja kāds no mums Latvijā piekopj ķīniešu, turku vai jūdu reliģiju, tad viņš stiprina šo svešo tautu garu! Esam pieradināti pie apgalvojuma, ka kristīgā reliģija ir latviešu reliģija, ka tā ir visas Eiropas reliģija. Bet īstenībā tā ir tikai un vienīgi mazas arābu tautiņas - senebreju kultūras sastāvdaļa. T.s. Vecā derība ir tulkoti fragmenti no TORAs. Vai mūsdienīgas latviešu sabiedrības vajadzībām, kultūras attīstībai, tautas gara celšanai var kalpot mazas austrumu tautiņas priekšstati, mīti, ticējumi un pasakas? Mana atbilde ir, ka ne vairāk kā jebkuras arābu pasakas – tās var stāstīt bērniem kā nostāstus par tālām, svešām zemēm un mistiskiem notikumiem. Tomēr daudz labāki būtu stāsti par senajiem baltu karotājiem, kas 1236. gadā Saules kaujā pilnīgi sagrāva iekarotāju Zobenbrāļu ordeni, bet 1260. gadā pie Durbes - Livonijas ordeni. Šos karapūļus bija savācis Rīgas bīskaps Alberts ar domu dibināt Daugavas krastos kristīgu vācu valsti. Viņš bija saņēmis pāvesta atbalstu, kas savā bullā aicināja kristiešus iestāties krusta karotāju rindās, par gada kalpošanu atlaižot grēkus līdz mūža galam un ļaujot paturēt visus laupījumus. Šāda perspektīva likās ļoti vilinoša neskaitāmiem klaidoņiem un noziedzniekiem Vācijā un citur. Diemžēl mūsu senčiem nepietika spēka izturēt turpmākos krustnešu iebrukumus, tālab nonācām arī kristīgās reliģijas ietekmē. Tajos laikos garīgo jeb reliģisko līderu lomu dalīja arī laicīgās varas nesēji – Romas imperators un pāvests. Tieši imperatori un karaļi bija tie, kas izlēma, kādu reliģiju piekopt viņu pavalstniekiem. Tieši valdoņu savtīgās intereses noteica kristīgās reliģijas noderību sava daudznacionālā karaspēka, kā arī daudzo un dažādo tautu pārvaldīšanā, jo sludināja bezierunu paklausību kungiem, jo tos dod tikai Dievs un uz kungiem attiecināms bauslis – tev būs tēvu un māti godā un cieņā turēt. Dogmas un kanoni par iedzimto grēku, baidīšana ar elli un pārmetumi par nonākšanu sātana - kārdinātāja ietekmē padara cilvēkus atkarīgus un viegli manipulējamus.

Pavisam cita aina paveras indoeiropiešu etniskajās reliģijās jeb pagānismā (lat. pāgus – ciems, pagānus – zemnieks ), kā apzīmēja jebkuru nekristīgu reliģiju vai cilvēku. Te vērts ieskatīties starptautiski atzīta antropologa Hansa Gintera (Hans Gunther, 1891. – 1968.) pētījumā par indoeiropiešu (t.sk. baltu) reliģiozitāti:

Tulkojis un komentējis Guntis Kalnietis:

Viena no vistipiskākajām IE reliģiozitātes pazīmēm ir tā, ka cilvēkam nav baiļu no Dieva.
Dievs tiek saprasts vai nu kā Kosmiskais Saprāts, kurš pārvalda Visumu ar dabas likumu palīdzību, vai cilvēka palīgs un ceļa biedrs. Cilvēkam ir atkarības sajūta no Dieva, tomēr viņu attiecības ir draudzīgas un nekādā gadījumā tās nav kunga un kalpa vai kunga un verga attiecības.
Dievs ir labs un viss labais nāk no Dieva. Dievs ir ceļa biedrs, padoma devējs un palīgs. Un arī cilvēks ir Dieva palīgs.
Pasaule ir kā mūžīga kārtība, kurā arī cilvēkam ir sava vieta.
Debesis un Zeme, dievi un cilvēki, dabas stihijas un dzīvās būtnes – viss ir vienots vienā kārtībā un ritmā.
Dievišķās kārtības (sengrieķu val.- kosmos, sanskritā- rita, senpersiešu val.- aša, turklāt šādi jēdzieni ir tikai IE valodās) atspulgs ir kalendārs un dzīve saskaņā ar to. Tā arī viens no senās dievestības elementiem, kas ir diezgan labi saglabājies, ir tieši latviskā gadskārta.
Pat politeisma gadījumā dziļākā apziņas līmenī ir priekšstats, ka daudzie dievi ir tikai Viena Dievišķā dažādie aspekti.
Dainu pasaules uzskatā ļaunums netiek uzskatīts par kaut ko substancionālu un varenu.
Arī nāve ir pasaules kārtības elements. Tātad arī nāve nebija kā arguments, lai uzturētu ticību vai morāli, kā tas ir ar jaunākām reliģijām.
Likteņa licēja Laima ir visos laikos bijusi viena no galvenajām latviešu (arī lietuviešu) dievietēm, kuras autentiskumu neapstrīd pat tādi folkloras pētnieki ar kristīgās teoloģijas izglītību, kā Haralds Biezais.
Liela loma ir senču godināšanai un priekšstatam, ka mirušie paliek piederīgi savai dzimtai un tautai.
Pasaule, daba ir sakrāla. Ir tendence uz panteismu (dabas dievišķošanu) un misticismu (tieša kontakta ar dievišķo, „draudzības” nozīmē). To pašu par cieņu pret dabu, visu dzīvo saka ļoti daudzas dainas.
IE reliģija pieder šai pasaulei, nevis viņpasaulei.
Cilvēkam un Pasaulei ir vērtība. Pasaule nav nedz „bēdu ieleja”, nedz „grēcīga”. Arī dainu latvietis priecājas par šo pasauli un dzīvi.
Senie indoeiropieši bija brīvi zemkopji ar augstu pašvērtību, bet arī individuālisti. Nav sevis noniecināšanas.
Morāle ir auto-noma (sengrieķu „nomos”- likums), morāles likums ir sevī, nevis hetero- noma, uzspiesta ar baušļiem un bailēm no elles.
Mūsu tikumu mācība uzskata, ka būt labam cilvēku pamudina viņa sirdsapziņa, krietnu cilvēku piemērs un Dieva padoms.



Nav grēka jēdziena.
Ārietis nenožēlo grēkus un nezemojas sava Dieva priekšā. Ārietis vēršas pie Dieva stāvus, paceļot rokas un acis uz Debesīm.
Par senā latvieša tikumisko dzīvi pietiekoši skaidru liecību sniedz daudzās tikumu dainas.
IE reliģija ir Saules un uguns (īpaši mājas pavarda uguns) reliģija.
Sākotnēji nebija ne tempļu, ne dievu tēlu.
Senajā dievestībā bija gan sakrāli dabas objekti, gan arī mākslīgi veidotas kulta būves un priekšmeti.
IE sākotnēji bija raksturīgas reliģiskās ceremonijas individuāli vai ģimenes lokā, nevis kolektīvās.
Senajā IE reliģiozitātē nav vajadzības pēc Dievišķa Glābēja, Mesijas, Pestītāja, jo absurda ir pati glābšanās ideja. No kā gan būtu jāglābjas un kādēļ?
Par to nerunā arī autentiskās dainas.
Tāpat nav raksturīgi pravieši vai kādas individuālas dievišķās atklāsmes. Mūsu Dievestības attīstība ir notikusi visā tautā.
IE reliģiozitātei nav raksturīgi izmainīti apziņas stāvokļi, ekstāze.
Tiek cienīts līdzsvars, miers un paškontrole.
„Mierīgs cilvēks ir Dieva draugs” (Platons).
Dainu reliģija runā par rāmumu.
Uz to var attiecināt Nīcšes izteikumu par veselīgu ticību vai reliģiskās psiholoģijas klasiķa Viljama Džemsa sacīto par veselas dvēseles reliģiju.
Arī cilvēka miesa, fiziskais veidols ir svarīgi. Cilvēks tiek uzskatīts par viengabalainu būtni, tiek atbalstīta vēlēšanās sasniegt ķermeņa un dvēseles harmoniju.
Askētisms ir svešs, tas nevis līdzsvaro cilvēku, bet paralizē darbību.
IE reliģiozitāte ir tādas dvēseles reliģiozitāte, kura jūtas labi gan savā ķermenī, gan šajā pasaulē.
Ir atbildība par jauno paaudzi. Dzimumdzīve ir svēta, mājas saimniece ir savas dzimtas sargs.
Nav dogmu, drīkst būt reliģiski meklējumi.
Ticības saglabāšanai un izplatīšanai nav vajadzīga sabiedrībai pāri pacelta, hierarhiska organizācija – baznīca. Kur pasaule ir sakārtota, kur nav ne cilvēka, ne pasaules grēcīguma, tur šādai organizācijai nav jēgas.
Nav hipertrofētas ticības, kura noved pie reliģiskas neiecietības un fanātisma. Kā teicis Gēte - liela ticība liecina par seklu domu.
Mēs runājam nevis par ticību, bet gan par Dieva atskārsmi, Dieva turēšanu apziņā.
Tātad nav arī misionārisma, kā savas ticības vairāk vai mazāk vardarbīgas uzspiešanas, jo ir cieņa pret citu cilvēku iekšējo pasauli.
Tiek ievērota fiziska un garīga distance starp cilvēkiem, kuru pārkāpt ir nepieklājīgi.
Indoeiropieša mentalitātei ir sveša pārākuma apziņa, izredzētības sajūta savas ticības dēļ.
Tātad IE senā reliģiozitāte pieder pie t.s. dabiskajām reliģijām.
Tā ir brīvas, savu vērtību apzinošas personības dabiska uzvedība, kas izriet no veselīgas, dogmu nenomāktas domas.
Šeit nav piespiešanas uz Dieva pielūgšanu, nav neveselīgas eksaltācijas, nav vainas apziņas, ka kaut kas priekš Dieva ir izdarīts par maz.
Nākas gan piekrist H.Gintera atziņai, ka IE reliģiozitāti ir grūti novērtēt tik augstu , kā tā ir pelnījusi, ja uz to skatās caur ģenētiski svešas reliģijas prizmu, kāda ir judeokristietība, kuras garā (tieši vai pastarpināti) mēs esam audzināti.

Tātad balti bija indoeiropieši?

Neapšaubāmi. Antropoloģe un ģenētiķe R.Deņisova atrod gēnu, ko droši apzīmē par baltu gēnu, un tā ietekmi atpazīst muzeju fondos glabātajos mūsu senču kaulos. Pēc tiem viņa izsekojusi baltu ceļu ap 50 000 gadu gaitā. Mēs esot pārdesmit tūkstošus gadu dzīvojuši kalnos, iespējams, Himalajos, un pēc ledāja nokušanas atnākuši Baltijā – pirms 9-14 tūkstoš gadiem. Šeit balti apdzīvojuši lielu teritoriju no Dņepras līdz Pripetei un pāri Vislai. Te arī sadalījās vairākās tautiņās, bet nomalēs dzīvojošās sajaucās ar kaimiņiem. Šī sadrumstalotība, protams, nāca par labu jebkuriem iebrucējiem. Arī bīskaps Alberts bija ļoti viltīgs un izmanīgs vietējo tautu savstarpējā sarīdīšanā un nesaskaņu izmantošanā.

Krustnešu represijas bija drausmīgas, izrīcība ar vietējiem īpaši nežēlīga un cietsirdīga. Te pieminami nevis baltu karotāji, bet mierīgie iedzīvotāji, kurus sadedzināja sārtos un slīcināja ūdenī kā raganas un burvjus, ja pieķēra veicam dziedniecību, pareģošanu vai tradicionālos gadskārtu un mūža rituālus.

Par spīti tam joprojām latvju gars ir dzīvs un dzīvotspējīgs. Jo var fiziski iznīcināt cilvēkus, bet tautas gars būs dzīvs tik ilgi, kamēr būs kaut viens, kas sevi atzīst par šai tautai piederīgu.

Latvju Dainās var atrast mūsu Svētos rakstus, tikai jāprot tās atšķirot no izkropļojumiem un vēlākiem uzslāņojumiem kristietības ietekmē. Mūsu etnogrāfija, folklora, gadskārtu un dažādu godu svinēšanas prakse uzrāda to dziļāko sakrālo sakni, ko ne krustnešu, ne komunistu vara nav spējusi iznīdēt. Te jāpiemin Brastiņu Ernesta nenovērtējamais ieguldījums 30-ajos gados, veidojot Dievturību. Var diskutēt par terminu, varbūt šodien labāk skanētu kāds cits vārds latvju dzīvesziņas apzīmēšanai. Var diskutēt par formu, varbūt nav obligāti turēties tikai pie zemnieciskās, jo šodien latvieši dzīvo arī pilsētās, lieto mūsdienīgas tehnoloģijas un tehniku. Neviens neliedz mums savas tautas tradicionālo garīgo dzīvi kopt brīvā attīstībā, jo Latvijas valsts Satversmē garantēta baznīcas un valsts šķirtība. Vai nav pienācis laiks valsts institūcijām un amatpersonām SĀKT ievērot un iedzīvināt šo pamatlikuma pantu! Neviens valsts nodokļu naudas santīms nedrīkstētu pārkāpt šo Satversmes noteikumu ne mācību iestādēs, ne dievnamu uzturēšanā – ne jūdiem, ne musulmaņiem, ne hinduistiem, ne budistiem, ne kristiešiem vai citiem.

Latviešu dzīvesziņa Dievturu sadraudzes skatījumā

Katra tauta ir tik bagāta, cik tās pūrlādē rodami graudi - neskaitāmās paaudzēs krātā garīgā pieredze jeb NEMATERIĀLAIS KULTŪRAS MANTOJUMS (NKM). Mūsu tautas garīgā pieredze ir apkopota tautas dziesmās – vienā no apjomīgākajām pasaules nemateriālā kultūras mantojuma krātuvēm. Lasot tautas dziesmas, redzam, ka te rodama sevī pilnīga un skaidra Pasaules un Dieva izpratne, plašs dzīves garīgo uzskatu, zināšanu un tradīciju apkopojums. Dievatziņa ir bijusi neatņemama senā dzīvesveida sastāvdaļa, tāpēc, lai izprastu savas tautas kultūras mantojumu, ir jāizprot arī tā sakrālais kodols, kur centrālie teiksmu tēli jeb arhetipi ir Dievs, Laima un Māra.

Tautas dziesmās pasaules Laidējs un Augstākais padoms ir DIEVS. Tas ir senākais apzīmējums, kas uzglabāts vēl no pirmtautu laikiem. Tāpēc nepieciešams turēt godā savu senču un, iespējams, visas cilvēces augstākās gudrības un tikumus. Daudzas vēlāk radušās kultūras ir patapinājušas Dieva jēdzienu, lai caur reliģiju piedāvātu jau savu ētiku un morāli un arī savu izpratni par pasaules kārtību.

Mūsu tauta ir atnesusi no aizvēstures visas zināšanas par Esības telpu, kas sevī ietver izpratni par Dieva likumiem pasaulē un cilvēka vietu tajā, dzīvi Šajā un Viņā saulē, bet pats galvenais, - tā ir VIEDĪBA, kas stāv pāri ticēšanai. Vārdu ,,reliģija” drīkstētu attiecināt uz dainu pasaules ticējumiem. Vēl adekvātāk būtu runāt par gnosis – par viedību, dzīvesziņu, kas nebūt nav „primitīvāka” par citās reliģijās atrodamo ezotērismu. Tas nozīmē tikai to,– kamēr mums zināmās reliģijas balstās uz aklu ticību, tikmēr latviešu dzīvesziņa ir viedība – zināšanu kopums par Dievu un Dieva laisto pasauli un tās likumiem. Tautasdziesmās gandrīz nekur nav atrodams vārds „ticēt” reliģiskā nozīmē. Latvietim nav bijis jātic Dievam, jo viņš to ir atskārtis, nojautis intuitīvā ceļā. Zīmīgi, ka šāda atskāršana parasti ietērpjas dzejas tēlos. Dzejniekam nav jātic, jo itin viss Dieva laistajā pasaulē ir acīm redzami dzīvs un apdvēseļots.

Šobrīd Eiropā esam vienīgā tauta, kas pilnā mērā ir saglabājusi un atnesusi līdz mūsdienām mūžseno izpratni par gaismas Dievu - garīguma virsotni.

Daži citāti no Dziesmu svētku virsdiriģenta Ivara Cinkusa izteikumiem:

Dziesmu svētki ir mūsu latviskā gara baznīca.

Nāciju pārstāv vērtības, kas ir balstītas etniskajā un tautas kultūras piederībā.

Ja jau dziesmu un deju svētki ir Latvijas būtība, kas iekļauta pat UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā – tas nozīmē, ka valsts likuma priekšā ir uzņēmusies starptautisku atbildību par šo fenomenu un tā saglabāšanu tādu, kāds tas ir. ...Valdībai vienreiz jāsaprot, ka finansiālais atbalsts pat vismazākajam mākslinieciskajam kolektīvam patiesībā ir ieguldījums nācijas gara fondā. Iemācīties Gaismas pili a cappella četrbalsīgi vai sarežģītu deju lauku cilvēkam, kurš vakarā iznāk no meža darbiem, nozīmē milzīgu garīgo piepildījumu.

Ja investējam tautas gara gaismā, ieguldām arī tautas nākotnē.

Dziesmu svētku process ir kā horizontāla lavīna. Tai jāpaķer līdzi labākais no visām laika virsotnēm.

Cilvēki paliek Latvijā tikai tāpēc, ka te ir unikālais, ko nevaram atrast nekur citur. Dziesmu un deju svētki mūs atšķir no pārējās pasaules, jo esam taču letiņi.

Astoņsimt kristiešu valdīšanas gados radīta barjera starp tautisko un garīgo. Ko tu ieteiktu darīt?

Mūsdienu izglītotam, inteliģentam, kulturālam latvietim būtu jābūt spējīgam noārdīt barjeru starp savu nemirstīgo Dvēseli un Garu, kas ir Radītāja Gara sastāvdaļa. Daudzi, kas nav reliģiozi pēc kristiešu parauga un sevi deklarē par neticīgiem, varētu pieņemt par savas garīgās dzīves pamatu latviešu dzīvesziņu, jo cilvēks var būt patiesi laimīgs (Laimas apdvēseļots) tikai savā Gara, Dvēseles un Miesas veselumā. Šai aspektā slēpjas arī manas dziednieciskās metodes noslēpums, veselības priekšnoteikums, caur ko varu palīdzēt jebkuram. Bieži vien maniem klientiem pilnīgi pietiek ar šīs izpratnes pieņemšanu, lai atgūtu zaudēto enerģiju, dzīvesprieku, un viņu organisma funkcijas atjaunotos, zūdot slimību simptomiem.

Sanita Dejus, 2013.